Džeks Londons - KAD ŠĪ PASAULE BIJA JAUNA

Pārliecinājis tēvu, lai aizdod viņam zināmu kapitālu, Džeimss Vords sāka nodarboties ar biznesu, turklāt ener­ģiski un veiksmīgi, pilnīgi ziedodams tam dienu, bet viņa kompanjons strādāja no rīta. Pievakarē viņš bija cilvēkos, bet, jo tuvāk deviņiem vai desmitiem, jo vairāk Džeimsu Vordu pārņēma nepārvarams nemiers, un viņš pameta cil­vēku sabiedrību līdz nākamajai dienai. Draugi un paziņas uzskatīja, ka viņš daudz laika veltī sportam. Un viņiem bija taisnība, kaut gan nevienam nenāca ne prātā, kādam sporta veidam, pat tad, ja viņi būtu redzējuši, kā Džeimss Vords naktī Dzirnavu ielejas pakalnos dzenas pakaļ koi­jotiem. Un neviens neticēja šoneru kapteiņiem, kad viņi teicās redzējuši aukstos ziemas rītos kādu cilvēku pai­suma laikā peldam Jenota šaurumā vai ātrajā straumē starp Kazas un Eņģeļa salu vairākas jūdzes no krasta.

Savā villā Dzirnavu ielejā Džeimss Vords dzīvoja pil­nīgi viens, ja neskaita ķīnieti Li Singu, viņa pavāru un labo roku, kas zināja daudz ko par sava saimnieka dīvai­nībām, bet, tā kā viņam labi maksāja par mutes turēšanu, tad arī prata klusēt. Nāktī pēc sirds patikas izklaiņojies, no rīta izgulējies un paēdis Li Singa pagatavotās brokas­tis, Džeimss Vords pusdienas laikā ar prāmi pārcēlās pāri Sanfrancisko līcim un ieradās klubā vai kantorī kā kurš katrs pilsētā sastopams normāls biznesmenis. Bet, vaka­ram tuvojoties, nakts atkal aicināja viņu pie sevis. Džeimss Vords kļuva nemierīgs, viņa uztvere jūtīgāka. Dzirde pēkšņi asāk uztvēra neskaitāmos nakts trokšņus, kuros varēja saklausīt pazīstamo aizraujošo stāstu, un, ja Džeimss Vords bija viens, viņš sāka staigāt šurp un turp pa šauro istabu kā krātiņā iesprostots plēsoņa.

Reiz viņš uzdrošinājās iemīlēties. Kopš tā laika viņš vairs neatļāvās tādu izklaidēšanos. Viņam bija bail. Kāda pagalam pārbiedēta jauna lēdija dienām staigāja ar zilu­miem uz rokām un pleciem: šīs zīmes Džeimss Vords bija atstājis meitenei maiguma uzplūdos, bet diemžēl pārāk vēlu naktī. Tā bija kļūda. Ja viņš būtu pierādījis savu mī­lestību dienā, viņa jūtu izpausmes būtu mierīgas, bet naktī viņš bija no tumšajiem ģermāņu biezokņiem iznācis me- žainis, kas zog sievietes. No iegūtās pieredzes viņš seci­nāja, ka dienā satikšanās var būt veiksmīga, taču vienlai­kus secināja, ka laulības noteikti lemtas neveiksmei. Viņš ar šausmām iedomājās, kā apprecējies paliks divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās.

Tā Džeimss Vords vairījās no sievietēm, regulēja savu divkāršo dzīvi, nodarbodamies ar biznesu, sarausa mil­jonu, pa gabalu bēga no māmiņām, kas ilgojās izprecināt dažāda gadagājuma meitiņas, kurām acis sprikstēt sprik­stēja aiz nepacietības, sastapa Lilianu Džersdeilu un ne­lokāmi ievēroja likumu nekad nesatikties ar viņu vēlāk par astoņiem vakarā, naktīs skrēja pakaļ koijotiem, gulēja meža alās un tomēr bija pratis paturēt savu dzīvi noslē­pumā no visiem, izņemot Li Singu un … tagad arī Deivu Sloteru. Viņu biedēja tas, ka šīs zēns atklājis viņā divus «es». Lai gan Džeimss Vords bija iedvesis bailes šim kramplauzim, viņš tomēr varēja izpļāpāties. Un, kaut arī viņš neizpļāpātos, agri vai vēlu noslēpums tik un tā nāktu gaismā.

