STAŅISLAVS LEMS - PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Par šiem notikumiem dabūja zināt karaļa meita Elektrīna. Ziņkāri viņa acīmredzot bija mantojusi no tēva, jo nepavisam nebijās pieiet pie būra, kurā bālais radījums vadīja laiku, kasīdamies vai iesūknēdams sevī ūdeni un sabojāto eļļu tādos daudzumos, ka tas uz vietas būtu aizraidījis nāvē simt karaļa padotos.

Ātri vien Homoss bija apguvis šejieniešu saprātīgo valodu un iedrošinājās uzrunāt pat Elektrīnu.

Kādureiz karaļmeita pavaicāja, kas tur tāds balts viznī viņam mutē?

— Es saucu tos par zobiem, — viņš teica.

— Iedod man caur režģi kaut vienu pašu zobu! — palūdza karaļmeita.

— Ko tu dosi par to pretī? — bāliķis atjautāja.

— Došu tev savu zelta atslēdziņu, bet tikai ur. brītiņu.

— Kas tā par atslēdziņu?

Mana personiskā, ar ko ik vakaru uzvelku prātu. Tev tak arī vajag būt šādai atslēdziņai.

— Mana atslēdziņa !r citāda nekā tavējā, — viņš izvairīgi atbildēja. — Un kur tev tā ir?

— Šepat uz krūtīm, zem zelta vāciņa.

— Iedod man …

— Bet vai zobu dosi?

— Došu .,,

Karaļmeita atskrūvēja zelta skrūvīti, atdarīja vāciņu, izņēma zelta atslēdziņu un pasniedza caur režģiem. Bāliķis to kāri paķēra un rēkdams iebēga būra kaktā. Karaļmeita karsti lūdzās, lai viņš atslēdziņu atdod, bet viss veltīgi. Baidīdamās kādam atzīties, ko izdarī­jusi, Elektrīna smagu sirdi atgriezās pils istabās. Viņa bija rīkojusies aplami, bet bija taču vēl gluži bērns. Nākamdien kalpotāji viņu atrada bezsamaņā kristāla gultā; atsteidzās karalis ar karalieni, tāpat viss galms, bet princese gulēja itin kā iemigusi, tikai uzmodināt viņu nekādi nebija iespējams. Atsauca karalis galma konsilijus elektrijus, mediķiešus dakteriešus, un viņi, karaļmeitu izmeklējuši, atklāja, ka vāciņš vaļā, bet skrūvītes un atslēdziņas nav! Nu pilī izcēlās liels tracis un juceklis, visi skraidelēja, meklēdami atslēdziņu, taču velti. Nākamdien izmisuma māktajam karalim tika zi­ņots, ka bāliķis gribot ar viņu runāt par nozudušo at­slēdziņu. Tūlīt pat karalis gāja uz parku, un briesmek- lis teica, ka zinot, kur karaļmeita atslēdziņu nozau­dējusi, bet pasacīšot tikai tad, ja karalis ar savu karaļa vārdu apsolīšot palaist viņu brīvē un došot kuģi vakuumlidi, lai viņš varētu atgriezties pie savējiem. Ilgi karalis pretojās, lika pārmeklēt visu parku, beigās tomēr pieņēma bāliķa noteikumus. Un patiesi— va- kuumlidis tika sagatavots lidojumam, bet bāliķis sar­dzes uzraudzībā izvests no būra. Karalis gaidīja pie lidkuģa, bet Antroposs nosolījās izstāstīt, kur atslē­dziņa, tikai tad, kad atradīsies jau kuģī.

Bet, kad bāliķis jau tur bija, viņš izlieca galvu pa lodziņu un, grozīdams pirkstos zaigojošo atslēdziņu, izsaucās!

— Re, kur atslēdziņa! Es ņemu to līdzi, karali, lai tava meita nekad nepamostos, jo alkstu atriebības par to, ka tu iegrūdi mani kaunā, par apsmieklu turēdams dzelzs būrī!!

Lidkuģa pakaļgalā izšāvās baltas liesmas, un vispā­rējā apjukumā vakuumlidis pacēlās debesīs. Nosūtīja karalis vajātājus ašākajos tērauda tumsurbjos un heli- koptobiļos, tomēr to apkalpes atgriezās tukšām rokām, jo viltīgais bāliķis bija nojaucis pēdas un izbēdzis.

Nu karalis Boludars saprata, ka aplami darījis, gud- rībniekus homologus nepaklausīdams, taču tā bija no­vēlota gudrība. Izcilākie elektrnieki atslēdzinātāji pūlēt pūlējās izgatavot vajadzīgo atslēdziņu; kroņa virsmon- tētāji un karaļa amatnieki — bruņu, zeltlietu un tē­rauda kalēji, kibergrāfi un smalkmeistari — it visi traucās uz pili, lai liktu lietā savu prasmi, tomēr vel­tīgi bija pūliņi. Saprata karalis, ka jāatdabū bāliķa aizvestā atslēdziņa, citādi princeses prātu uz mūžiem segs tumsu tumsa.

Tālab pa visu valsti karalis izziņoja, ka noticis tā un šitā; bāliķis antropiskais Homoss nolaupījis zelta atslēdziņu, un tas, kurš viņu noķers vai kauču atgūs atdzīvinošo atslēdziņu un princesi atmodinās, dabūs viņu par sievu un kāps tronī.

