Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Zigurds Dreimanis

ES-no viņpasaules

1982. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā tiesa man piesprieda nāvessodu nošaujot.

Deviņpadsmit gadu vecumā. Nevainīgam. Zvēru jums visiem, kā esmu zvērējis mātei un Dievam.

Šinī brīdī gar manām acīm kā mēma kinofilma slīdēja viss tas, kas bija pirmsākums spriedumam…

Skurbajā un aklajā savas labklājības ikdienā mēs uz nāvi notiesātos parasti iztēlojamies ne citādi kā likteņa nolemtus un mazskaitlīgus vienpatņus. Mēs dzīvojam instinktīvā pārliecībā, ka paši jau nu gan nāvinieku kamerā nekad nonākt nevarētu, ka tam vajadzīga ja ne smaga vaina, tad vismaz izcili ievērojama dzīve. Vēl ļoti daudz putekļu ir jāpārpurina mūsu galvās, iekams sāksim atskārst: nāvinieku kamerās ir izsēdējusies milzu masa vispelēcīgāko ļautiņu par visikdienišķākajiem pārkāpumiem, un - kā nu kuram paveicies - ļoti bieži nevis pārpratuma noskaidrošanu un apžēlošanu tie sagaidījuši, bet karātavas.

Aleksandrs Solžeņicins. "Gulaga arhipelāgs".

Viņu sauc Zigurds Dreimanis. Septiņus mēnešus, slepkavnieka lomai jau nolemts un novēlēts, viņš nosēdēja izmeklēšanas cietuma. Vēl septiņus mēnešus, uz safabricētu "pierādījumu"pamata notiesāts, viņš pavadīja nāvinieku kamerā. Nevainīgs. Neviena neuzklausīts. Salauzts. Bezspēcīgs kaut ko iebilst vai pierādīt. Ik dienu gaidīdams, kad viņu aizvedis. Ik dienu saraudamies no dūrieniem pakrūtē, kad gaiteni nodunēja soli. Un ik dienu sajuzdams smadzenēs atbal­sojamies kalto durvju atslēgu žvadzoņu ka pēdējo šis pasaules atvadu zvanu…

Pēc vairāk nekā pusgada spīdzināšanas, pec izmeklēšanas un tiesas farsa bija iestājusies apātija.

Kad pasludinaja nāves spriedumu, viņš paskatījās uz aplaudējošo pūli un pavipsnaja. Nē, viņš patiesībā pasmējas! Tad novērsās un pagrieza muguru, lai konvojam būtu ērtāk saslēgt viņam rokas.

Zāle apstulba. Klātesošo sejās nepiepildīta gandarījuma alkas mijās ar pārsteigumu un vilšanos: divi viņa līdzdalībnieki, saņēmuši daudz mazāku sodu, šņukstēdami saguma, viens pat noģība, bet viņš - nelietis tads! - ņirdza…

Vai ta bija bravūra?Nievā?Naids? Vai izaicinājums? To, sašutumā noskurinoties, pēcāk mēģināja uzminēt jaunatnes žurnāls. Lai nu kā, tikai izmisuma vai nožēlas gan tur nebija, - tā sapīkusi secināja korespondente, un šis Dreimaņa ārējais miers un šķietamā vienaldzība velakajos notikumos daudziem kļuva par "pārpratuma" izskaidro­jumu, par savas nevīžības un neprofesionalitātes, bet patiesībā - nelietības - it ka pārliecinošu attaisnojumu. Tas, ka Dreimanis nevārtijas pa zemi un nesmilksteja, vēl tagad dažam labam kalpo par indulgenci savai netīrajai sirdsapziņai, bet attiecība pret pašu Dreimani - par nepatiesi notiesātā šķietamas vainas netiešu apstiprinājumu: sak, suns taču zināja, ko ēdis, tāpēc ari tik iecirtīgi lepns bija…

Vajadzēja paiet vēl gadam, iekams izmeklēšanas iestādes nostiprināja neapgāžamus pierādījumus par īstenā slepkavas vainu un trīs notiesāto jaunekļu alibi. Vajadzēja paiet diviem gadiem, iekams uz apsūdzēto sola nosēdināja tos, kuri "procentomānijas" varda bija gatavi aizraidīt uz viņpasauli nevainīgus cilvēkus. Bet nav zināms, cik gadu vēl vajadzēs, lai dažāda ranga "viszinoši" paskvilanti, kuru sacerējumi parādās vēl šodien, izbeigtu sēt ne­pamatotas aizdomas un vazāt pa pasauli savus neķītros mājienus - "bet ja nu tomēr?"…

Kad tiesāja īsto slepkavu Staņislavu Rogaļevu - bīstamo bandītu un maniaku, - viņu uz tiesas namu nemaz nevadāja: lietu izskatīja izbraukuma sēdē turpat, cietuma aktu zālē. Tur es pirmo reizi sastapos ar Zigurdu Dreimani - tikai ne vairs svītrotajā nāvinieka tērpā, bet jau liecinieka lomā - līdz galējai robežai saspringtu, atkailinātu nervu kamolu ar saraustītām, neadekvātām kustībām un tramīgu reakciju uz apkārtējām norisēm.

