Džeks Londons - KAD ŠĪ PASAULE BIJA JAUNA

Uzcēlis nederīgo velosipēdu plecos, cilvēks vilkās tālāk. Pēc kāda laika viņš nonāca pie dārza mūra iežogojuma un, lai pārliecinātos, ka viss piedzīvotais tiešām bijusi īstenība, ņēmās meklēt uz ceļa pēdas. Tur jau tās bija — lielas mokasīnu pēdas, pie pirkstiem iespiedušās dziļi zemē. Noliecies," lai aplūkotu pēdas, viņš atkal izdzirdēja baismo dziedāšanu. Viņš bija redzējis, kā šis radījums vajā koijotu, un saprata,'ka viņam nav cerību izbēgt. Viņš nemaz nemēģināja bēgi, nospriedis, ka labāk paslēpties ēnā ceļa otrā pusē.

Un viņš atkal ieraudzīja radījumu, kas bija līdzīgs kai­lam cilvēkam: tas skrēja ātrā, vieglā solī un skriedams dziedāja. Tieši pretī viņam radījums apstājās, un viņam pamira sirds. Taču radījums nevis tuvojās paslēptuvei, bet palēcies ieķērās ceļmalā augoša koka zarā un, kā pēr­tiķis pārlikdams rokas, strauji uzrāpās augšā, pārsviedās pār sienu un pēdas desmit no tās ieķērās cita koka zaros, bet pēc tam nolēca zemē dārzā. Cilvēks neizpratnē pastā­vēja dažas minūtes, tad gāja prom.

II

Deivs Sloters kareivīgi atspiedās pret barjeru, kas at­dalīja pieņemamo istabu no Džeimsa Vorda firmas «Vords, Noulzs un Ko» vecākā kompanjona kabineta. Deivs bija sadusmots. Visi skatījās uz viņu ar aizdomām, it īpaši tas, kas stāvēja viņam pretī.

— Pasakiet misteram Vordam, ka man ir svarīgas da­rīšanas, — neatlaidās Deivs.

— Es jau teicu jums, ka viņš pašlaik diktē un nav trau­cējams, — atbildēja cilvēks. — Atnāciet rīt.

— Rīt būs par vēlu. Ejiet un pasakiet misteram Vor­dam, ka tas ir dzīvības vai nāves jautājums.

Sekretāre sāka svārstīties, un Deivs izmantoja izdevību.

— Tikai pasakiet viņam, ka pagājušajā naktī es biju otrpus līča, Dzirnavu ielejā un gribu viņam kaut ko pa­teikt.

— Ka jus pieteikt? — apvaicajas sekretāre.

— Vārdam nav nozīmes. Viņš nepazīst mani.

Kad Deivu ieveda kabinetā, viņš vēl bija kareivīgi no­skaņots, bet, ieraugot lielu, gaišmatainu vīrieti, kas, sēdē­dams grozāmajā krēslā, beidza diktēt stenogrāfistei un pagriezās pret viņu, Deiva izturēšanās pēkšņi mainījās. Viņš nezināja, kāpēc, un klusībā dusmojās pats uz sevi.

— Jūs esat misters Vords? — Jautājums likās Deivam tik muļķīgs, ka tas nokaitināja viņu vēl vairāk. Viņš vis­pār nebija domājis uzdot šo jautājumu.

— Jā, — atbildēja vīrietis. — Bet kas jūs tāds esat?

— Harijs Benkrofts, — sameloja Deivs. — Jūs mani nepazīstat, un mans vārds jums neko neizteiks.

— Jūs likāt pateikt, ka pagājušo nakti esat bijis Dzir­navu ielejā?

— Jūs tur dzīvojat, vai ne? — atjautāja Deivs, aizdo­mīgi pašķielēdams uz sterjogrāfisti.

— Dzīvoju. Kāpēc jūs ieradāties pie manis? Esmu ļoti aizņemts.

— Es gribētu parunāt ar jums vienatnē, ser.

Misters Vords ātri uzlūkoja viņu ar vērtējošu skatienu,

padomāja un teica:

— Pārtrauksim uz dažām minūtēm, mis Potere.

Meitene piecēlās, savāca papīrus un izgāja no kabineta.

Deivs ziņkāri skatījās uz misteru Vordu, kamēr tas pār­rāva vina tikko radušos domu ķēdi.

— Nu?

— Pagajušajā naktī es biju Dzirnavu ielejā, — Dčivs nedroši iesāka.

— To es jau dzirdēju. Ko jūs vēlaties?

Deivā nobrieda neiedomājama pārliecība.

— Es biju jūsu mājā, pareizāk sakot, jūsu dārzā.

— Ko jūs tur darījāt?

