Džeks Londons: KAD ŠĪ PASAULE BIJA JAUNA

I

Viņš bija ļoti mierīgs un savaldīgs cilvēks, tāpēc, uzrā­pies uz mūra, brīdi ieklausījās drēgnajā tumsā, vai ne­draud kādas briesmas. Taču dzirde neuztvēra neko citu kā vienīgi vēja kaukoņu neredzamajos kokos un lapotnes šalkas nemierīgajos zaros. Vējš dzenāja gar pašu zemi smagus miglas vālus, un, lai gan miglu nevarēja redzēt, viņš sajuta tās mitro elpu uz savas sejas. Mūris, uz kura viņš sēdēja, arī bija mitrs.

Tikpat klusi, cik klusi bija no ārpuses uzrāpies uz mūra, cilvēks nolēca zemē iekšpusē. Viņš izņēma no ka­batas bateriju, bet neiededzināja to. Lai gan visapkārt bija akla tumsa, viņš labāk iztika bez gaismas. Sažņaudzis bateriju rokā un turēdams pirkstu uz pogas, viņš devās uz priekšu. Zeme bija mīksta un atsperīga, tāpēc ka to klāja gadiem ilgi neskarta sausu egļu skuju, lapu un sū­nas kārta. Sejā švīkstēdami sitās zari, bet šajā tumsā nebija iespējams izvairīties no tiem. Cilvēks gāja taustī­damies, izstiepis uz priekšu roku, un vairākas reizes roka atdūrās pret milzīgu koku resnajiem stumbriem. Viņš sa­prata, ka koki slienas visapkārt, un piepeši sajuta, cik mikroskopiski mazs ir starp šiem gigantiem, kas nolieku­šies pār viņu, kā draudēdami nospiest. Viņš zināja, ka tur tālāk atrodas māja, un cerēja sameklēt kādu celiņu vai līkumotu kājtaku, kas vestu uz turieni.

Brīdi cilvēkam likās, ka viņš iekritis lamatās. Lai kur viņš pagriezās, visur uzdūrās stumbriem un zariem vai arī iekūlās krūmu biezājā, no kura, šķiet, nebija izejas. Tad viņš piesardzīgi iededzināja bateriju un pavērsa staru uz zemi sev pie kājām. Lēni un uzmanīgi viņš ap­laida staru sev apkārt, un baltās gaismas spožajā lokā nokļuva tagad visos sīkumos redzamie kavēkļi. Viņš pa­manīja eju starp diviem milzīgiem kokiem un, nodzēsis bateriju, devās turp, cenzdamies iet pa sausām vietām, kur biezā lapotne augšā neļāva nosēsties miglai. Viņš prata orientēties un zināja, ka iet taisni uz māju.

Un tad notika kaut kas neiedomājams un negaidīts, , Viņš uzkāpa virsū kaut kam mīkstam un dzīvam, un šis,-, kaut kas zem viņa smaguma iesprauslājās un sāka celties augšā. Cilvēks atlēca nost un pieliecās, vai nu lai bēgtu, vai atvairītu nepazīstamā radījuma uzbrukumu. Viņš brīdi gaidīja, mēģinādams uzminēt, kas tas varētu būt,} par dzīvnieku, kurš bija piecēlies viņam pie kājām un ta­gad stāvēja nekustēdamies, bez nevienas skaņas, acīm­redzot gaidīja, sasprindzis tāpat kā viņš. Sasprindzinā­jums kļuva neizturams. Turēdams bateriju priekšā, viņš nospieda pogu un iekliedzās šausmās. Lai ko viņš bija cerējis ieraudzīt — pārbijušos telēnu, stirnas mazuli vai asinskāru lauvu —, bet tas, ko viņš ieraudzīja, bija pār­steigums. Šajā brīdī tievais, baltais stars apgaismoja to, ko viņš tūkstoš gadu nespētu aizmirst, — milzīga auguma cilvēku gaišiem matiem un gaišu bārdu; rokas, kājas, pleci un lielākā daļa krūšu viņam bija kaili, tikai kājās bija miecētas ādas mokasīni, bet ap vidu kūļājās kaut kas līdzīgs kazas ādai. Āda viņam bija gluda un bez spal­vām, bet saules un vēja nobrūnināta; zem tās kā resnas čūskas bija savijušies mezglos cieti muskuļi.

Lai cik negaidīta bija šī sastapšanās, ne jau tā lika cilvēkam iekliegties. Šausmu iemesls bija neizsakāmais niknums šajā sejā, dzīvnieciskais spīdums zilajās acīs, ku­ras gandrīz nemaz neapžilbināja gaisma, bārdā un matos ieķērušās skujas, viss milzīgais, lēcienam saspringušais augums. īstenībā visu to viņš ieraudzīja vienā mirklī. Kliedziens vēl nebija paguvis izskanēt, kad radījums lēca uz priekšu, bet viņš svieda tam ar bateriju un pats no­krita zemē. Sajutis radījuma kājas uz savas muguras, viņš rāvās sāņus; radījums paklupa un smagi iegāzās krūmos.