Šodien tas jau izklausās neticami, bet toreiz prokuratūras darbi­nieki bija spiesti viņu slēpt no… milicijasf

Visā izmeklēšanas un tiesas laika viņam nepārtraukti uzglūnēja briesmas, jo tie, kuru vainas dēļ Dreimani gandriz aizsūtīja uz ešafotu, tagad, savu ādu glabdami, rīkojās tikpat neizvēlīgi un "profesionāli", kā toreiz, kad fabricēja šo bezprecedenta "lietu". Sadzīviski izsakoties, viņu bija gatavi "novākt" ar jebkuriem līdzek­ļiem -ka nevelamu un bīstamu liecinieku…

Tādēļ pēc nāvessprieduma atcelšanas Dreimanis uz laiku tika "noslēpts" kāda no Rīgas slimnīcām. Viņš tolaik mazliet raustīja valodu un atradās apsekošanā, lai noteiktu, vai pārdzīvotais nav atstājis paliekošas pēdas viņa psihē. Par laimi, jaunība bija izrādījusies neuzveicama. Tomēr par absolūti fiziski veselu viņu nevar uzskatīt vēl šodien, jo tās ciešanas, ko šim jauneklim bija uzkrāvis liktenis, varētu sagraut pat visspēcīgāko organismu.

Ļoti daudz un pašaizliedzīgi viņam palīdzēja mediķi. Un vēl. Toreiz slimnīcā viņš iepazinās ari ar medmāsiņu Guntu, kas vēlāk kļuva par viņa četru bērnu māmiņu.

Cauri dažādu sarežģījumu ērkšķiem, cauri juridiskam un sadzīves peripetijām izlauzusies, šoreiz uzvarēja un triumfēja Taisnība un Patiesība. Zigurds Dreimanis ir atgriezies dzīvē vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Viņam ir draudēts un viņam ir solīti zelta kalni. Viņu ir "vervējuši" čekisti un radikāļi, viņu savā pulka, piedāvājot pasakainas algas, ir aicinājuši zeķi un reketieri. Bet Zigurds ir palicis Viņš Pats - nesamierināms cīnītājs pret cilvēka cieņu pazemojošu Sistēmu.

Viņš bija viens no pirmajiem, kas neatkarības atmodas pašā sākumā, kad tas vel bija milzu risks, organizēja sarkanbaltsarkana brīves karoga uzvilkšanu Līvānu pilsētas ūdenstorni. Viņš bija pirmais, kurš Līvānu stikla fabrika dibināja Tautas frontes nodaļu. Viņš bija pirmais zemessargs savā pilsētā un pirmais nodaļas komandieris. Un viņš bija arī pirmais, kurš nekavējoties un nesamierināmi saslējās pret "jaunās kartības" uzpūtības iedīgļiem… Skandalists gatavais!

Kopš tam senajam, Zigurda dzīves vistraģiskākajam dienam, mēs esam tikušies un runājušies ļoti daudz. Taču, jo vairāk es iedziļinājos šaja neparastajā likteni, jo ciešāk manī nostiprinājās pārliecība: es nekad nespētu tā īsti un līdz skaudrumam patiesi attēlot Zigurda pārdzīvoto, lai cik meistarīgiem vārdiem un paņēmieniem to ari censtos darīt. Sis ir izņēmuma gadījums, un par to pastāstīt ir tiesīgs vienīgi viņš pats.

Zigurds pat mazliet it kā apvainojās uz mani par tadu "mazvērtības kompleksuUn vajadzēja paiet vēl dažiem gadiem, iekams izdevās viņu pārliecināt - tomēr pašam ķerties pie kādreiz uz apdriskātām lapelem pieskicēto un atmiņa saglabajušos iespaidu atjaunošanas un apstrādes.

Te nu tās ir - Zigurda Dreimaņa pašrocīgi rakstītas "nāvinieka piezīmeskuru valodas vienkāršībā un robustumā arī slēpjas to patiesa vērtība.

JURIS BLAUMANIS

1981. gada 13. septembris.

Pēcpusdienā iedauzījos Kokneses alus bārā. Tur uzzināju par sava klasesbiedra Aivara Krieva arestu. Pie viņa mājās esot izdarīta kratīšana, bet par aresta iemeslu nekas nebija zināms. Vakarā aizgāju uz dejām.

Tovakar klubā bija maz cilvēku, nebija ko darīt. Ar savu draugu Inesi gājām līdz stacijai. Redzu, iecirkņa pilnvarotais Savčenko apkārt stacijas laukumam izveido aplenkuma ķēdi. Pateicu Inesim: "Laikam ņems ciet baigo noziedznieku."

Saņēma ari. Arestēja tieši mani. Tas notika apmēram 21.30. Tiku aizvests uz Stučkas rajona Iekšlietu daļu (IeD).