Džeks Londons: KAD ŠĪ PASAULE BIJA JAUNA

Iztraucētie viesi salasījās plašajā verandā. Kāds ieslē­dza elektrību, bet viņi neredzēja neko citu kā tikai savas izbiedētās sejas. Otrpus spoži apgaismotā ceļa kā melna siena stāvēja koki. Kaut kur šajā necaurredzamajā tumsā risinājās cīņa. Bija dzirdami velnišķīgi dzīvnieka klie­dzieni, rējieni un rūcieni, sitienu brīkšķi un zem smagu ķermeņu svara lūstošu krūmu brakšķi.

Cīņas vilnis izvēlās no kokiem uz ceļa tieši pretī ve­randai. Tagad viesi redzēja visu. Misis Džersdeila ieklie­dzās un, zaudēdama samaņu, atslīga pret dēlu. Kram­pjaini, tā, ka vairākas dienas pēc tam sāpēja pirkstu gali, ieķērusies margās, šausmu sastindzinātā Liliana skatījās uz gaišmataino milzi, kura acīs liesmoja neganta uguns un kurā viņa pazina cilvēku, kam bija jākļūst par viņas vīru. Viņš vēzēja lielu rungu, nikni gvelzēdams pinkainam briesmonim, par kuru lielāku lāci viņa nebija redzējusi. Zvērs ar nagiem bija saplosījis Vorda pidžamu un atstā­jis asiņainas švīkas viņa miesā.

Liliana Džersdeila baidījās par mīļoto cilvēku, taču krietni lielu daļu baiļu viņai iedvesa Vords pats. Savu mūžu viņa nebija varējusi iedomāties, ka saderinātā iestī- vinātais krekls un tradicionālais tērps slēpj tik briesmīgu un apbrīnojamu mežoni. Un viņai nebija nācis ne prātā, kāds ir vīrietis cīņā. Tā nebija nekāda modernā cīņa, un vīrietis, ko Liliana redzēja, nepiederēja pie moderniem cil­vēkiem, kaut gan viņa to nezināja. Tas bija nevis misters Džeimss Vords, biznesmenis no Sanfrancisko, bet svešs cilvēks bez vārda, rupjš, mežonīgs radījums, kas nejaušī­bas untuma dēļ atdzīvojies pēc trīstūkstoš gadiem.

Joprojām riedami kā traki, suņi riņķoja ap čumuru, metās virsū un atpakaļ, novērsdami lāča uzmanību. Tikko tas pagriezās, lai atsistu uzbrukumu no aizmugures, cil­vēks lēca uz priekšu un zvēla ar rungu. Zvērs, kura nik­nums auga ar katru sitienu, metās virsū pretiniekam, bet viņš atlēca nost, cenzdamies neuzskriet virsū suņiem, kā­pās atpakaļ un visādi izlocījās. Suņi, izmantojot izdevību, savukārt cirtās iekšā barā, un lācis atkal izgāza dusmas uz tiem.

Cīņas beigas bija negaidītas. Lācis griezdamies vienā vēzienā aizlidināja suni ar ielauztām ribām un sadra­gātu mugurkaulu pēdas divdesmit tālāk. Tad zvērs cilvēkā pazaudēja prātu. Ar putām uz lūpām viņš mežonīgā balsī izkliedza kaut ko nesakarīgu, metās uz priekšu un, abām rokām atvēzējies, gāza ar rungu pa galvu lācim, kas bija saslējies uz pakaļkājām. Pat zvēra galvaskauss nespēja izturēt tādu iznīcinošu triecienu; dzīvnieks sabruka, un suņi klupa tam virsū. Pārlēcis pāri šim ņudzeklim, cilvēks uzkāpa uz beigtā zvēra un tur, spožās gaismas apspīdēts, atspiedies uz milnas, nesaprotamā valodā sāka uzvaras dziesmu — tik senu, ka profesors Vercs būtu atdevis des­mit sava mūža gadus, lai dzirdētu to.

Viesi steidzās apsveikt uzvarētāju, bet Džeimss Vords, piepeši paskatījies ar senā teitoņa acīm, ieraudzīja trauslo divdesmitā gadsimta meiteni, kuru mīlēja, un juta, ka viņa smadzenēs kaut kas it kā pārtrūkst. Viņš grīļodamies pagāja uz Lilianas pusi, izlaida no rokām rungu un gan­drīz vai pakrita. Ar viņu kaut kas nebija labi. Neizturami sāpēja galva. Šķita, ka dvēsele sairst daļās. Paskatījies uz to pašu pusi, kur pārējie, viņš ieraudzīja lāča skeletu. Šis skats iedvesa viņam šausmas. Džeimss Vords ieklie­dzās, gribēja bēgt, bet viesi atturēja viņu un ieveda mājā.

Džeimss Vords joprojām vada firmu «Vords, Noulzs un Ko». Bet viņš vairs nedzīvo ārpus pilsētas un mēnesnīcas naktīs nedzenas pakaļ koijotiem. Senais teitonis viņā no­mira tajā naktī, kad Dzirnavu ielejā notika cīņa ar lāci. Tagad Džeimss Vords ir tikai Džeimss Vords un neviena viņa būtības daļiņa vairs nepieder klaidonim, kas bija palicis dzīvs no tiem laikiem, kad pasaule bija jaunāka. Džeimss Vords ir kļuvis tik mūsdienīgs, ka visā pilnībā izjūt civilizēta cilvēka baiļu lāsta rūgtumu. Tagad viņš baidās no tumsas un doma par to, ka naktī būtu jādodas uz mežu pastaigā, iedveš viņam neizmērojamas šausmas. Džeitnsa Vorda pilsētas māja ir tīra un spodra, bet tās saimnieks izrāda lielu interesi par visādām ierīcēm, kas domātas aizsardzībai pret kramplaužiem. Māja ir viens vadu mudžeklis, un, kad viesis ir aizgājis gulēt, viņš ne­var ne lāgā nopūsties, kad neieslēgtos kāds trauksmes sig­nāls. Bez tam Džeimss Vords izgudrojis kombinētu at­slēgu, kuru, dodoties ceļā, var nēsāt līdzi vestes kabatā un droši izmantot jebkuros apstākļos. Bet sieva neuzskata viņu par gļēvuli. Viņa zina labāk. Un viņš, kā jebkura slavenība, labprāt dus uz lauriem. Džeimsa Vorda vīres­tību neapšauba tie viņa draugi, kuri zina par notikumu Dzirnavu ielejā.