Džeks Londons: JAUNĀS GIBONAS JOKDARI

— Es gandrīz vai baidos ņemt jūs līdzi uz Jauno Gibonu, — teica Deivids Grīfs. — Es šo to panācu tikai tad, kad jūs un angļi devāt man rīcības brīvību un atstā­jāt salu.

Vallenšteins, vācu rezidents no Bugenvilas, ielēja sev skotu viskiju ar sodu un pasmaidīja.

— Mēs noņemam cepuri jūsu priekšā, mister Grīf, — viņš sacīja nevainojamā angļu valodā. — Jūs šajā velna salā esat paveicis brīnumus. Mēs arī turpmāk nejauksi­mies jūsu darīšanās. Tā ir īsta velna sala, bet vecais Koho ir vislielākais velns no viņiem visiem. Mēs nekādi nevārējām saprasties ar viņu. Viņš ir melis, bet nav no muļķu mājām. Tas ir melnais Napoleons, galvu mednieks, Taleirāns, kas ēd cilvēkus. Atminos, ka pirms sešiem ga­diem es ierados šeit ar angļu kreiseri. Melnie, protams, sabēga kriīinos, bet mēs atradām vairākus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Viņu vidū bija Koho pēdējā sieva. Divas dienas un divas naktis viņa aiz vienas rokas bija karā­jusies saulē. Mēs viņu noņēmām, un tomēr viņa nomira. Pēc tam mēs atradām trīs aukstā tekošā ūdenī līdz kak­lam iegremdētas sievietes. Viņām bija pārlauzti visi kauli un locītavas. Tas, jādomā, bija darīts, lai viņas kļūtu mīkstākas ēšanai. Sievietes vēl bija dzīvas. Viņu dzīvot­spēja bija ievērības cienīga. Visvecākā no viņām nodzī­voja vēl apmēram desmit dienas. Lūk, kādu diētu ievēroja Koho! Nav arī nekāds brīnums — viņš ir īsts meža zvērs. Mēs netiekam un netiekam skaidrībā, kā jums izdevies viņu pieradināt.

— Es neteiktu, ka viņš ir pieradināts, — atbildēja Grīfs, — lai gan viņš paretam atnāk un ēd no rokas.

— Jūs esat sasniedzis vairāk nekā mēs ar saviem krei­seriem. Nedz vācietis, nedz anglis nav viņu redzējis. Jūs bijāt pirmais.

— Nē, pirmais bija Makteivišs, — iebilda Grīfs.

— Ak jā, atceros šo mazo, kalsnējo skotu.— Vallenšteins iedzēra viskiju. — Viņš iesaukts par Nomierinātāju, vai ne?

Grīfs pamāja ar galvu.

— Viņam jūs maksājot lielāku algu nekā man vai angļu rezidentam.

— Tā laikam ir gan, — piekrita Grīfs. — Redzat, ne­apvainojieties par to, viņš patiešām ir tā vērts. Viņš vien­mēr ir tur, kur notiek nekārtības. Viņš ir īsts burvis. Ar viņa palīdzību es varēju apmesties Jaunajā Gibonā. Pašlaik viņš atrodas Malaitā, kur ierīko man plantāciju.

— Pirmo?

— Visā Malaitā nav pat nevienas tirdzniecības stacijas. Vervētāji vēl aizvien lieto segtās laivas ar sarūsējušu dzeloņstiepli apkārt. Tagad tur ir plantācija. Mēs būsim tur pēc pusstundas. — Viņš iedeva viesim tālskati. — Pa kreisi no bungalo ir nojumes laivām, aizmugurē barakas, bet pa labi — nojumes koprai. Mēs to žāvējam, kaut ne­lielos daudzumos. Vecais Koho ir tiktāl civilizējies, ka var pavēlēt saviem ļaudīm lasīt kokosriekstus. Tur ir tās upes ieteka, kurā mēs atradām mirkstam trīs sievietes.

«Brīnums» gāja taisni uz enkurvietu. Tas laiski šūpojās it kā no stikla izlietajos viļņos, atstādams aiz sevis sa- ņirbinātu ūdeni. Musonu sezona gāja uz beigām, un gaiss bija smags un tropiska mitruma piesātināts, debesis aiz- vilkušās ar svina pelēkiem bezveidīgiem mākoņiem. Ne­līdzeno piekrasti aizsedza mākoņu grēdas un brāzmu grīs­tes, caur kurām-pavīdēja zemesragi un salas iekšienē at­rodošos kalnu virsotnes. Vienu zemesragu nežēlīgi zvīlēja saule, otram — labi ja jūdzi tālāk — pāri gāja spēcīga lietus gāze.

