STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Arī pēdējais drošulis Ergs Pašrosis ekspedīcijā de­vās viens. Viņš bija prom gadu un sešas nedēļas. Pār- radies mājās, viņš pavēstīja par nevienam nepazīsta­mām zemēm, piemēram, tādu, kur dzīvo periskaki, kas būvē karstas indes izšļāktuves; stāstīja par klīsteraču planētu — šie pret viņu bija saplūduši melnu bangu rindās. Tā viņi pie vajadzības dara, un Ergs bija šķēlis viņus uz pusēm, kamēr atsedzās ka]ķu klints — viņu kaulājs. Kad Ergs atradās ar seju pret klīsteraču seju, milzīgu kā pusdebesis, un gāzās tai virsū, lai pavai­cātu pēc ceja, zem Erga ugunszobena asmens pušu plīsa klīsteraču āda, un kjuva redzami balti nervu staipekņu džungļi; Ergs stāstīja par caurspīdīga ledus planētu Abericiju, kurā kā dimanta lēcā ietilpst visa kosmosa attēls — tur viņš bija pārzīmējis ceļus, kas ved uz bāliķu zemi. Ergs pieminēja mūžīgās klusēšanas zemi — kriotiešu Alumniju, kur tika redzējis vienīgi zvaigžņu gaismu atspulgojamies ledāju pierēs; neaiz­mirsa arī receklīgo marmeloīdu valstību, kuras iedzī­votāji no lavas izgatavo verdošus daiļnieciņus; elektropneimatiķus, kuri ozonā, hlorā, metāna tvaikos un vulkānu dūmos prot iekvēlināt saprāta uguni un par to vien lauza galvas, kā lai gāzēs iemontē domā­jošo ģēniju. Ergs pastāstīja, ka pa ceļam uz bāliķu zemi viņam vispirmāk vajadzējis izlauzt saules, tā dē­vētās Caput Medusae, durvis — un, izcēlis tās no hro­matiskām eņģēm, viņš bija iztraucies cauri zvaigznes dzīlēm, kas bija viena vienīga violetu un baltzilgu liesmu jūra — no karstuma izlocījušās pat viņa bru­ņas. Trīsdesmit garas dienas viņš bija pūlējies atminēt vārdu, kas iedarbina Astrolingas izsviedēju, jo tikai caur to ved ieeja trīceklīgo būtņu saltajā peklē; vispē­dīgi viņš tur nokļuvis, un tās centās viņu saķert lipīgos slazdos, izsist viņam no galvas dzīvsudrabu vai izraisīt viņā īssavienojumu; trīceklīgās būtnes viņu mānījušas, rādīdamas kroplīgas zvaigznes, bet tās bijušas tikai pseidodebesis, jo īstenās bāliķi bija viltīgi noslēpuši; ar spīdzināšanu tās gribējušas izdabūt no viņa, kāds ir viņa algoritms, bet, kad neko nepanākušas, ievilinā­jušas viņu slazdos un uzvēlušas virsū magnetīta klinti, taču viņš tūlīt bija savairojies neskaitāmos Ergos Paš- rošos, atvēlis nost dzelzs vāku, izgājis virspusē un vienu mēnesi un piecas dienas spriedis par bāliķiem bargu tiesu; šie neradījumi, saņēmuši pēdējos spēkus, metušies viņam virsū ar kāpurķēžu ratiem, dēvētiem par tankoņiem, bet arī tas šiem neko nav līdzējis, jo

Ergs cīņas kvēlē, nenogurdināmi cirzdams, durdams un kapādams, nokausējis šos tiktāl, ka tie atvilkuši plo- sīgo bāliķi atslēgturi un nosvieduši pie viņa kājām, tad Ergs nocirtis šim derdzīgo galvu, līķi izķidājis un iekšā atradis akmeni, sauktu par trihobezoaru, — ak­menī bijis bāliķu plēsonīgajā mēlē iegrebts uzraksts, kas paudis, kur atrodas atslēdziņa. Ergs Pašrosis uz­šķērdis sešdesmit septiņas balta^ gaišzilas un rubīnsar- kanas saules, līdz pēdīgi atvēris īsto — uzgājis atslē­dziņu.