Tā Džeimss Vords nolēma vēlreiz varonīgi mēģināt sa­valdīt barbaru teitoni, kas veidoja pusi no viņa būtības. Viņš tik stingri ievēroja likumu tikties ar Lilianu tikai dienā un agrā pievakarē, ka pienāca laiks, kad viņa sa­mierinājās ar to, ka var būt labāk vai sliktāk, bet viņš sirds dziļumos lūdzās, kaut šai ziņā neietu uz slikto pusi. Neviens čempions nebija gatavojies sacensībām tik neat­laidīgi un cītīgi, kā šajā laikā trenējās Džeimss Vords, lai apspiestu sevī mežoni. Starp citu, viņš mēģināja dienā sevi tā nogurdināt, lai gulētu kā nosists un nedzirdētu nakts aicinājumu. Viņš atmeta ar roku darīšanām kan­torī un devās garās pastaigās, vajādams briežus pašos nomaļākajos un nepieejamākajos nostūros, kādus vien va­rēja atrast, un vienmēr darīja to dienā. Vakarā viņš no­guris atgriezās mājā. Te viņš iekārtoja savus desmit vin­grošanas rīkus un simtiem reižu atkārtoja vingrojumus, kurus cits būtu izpildījis desmit reižu. Piekāpjoties sev, Džeimsb Vords otrā stāvā piebūvēja klāt balkonu, kur gu­lēja, baudīdams vismaz nakts reibinošo smaržu. Dubul't- sieti saigāja viņu no bēgšanas uz mežu, un Li Sings katru nakti ieslēdza saimnieku un tikai no rīta izlaida ārā.

Beidzot augustā Džeimss Vords pieņēma kalpotājus par palīgiem Li Singam un uzdrošinājās ielūgt savā Dzirnavu ielejas mājā viesus — Lilianu, viņas māti un brāli un kādus sešus kopējus draugus. Divas dienas un naktis viss ritēja lieliski. Trešajā vakarā, kad mājastēvs, spēlējot bridžu, bija aizsēdējies līdz pulksten vienpadsmitiem, vi­ņam bija iemesls lepoties ar sevi. Viņš prasmīgi slēpa reizēm radušos nemieru, bet iegadījās tā, ka Liliana Džersdeila bija viņa pretiniece bridžā un sēdēja pa labi. Šī sieviete bija trausla kā puķe, un viņas trauslums kai­tināja Džeimsu Vordu. Ne tāpēc, ka šādos brīžos tā viņam patiktu mazāk, nē: viņš juta gandrīz nepārvaramu vēlē­šanos sagrābt un saplosīt šo sievieti. It īpaši tad, kad viņa uzvarēja.

Džeimss Vords lika ievest istabā kurtu un, kad šķita, ka muskuļi pārplīsīs no sasprindzinājuma, glāstīja suni. Juzdams spalvas pieskārienu, viņš tūlīt nomierinājās un varēja spēlēt cauru vakaru. Nevienam pat neradās no­jausma par mājastēva briesmīgo iekšējo cīņu, tik bezrū­pīgi viņš smējās, tik aizrautīgi un apdomīgi spēlēja.

Kad visi sāka doties pie miera, Džeimss Vords atvadī­jās no Lilianas, viesiem redzot. Bet, ticis uz balkona un droši ieslēgts, viņš sāka vingrot un divkārt, trīskārt, pat četrkārt paildzināja vingrojumu laiku, līdz beidzot, galīgi zaudējis spēku, atkrita uz kušetes, lai mēģinātu aizmigt, risinot divas problēmas, kuras viņu sevišķi nodarbināja. Viena bija šie paši vingrojumi. Tas bija paradoksāli: jo vairāk viņš vingroja, stiprāks kļuva. Pagaidām, kamēr Džeimsam Vordam izdevās nogurdināt sevī mītošo nakts klaidoni teitoni, likās, ka viņš attālina liktenīgo dienu, kad uzkrātais spēks kūsās pāri malām un pārmāks viņu, kļūstot briesmīgāks, nekā viņš spējis iedomāties. Otra problēma bija precības un viltības, kuras vajadzēs iz­mantot, lai nebūtu jāpaliek divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās. Tā, veltīgi lauzīdams galvu, viņš arī iemiga.

Dzirnavu ielejā pēc tam ilgi prātoja, no kurienes tur iemaldījies milzīgais pelēkais lācis, kaut gan «Brāļu Springšu cirka» dalībnieki, kas sniedza izrādes Sosalito, ilgi un bez panākumiem meklēja «Lielo Benu — vislielāko lāci nebrīvē». Bet Lielajam Benam izdevās aizbēgt, un no pustūkstoš vasarnīcām un muižām tas apmeklējumam izvēlējās tieši Džeimsa Vorda parku. Pirmais, ko misters Vords apzinājās, kad, drebēdams no sasprindzinājuma, bija pielēcis kājās, bija cīņas uguns krūtīs un senā kara dziesma uz lūpām. Ārpusē kā negudri rēja un plosījās suņi. Pēkšņi šo elles troksni ass kā naža dūriens pāršķēla ievainota suņa kauciens — Džeimss Vords zināja, ka tas ir viņa suns.

Neuzāvis čības, tāpat pidžamā viņš uzlauza durvis, kuras Li Sings tik rūpīgi bija aizslēdzis, vienā lēcienā bija lejā pa kāpnēm un ārā tumsā. Tikko kailās kājas skāra grantēto braucamceļu, viņš spēji apstājās, noliecās un, pavandījies labi zināmā vietā zem lieveņa, izvilka no tu­rienes smagu zarainu milnu — uzticamo sabiedroto dau­dzajos neprātīgajos nakts piedzīvojumos, klīstot pa uz­kalniem. Negantā riešana tuvojās, un, vēzēdams milnu, viņš ielēca krūmos pretī tai.