— Gribēju aplaupīt jūs, — vaļsirdīgi sacīja Deivs. — Es uzzināju, ka jūs dzīvojat viens ar pavāru ķīnieti, un nospriedu, ka var rīkoties droši. Bet es neiekļuvu mājā. Mani iztraucēja. Tāpēc arī esmu šeit. Es atnācu brīdināt jūs., Es sastapu jūsu dārzā kādu mežoni, īstu velnu. Viņš būtu saplosījis mani gabalu gabalos. Es tikko izglābos. Viņam nav mugurā neviena drēbes gabala, viņš kāpaļā pa kokiem kā pērtiķis un skrien kā briedis. Es redzēju, kā viņš dzinās pakaļ koijotam, un, dieva vārds, man liekas, viņš to panāca.

Deivs apklusa un gaidīja, kādu iespaidu atstās viņa stāsts. Taču stāsts neatstāja nekādu iespaidu. Džeimss Vords noklausījās ar mierīgu interesi — un tas bija viss.

— Ļoti, ļoti dīvaini, — viņš klusi sacīja. — Mežonis, jūs sakāt? Kāpēc jūs man to stāstījāt?

— Lai brīdinātu, ka jums draud briesmas. Es pats zi­nāmā mērā esmu bīstams, bet nogalināt cilvēkus … tas ir, ja nav nepieciešams. Es nopratu, ka jums draud bries­mas, un nolēmu brīdināt jūs. Goda vārds, tas ir viss. Protams, ja jūs. gribētu atlīdzināt man par rūpēm, es ne­atteiktos. Par to es arī domāju. Bet vispār man ir vien­alga, vai jūs dosiet kaut ko vai nedosiet. Esmu jūs brī­dinājis un izpildījis savu pienākumu.

Misters Vords domīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Deivs ievēroja, ka rokas viņam ir lielas, stipras un labi koptas, lai gan tumši iedegušas. Bez tam viņš pamanīja to, ko bija ievērojis jau iepriekš, — šauru miesas krāsas leikoplasta strēmelīti virs uzacs. Un tomēr viņam likās nepieņemama doma, kas nedeva un nedeva miera.

Misters Vords izņēma no kabatas portfeli, izvilka no tā naudaszīmi un pasniedza Deivam. Bāzdams naudu ka­batā, Deivs ievēroja, ka tā ir divdesmit dolāru banknote.

— Paldies, — teica misters Vords, likdams saprast, ka saruna beigusies. — Es likšu paskatīties, kas tur ir. Tāds mežonis, kas skraida apkārt, tiešām ir bīstams.

Bet misters Vords bija tik mierīgs, ka Deivs atguva drosmi. Turklāt viņam radās jauna doma. Mežonis acīm­redzot bija mistera Vorda brālis, no svešām acīm no­slēpts mēnessērdzīgais. Deivs bija dzirdējis par tādiem gadījumiem. Misters Vords varbūt negribēja, ka tas kļūtu zināms atklātībai. Tāpēc jau viņš bija iedevis Deivam divdesmit dolārus.

— Paklausieties, — iesāka Deivs. — Man nupat ienāca prātā, ka tas mežonis ir stipri līdzīgs jums …

Deivs vairs neturpināja. Viņš ievēroja mistera Vorda pārvēršanos, ieraudzīja tās pašas neizsakāmi niknās zi­lās acis, kuras bija redzējis pagājušajā naktī, tos pašus nagiem līdzīgi savilktos pirkstus, to pašu milzīgo, lēcie­nam saspringušo augumu. Šoreiz Deivam nebija bateri­jas, ko iemest sejā, un viņa plecus sažņaudza tik bries­mīgas spīles, ka viņš ievaidējās sāpēs. Viņš ieraudzīja at­ņirgtus lielus, baltus zobus — kā sunim, kas grasās kost. Mistera Vorda bārda berzējās gar viņa seju, zobiem ga­tavojoties iecirsties rīklē. Tomēr misters Vords nekoda. Gluži otrādi — bija jūtams, ka Deiva pretinieks saspringst kā maiglēs iespiests. Tad Vords bez mazākās piepūles at­grūda Deivu ar tādu spēku, ka viņš atsitās pret sienu un, drudžaini kampdams gaisu, nokrita uz grīdas.

— Tu atnāci šantažēt mani? — misters Vords rēca, — Nu, dod atpakaļ naudu!

Deivs bez vārda runas atdeva banknoti.

— Es domāju, ka tev ir labi nodomi. Tagad es redzu, kas tu par putnu. Pazūdi no manām acīm, citādi es iespundēšu tevi cietumā. Saproti?

— Jā, ser, — Deivs izdvesa.

— Tad lasies.

Un Deivs klusēdams gāja ārā, pleciem neizturami sāpot no drausmīgā tvēriena. Kad viņš jau bija satvēris durvju rokturi, misters Vords ierunājās:

— Tu esi viegli ticis cauri. — Deivs ievēroja, ka viņa seja un acis pauž ļaunu prieku un uzpūtību. — Jā, jā, viegli. Ja es būtu gribējis, es būtu norāvis tev muskuļus no roku kauliem un iemetis papīrgrozā.

— Jā, ser, — atbildēja Deivs ar pilnīgu pārliecību balsī.

Viņš atvēra durvis un izgāja ārā. Sekretāre jautājoši