Par piedzīvotajām dēkām, par kaujām, kādas izcīnī­jis mājupceļā, Ergs negribēja ne atcerēties, jo bija ilgot noilgojies pēc karaļmeitas, tāpat arī nevarēja ka­vēties ar kāzām un kronēšanos. Lielā priekā karaļpāris aizveda Ergu uz meitas istabām, kur viņa, miegā ieslī- gusi, gulēja mēma kā akmens. Ergs noliecās pār prin­cesi, pameistaroja pie vaļējā vāciņa, ielika tajā atslē­dziņu, pagrieza to, un princese par lielu sajūsmu mātei, karalim un galminiekiem tūdaļ pat atvēra acis un uz­smaidīja savam glābējam. Ergs aizdarīja vāciņu, aiz­līmēja to ar plāksteri, lai tas neatvērtos, un ieminējās, ka skrūvīti, ko arī bija atradis, pazaudējis, cīnoties ar Jatapurgas ķeizaru Poleandru Partobonu. Neviens ne­pievērsa tam nekādu uzmanību, bet žēl, jo tad abas karaliskās augstības pārliecinātos, ka Ergs vispār nekur netika devies, jo, raugi, viņš jau no mazotnes bija ap­guvis mākslu dabūt vaļā jebkuru slēdzeni, tāpēc tagad it veikli iedarbināja arī karaļmeitu Elektrīnu. Patie­sībā Ergs nebija piedzīvojis nevienu no aprakstītajām dēkām, bija vienīgi nogaidījis gadu un sešas nedēļas, lai nevienam neliktos aizdomīgi, ka viņš pārāk ātri atgriežas ar pazaudēto atslēdziņu, tāpat arī gribējis pārliecināties, ka neviens no viņa sāncenšiem neatgrie­zīsies. Un tikai pēc tam viņš ieradās karaļa Boludara galmā, pamodināja karaļmeitu dzīvei, apņēma par sievu, Boludara tronī valdīja ilgi un laimīgi, un viņa meli nekad nenāca gaismā. No visa tā uzreiz ir skaidrs, ka mēs pastāstījām patiesību, nevis pasaku, jo pasakās taču allaž uzvar tikums.

Ciprozijas karalis Biskalārs bija plaši pazīstams ar neizmērojamām bagātībām, kas savāktas viņa pilī. Dārgumu krātuvē atradās viss, ko vien iespējams izga­tavot no baltā un dzeltenā zelta, no urāna un platīna, no amfiboliem. rubīniem, oniksiem un ametistu kristā­liem. Tīksminādamies karalis bradāja pa dārgakme­ņiem un vērtslietām, grimdams tajās līdz pat ceļgaliem, un stāstīja, ka neesot pasaulē tādu dārgumu, kas viņam nepiederētu.

Vēsti par šo karaļa plātību padzirdēja kāds izcils konstruktors, kurš kādulaik bija kalpojis pie lodveida zvaigžņu kopu Diādas un Triādas valdnieka Vismodara par virsmontētāju un drēbniekmeistaru. Konstruktors devās uz Biskalāra galmu un lika aizvest sevi karaļa vaiga priekšā; ielūkojies troņa zālē, kur karalis sēdēja uz ķebļa, kas bija iztēsts no diviem milzīgiem briljan­tiem, pat nepametis skatienu uz melniem ahātiem ro­tātās grīdas zelta plātnēm, viņš skaidri un gaiši pa­vēstīja karalim: ja tas gribētu iepazīstināt viņu ar savu bagātību sarakstu, tad viņš, konstruktors Kreācijs, tū­daļ pat parādītu karalim tādu dārglietu, kādu karaļa dārgumu glabātavā neatrast.

— Labi, — atbildēja Biskalārs, — bet, ja tev tas neizdosies, likšu tevi vazāt ar magnētiem pa savas pils sudraba pagalmu, likšu tevi piedzīt pilnu ar zelta naglām, bet galvaskausu, iekaltu irīdijā, likšu iekārt saules vārtos par biedinājumu pārējiem plātībniekiem!

Tūliņ pat tika atnests karaļa īpašumu saraksts, ko simt četrdesmit elektronskrīveri, strādādami pa galvu pa kaklu, bija sastādījuši sešos gados.

Kreācijs lika aiznest sarakstu sējumus uz melno torni, ko karalis uz trim dienām bija atvēlējis viņam par mi­tekli, un ieslēdzās tanī, bet jau otrā dienā stājās Bis­kalāra priekšā. Pieņemdams konstruktoru, karalis izro­tājās tādiem dārgumiem, ka zeltbaltais blāzmojums žil­bināt žilbināja acis, bet Kreācijs, pat nepievērsdams tam uzmanību, lūdza, lai atnes kurvīti ar parastām smiltīm, zemi vai gružiem. Kad tas tika izpildīts, viņš izbēra brūnpelēko masu uz zelta grīdas un iesprauda tur lietiņu, ko bija turējis divos pirkstos, — tik sīciņu, ka tā līdzinājās dziestošai dzirkstelītei. Dzirkstelīte tūlīt arī iegrauzās pelēkajā kaudzītē un Biskalāra pār­steigto acu priekšā pārvērta kaudzi kustīgā dārgak­menī, kas, skanēdams un gaismu laistīdams, auga aiz­vien lielāks un skaistāks, apdzēšot karaļa dārglietu nedzīvo skaistumu, līdz visi klātesošie, nespēdami iztu­rēt žilbinošo daiļumu, kas joprojām pieņēmās spēkā, bija spiesti aizvērt acis. Pats karalis, aizsedzis seju, iesaucās: — Gana! — un konstruktors Kreācijs pakla­nījies uzlika zaigojošajam spīdeklim virsū melnu dzir­ksti, un dārgakmens vienā mirklī pārvērtās atkal par pelēkbrūnu, apgruzdušu zemes čupiņu.