Kad zaru brīkšķi apklusa, viņš palika tupam četrrāpus un ieklausījās. Radījums gramstījās apkārt, meklēdams viņu, un viņš baidījās nodot sevi, ja mēģinās bēgt tālāk. Katrā ziņā nobrīkšķēs kāds zars, un tad radījums sies viņam pakaļ. Viņš pat izvilka revolveri, bet tad ap­domājās. Viņš bija atguvis savaldīšanos un cerēja aiz- lavīties prom bez trokšņa. Cilvēks dzirdēja, ka radījums vairākas reizes smalsta pa krūmiem, tad norimst, acīmre­dzot klausījās. Viņam radās kāda doma. Turpat pie rokas gadījās sauss koka gabals. Piesardzīgi aptaustījis vis­apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav nekā tāda, kas

traucētu atvēzēties, viņš pacēla koku un meta. Gabals nebija nekāds lielais, tas aizlidoja tālu un ar troksni iekrita krūmos. Viņš dzirdēja, ka radījums metas uz to vietu, un tūlīt rāpoja prom. Tā viņš lēni un uzmanīgi rā­poja, kamēr ceļgali bija mitri no piemirkušās sūnas. Ieklausoties bija dzirdami tikai vēja kaucieni un no zariem krītošo pilienu pakšķi. Tikpat uzmanīgi viņš piecēlās, pie­skrēja pie mūra sienas, pārrāpās tai pāri un nolēca otrā pusē uz ceļa.

Taustīdamies viņš izstūma velosipēdu no krūmu pu­dura un sagatavojās kāpt virsū. Viņš ar vienu kāju jau grieza lielo zobratu, lai nostādītu pedāli ērtākā stāvoklī, kad izdzirdēja zemē viegli un acīmredzot uz kājām noie- cam smagu radījumu. Viņš bez vilcināšanās metās bēgt, stumdams velosipēdu, tad ieskrējies uzlēca uz tā, noķēra pedāļus un šāvās uz priekšu. Aizmugurē bija dzirdama strauja kāju dipoņa uz putekļainā ceļa, bet viņš uzņēma ātrumu un atrāvās no vajātāja.

Par nelaimi, viņš bija sācis braukt nevis uz pilsētu, bet uz pretējo pusi un tagad laida pret pakalniem. Viņš zināja, ka šim ceļam nav atzarojumu. Vienīgais ceļš veda atpakaļ, garām tam šausmonim, bet viņš nespēja saspa­roties tādam varoņdarbam. Pēc pusstundas uz kādas no­gāzes, kas kļuva aizvien stāvāka, viņš nokāpa no velosi­pēda. Atstājis to ceļmalā, viņš drošības labad pārrāpās pār kādu žogu, aiz kura, kā viņš nosprieda, atradās ga­nības, noklāja zemē avīzi yn apsēdās.

— Ak tu piķis! — viņš skaļi teica, norausdams no pie­res sviedrus un mitruma pilienus. — Ak tu piķis! — viņš atkārtoja, tīdams cigareti un pārdomādams, kā lai tiek atpakaļ uz pilsētu.

Taču viņš nemaz nemēģināja tikt atpakaļ. Viņam pie­trūka apņēmības braukt pa to pašu ceļu tumsā, un, gaidī­dams rītausmu, viņš nolika galvu uz ceļiem un iesnaudās.

Cilvēks nezināja, cik daudz laika ir pagājis, kad viņu uzmodināja jauna koijota vaukšķēšana. Palūkojies ap­kārt un ieraudzījis koijotu uzkalna galā sev aiz mugu­ras, viņš pamanīja, kā pārvērtusies nakts. Migla bija iz­klīdusi, pie debesīm spīdēja zvaigznes un mēness, pat vējš bija nostājies. Bija maiga Kalifornijas vasaras nakts. Viņš mēģināja atkal iesnausties, bet koijota vaukšķēšana traucēja. Gandrīz pusmiegā viņš izdzirdēja mežonīgu, baismu dziedāšanu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka, mitējies riet, pa uzkalna kori skrien koijots, bet viņam pakaļ, arī klusēdams, dzenas tas pats kailais radījums, kuru viņš bija saticis dārzā. Koijots bija jauns, un tur, kur abi jau bija nozuduši skatienam, radījums to droši vien panāca. Salīgi drebēdams, cilvēks piecēlās, pārrāpās pār žogu un uzkāpa uz velosipēda. Viņš apzinājās, ka tas ir vienīgais glābiņš. Šausmonis vairs nestāvēja ceļā uz Dzirnavu ieleju.

Galvu reibinošā ātrumā viņš drāzās lejup pa nokalni, bet lejā pagriezienā, kur ceļu klāja biezas ēnas, ritenis ieskrēja grambā — un braucējs pāri stūrei izlidoja no segliem.

— Šonakt nu gan man neveicas! — viņš nomurmināja, aplūkodams salauzto priekšējo dakšu.