Tā bija Jaunā Gibona — mitra, auglīga un mežonīga sala, kas atradās piecdesmit jūdzes no Suazelas. Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa tā ietilpa Zālamana salu grupā. Po­litiski tā atradās vācu un angļu ietekmē, tāpēc šo salu pārvaldīja abu valstu pastāvīgie pilnvarotie. Jaunās Gi- bonas pārvalde gan pastāvēja tikai uz papīra kā vienas, tā otras valsts koloniālajās iestādēs. īsta kontrole vis­pār nepastāvēja un nekad nebija pastāvējusi. Trepangu zvejnieki vecos laikos bija braukuši garām šai salai. San­dalkoka tirgotāji pēc bēdīgiem piedzīvojumiem ar smagām sekām arī vairs neapmeklēja to. Melnādaino vervētājiem nekad nebija izdevies savervēt šajā salā kaut vienu strād­nieku, un pēc tam, kad uz šonera «Dorsets» bija apslēp- kavota visa apkalpe, sala tika atstāta savā ziņā. Vēlāk kāda vācu sabiedrība mēģināja ierīkot tur kokospalmu plantāciju, bet, kad vairākiem pārvaldniekiem un diezgan daudziem salīgtiem strādniekiem bija nogrieztas galvas, plantācija tika pamesta. Vācu un angļu kreiseriem neizde­vās vest iezemiešus pie prāta. Misionāru sabiedrības čet­ras reizes mēģināja miera ceļā iekarot salu, un četras reizes slimības un slepkavības piespieda tās atkāpties. Bija vēl citi kreiseri un nomierināšanas mēģinājumi, bet tie neguva nekādus panākumus. Kanibāli allaž iebēga džungļos un pasmējās par kaucošajām granātām. Kad kara kuģi bija prom, viņi bez sevišķām pūlēm atjaunoja nodedzinātās salmu būdas un sagrautos pavardus.

Jaunā Gibona bija liela sala, simt piecdesmit jūdžu gara un septiņdesmit piecas jūdzes plata. Tās vēja puses krasts bija klinšains, bez nevienas enkurvietas un līcīša, un to apdzīvoja ciltis, kas pastāvīgi karoja cita ar citu — vismaz līdz tam laikam, kad parādījās Koho, kurš, līdzīgi Kamehameham, ar ieroču spēku un prasmīgu politiku sa­liedēja lielāko daļu cilšu stiprā savienībā. Koho rīkojās pilnīgi pareizi, aizliegdams ciltīm nodibināt jebkādus sa­karus ar baltajiem, jo no tā bija atkarīga viņa paša cilts eksistence, un pēc pēdējā kreisera apmeklējuma viņš viens pārvaldīja salu, kamēr tuksnesīgajā krastā, kur kādreiz bija stāvējis vācu bungalo un barakas, un angļu misio­nāru mājas, izkāpa Deivids Grīfs un Makteivišs Nomieri- nātājs.

Pēc tam bija kari, viltus pamieri un atkal kari. Mazais, sausnējais skots prata tiklab sacelt dumpjus, kā arī ap­slāpēt tos un, nebūdams apmierināts ar to, ka viņa rokās ir tikai šī piekraste, atveda malaitiešus un pa meža cūku takām ielauzās dziļi, dziļi džungļos. Viņš dedzināja cie­mus tik ilgi, kamēr Koho apnika tos atjaunot, un, kad viņš saņēma gūstā Koho vecāko dēlu, virsaitis bija spiests sākt sarunas. Makteivišs noteica galvu apmaiņas kursu. Par katru baltā cilvēka galvu viņš apsolīja nocirst galvu desmit Koho ļaudīm. Kad vecais pārliecinājās, ka skots tur doto vārdu, pirmo reizi iestājās īsts miers. Makteivišs pa to laiku bija paguvis uzcelt bungalo un barakas, izcir­tis krastmalā necaurejamos džungļu biezokņus un sācis ierīkot plantāciju. Pēc tam viņš devās uz Tasmānas salu, kur bija izcēlušās nekārtības melno baku dēļ: vietējie pūšļotāji uzskatīja, ka epidēmijas sākums meklējams Grifa plantācijās. Pēc gada viņu atsauca atpakaļ uz Jauno Gi- bonu, lai pievilktu grožus iezemiešiem, un Koho, piespiedu kārtā atdevis baltajiem divtūkstoš kokosriekstu, no­sprieda, ka izdevīgāk ir dzīvot mierā un pārdot riekstus. Turklāt viņam vairs nebija ari jaunības degsmes. Koho bija kļuvis vecs un kliboja ar vienu kāju, ko bija caur­urbusi angļu šautenes lode.

— Havaju salās es pazinu kādu puisi, — teica Grifs,

— cukurniedru plantācijas uzraugu, kurš lietoja āmuru un desmit pensu naglu.

Viņi sēdēja plašajā bungalo verandā un vēroja, kā Jau­nās Gibonas plantāciju pārvaldnieks Vērts ārstē slimos. Sie puiši bija no Jaunās Džordžijas. Viņu bija kādi div­padsmit, un pēdējais palika iezemietis, kam sāpēja zobs. Pirmais mēģinājums Vērtam neizdevās. Ar vienu roku viņš rauša no pieres sviedrus, otrā vicināja knaibles.