Drīz vien saradās liels pulks dažnedažādu drošuļu. Bija starp viņiem ij slaveni elektrobruņinieki, ij blēži naudkrāpēji, ij astrozagļi un zvaigžņķērāji; ieradās pilī Sargslavs Megavats, superslavens paukotājs oscilators ar tādu atgriezenisko un neatgriezenisko saiti, ka ne­viens pats nespēja viņam stāties pretī cīņas laukā; at- traucās svešinieki no tāltālīnām zemēm, kā, piemēram, divi Automātiji, simt kaujās rūdīti visupaguvēji un Protēzijs, slavens konstrukcionists, kurš visur un vien­mēr staigāja, apvilcis vienīgi divus dzirksteļuztvērē- jus — vienu melnu, otru sudraba; augumā brīnišķi slaikais, no senkristāliem uzbūvētais Arbitrons Kosmo- zofovičs un intelektriķis Palibaba, kurš uz četrdesmit robotēzeļiem astoņdesmit lādēs atveda vecu skaitļoša­nas mašīnu, kaut no lielas domāšanas aprūsējušu, tomēr nepārspējamu spožu ideju radīšanā. Ieradās trīs

vīri no selektrītu dzimtas: Diodijs, Triodijs un Hepto- dijs, kuriem galvās bija tik absolūts vakuums, ka viņu domāšanas process bija melna bezzvaigžņu nakts. Ieradās Perpetuāns, no galvas līdz kājām Leidenes bruņās ar kolektoru, kas trīssimt kaujās bija gluži no­sūbējis, ieradās Matricijs Perforats, kurš nenodzīvoja ne dienu, kādu neintegrējis, — viņš atveda sev līdzi nepārspētu kiberpēddzinēju, vārdā Strāvonis. Visi bija sabraukuši, un, kad pils bija jau stāvgrūdām pilna, pie lieveņa pieripoja muciņa un no tās dzīvsudraba pilie­niem izritēja Ergs Pašrosis, kurš spēja pieņemt jeb­kuru formu.

Padzīroja varoņi, piespulgodami pils zāles tā, ka velvju marmors atblāzmoja sārtens kā mākonis saul­rietā, un katrs pa savu taku devās ce|ā, lai uzmek­lētu bāliķi, izsauktu šo uz nāves cīniņu, atdabūtu atslē­dziņu un vienlaik ar to gūtu karaļmeitu un Boludara troni.

Pirmais drosminieks Sargslavs Megavats aizjoņoja uz Koldeju, kur dzīvo galertu cilts, jo cerēja tur sada­būt «mēli». Tā nu Megavats nira viņu receklīgajā masā, pašķirdams sev ceļu ar tālvadāma zobena cirtieniem, taču panākt nekā nepanāca, jo, raugi, kad bija pārlieku iekarsis, dzesinātāji viņā pārsprāga, un kapvietu ne­pārspētais paukotājs atrada svešā malā, bet viņa rosī­gos katodus uz mūžmūžiem iesūca galertu nešķīstais glumeklis.

Abi visupaguvēji Automātiji sasniedza radijantu pla­nētu; celtnes šeit būvē no zaigojošām gāzēm, paši viņi aizgūtnēm nododas radiācijjaunradei, bet ir tādi sko­puļi, ka ikvakar pārskaita visus savas planētas atomus; sīkstulīgie radijanti uzņēma Automātijus ļaunvēlīgi, proti, parādīja viņiem bezdibenīgu aizu, kas pilna ar oniksiem, halkozīniem, smaragdiem un spineļiem, un, kad elektrobruņinieki pakļāvās cēlakmeņu kārdināju­mam, radijanti apraka viņus, uzgāzdami no augšas dārgakmeņu lavīnu, kas, brāžoties lejup, visu apkārtni apmirdzēja ar tādu zaigojumu, it kā lidotu simt krāsainu komētu. Jo, raugi, radijanti bija saistīti sle­penā savienībā ar bāliķiem, tikai neviens par to nezi­nāja.

Trešais varonis — Protēzijs Konstrukcionists pēc ilgstoša ceļojuma caur starpzvaigžņu tumsotni nonāca līdz algonku zemeī. Tur virmoja meteorakmeņu viesuļ­vētras. Protēzija lidkuģis ietriecās šinī nepārvaramajā mūri, ar sadragātām stūrēm dreifēja Visuma dzīlēs, un, kad pietuvojās tālīnajām saulēm, gaisma taustīdamās apspīdināja nelaimīgā drosminieka stingās acis.

Ceturtajam varoņvīram — Arbitronam Kosmozofovi- čam sākums bija laimīgāks. Viņš izskrēja cauri Andro- medas šaurumam, izurbās cauri četriem Medībsuņu spirālvirpuļiem, pēc tam nokļuva rāmā tukštelpā, kas bija labvēlīga kuģošanai ar gaismas ātrumu, tāpēc kā ašs stars uzguma stūrei un, ar liesmainu asti iezīmē­dams sava lidojuma ceļu, sasniedza Maestrīcijas pla­nētas krastus, kur starp meteoru bluķiem ieraudzīja sadragāta lidkuģa vraku — ar šo kuģi ceļā bija devies Protēzijs. Konstrukcionista korpusu — lielu, zalgojošu, tikpat aukstu kā dzīves laikā — Arbitrons apbedīja zem bazalta nogruvuma, tikai pirmāk novilkdams bojā gājušajam abus dzirksteļtvērējus — melno un sudraba, lai tie kalpotu viņam par aizsargvairogiem, un devās uz priekšu. Mežonīga un klinšaina bija Maestrīcija: akmeņu lavīnas gāzās pret to grandīdamas, sazaroti sudraba zibeņi šķīda mākoņos virs bezdibeņiem. Bru­ņinieks iegāja dziļāk aizu valstībā, un tur, zaļa mala- hīta gravā, viņam uzbruka palidromīti.