Džeks Londons - JAUNĀS GIBONAS JOKDARI

— Droši vien dažam labam salauzis žokli, — drūmi ieminējās Vallenšteins.

Grifs papurināja galvu. Vallenšteins pavīpsnāja un pa­rāva uz augšu uzacis.

— Viņš vismaz to nav teicis, — paskaidroja Grīfs.

— Gluži otrādi: viņš apgalvoja man, ka viņam operācija izdodoties uzreiz.

— Es redzēju, kā to dara, kad biju otrais palīgs uz kāda prečinieka, — ierunājās kapteinis Vords. — Vecais kapteinis lietoja drīvējamo vālīti un trošu vijamo tērauda iesmu. Ar vienu sitienu zobs bija ārā ar visu sakni.

— Es dodu priekšroku knaiblēm, — drūmi norūca Vērts, iebāzdams melnādainajam mutē savu darbarīku. Kad viņš parāva, pacients novaidējās un palēcās. — Palīdziet man kāds un pieturiet viņu, — lūdza pārvaldnieks.

Grīfs un Vallenšteins no abām pusēm satvēra un stingri turēja melnādaino. Viņš savukārt spirinājās pretī un, sa­kodis zobus, nelaida vaļā knaibles. Ļaužu pulciņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ. No tādas piepūles neciešamajā tveicē visiem straumēm plūda sviedri. Arī melnādainais svīda, taču nevis no karstuma, bet gan no mokošajām sā­pēm. Krēsls, uz kura viņš sēdēja, apgāzās. Kapteinis Vords pārtrauca darbu, lai iedzertu, un mēģināja uzmundrināt nelaimīgo. Vērts lūdza, lai asistenti vēl pietur slimnieku, un turpināja darbu, līdz zobs nokrakšķēja un laukā bija.

Neviens nemanīja mazo, melno cilvēciņu, kas bija uz- steberējis augšā pa kāpnēm un vēroja notiekošo. Koho bija konservatīvs. Viņa tēvs nebija valkājis nevienu ap­ģērba gabalu, un viņš rīkojās tāpat, neapsēja pat gurn- autu. Daudzie tukšie caurumi degunā, lūpās un ausīs lie­cināja par sen jau pārgājušo greznošanās kaislību. Ausu caurumiņi bija izplēsti, un savītušās miesas strēmelītes nokarājās līdz pašiem pleciem. Tagad viņš savas ausis vērtēja tikai no derīguma viedokļa: vienā no mazajiem caurumiem bija iesprausta īsa māla pīpīte. Koho ap vidu bija lēta josta, un starp tās mākslīgo ādu un viņa paša ādu bija iebāzts kails gara naža asmens. Pie jostas karā­jās bambusa kastīte. Rokā Koho turēja īsu lielkalibra šau­teni. Viņš bija neiedomājami netīrs un rētu izraibināts; visbriesmīgāko rētu, kuras dēļ kreisās kājas liels bija sa­rucis uz pusi mazāks, bija atstājusi šautenes lode. Iedu- busī mute liecināja, ka vecajam palicis pavisam maz zobu. Seja un ķermenis bija krunkaini un it kā izžuvuši, bet tuvu stāvošās, mazās, melnām pērlēm līdzīgās acis spoži mirdzēja un tajā pašā laikā ar savu tramīgo un īdzīgo izteiksmi vairāk atgādināja pērtiķa nekā cilvēka acis.

Koho skatījās, smīnēdams kā ļauns mērkaķēns. Prieks par pacienta ciešanām bija dabisks, tāpēc ka viņš pats dzīvoja sāpju pasaulē. Viņš pats bija daudz cietis savā mūžā, bet vēl vairāk ciešanu bija sagādājis citiem. Kad slimais zobs beidzot bija šķīries no savas vietas žokļa kaulā un knaibles, ar nepatīkamu troksni novilktas gar pārējiem zobiem, izņemtas no mutes, Koho acis līksmi iezaigojās un viņš jautri palūkojās uz nabaga melnādaino, kas bija sabrucis uz verandas grīdas un, saķēris galvu, neganti vaidēja.

— Man šķiet, ka viņš tūlīt paģībs, — teica Grīfs, noliek­damies pār upuri. — Kapteini Vord, lūdzu, iedodiet viņam padzerties! Jūs, Vert, pats arī iedzeriet, jūs taču drebat kā lapa!

— Es arī iedzeršu, — sacīja Vallenšteins, norausdams no pieres sviedrus. Viņš ieraudzīja uz grīdas Koho ēnu, bet pēc tam ari pašu virsaiti. — Ē, kas tad tas?

— Hallo, Koho! — laipni sveicināja Grīfs, zinādams, ka roku sniegt neklājas.

Tas bija viens no tambo, ko Koho bija noteikuši pūšļo­tāji pēc viņa piedzimšanas: viņa miesa nekad nedrīkstēja saskarties ar baltā cilvēka miesu. Vērts un «Brīnuma» kapteinis Vords sveicināja iezemieti, bet Vērts, ieraudzījis snaideru, sarauca pieri, tāpēc ka tas bija viens no džungļu iemītnieku tambo: viņi nedrīkstēja rādīties plantācijā ar ieroci. Šautenēm piemita nejauks paradums šādos gadī­jumos pēkšņi izšaut. Pārvaldnieks sasita plaukstas, un ve­randā ieskrēja melnādains sulainis, kas bija savervēts Sankristobalā. Vērts deva zīmi, un sulainis, paņēmis ap­meklētāja šauteni, ienesa to bungalo.

— Koho, — teica Grīfs, rādīdams uz vācu rezidentu,

— tas ir lielais saimnieks no Bugenvilas, godavārds, ļoti liels saimnieks.

Koho, atcerēdamies dažādos agrāk atbraukušos vācu kreiserus, pasmaidīja, un viņa acīs iegailējās nelāgu at­miņu uguntiņas.

— Nesniedziet viņam roku, Vallenštein, — brīdināja Grīfs. — Jūs taču zināt viņu tambo. — Tad viņš pagriezās pret Koho. — Godavārds, tu esi pārāk aptaukojies. Vai tu negribi apprecēt jaunu Mēriju, ko?

— Mans ir par vecu, — atteica Koho, gurdeni papu­rinādams galvu. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai (ēdiens). Mans drīz mirs pavisam.— Viņš zīmīgi paskatījās uz Vērtu, kas, atgāzis galvu, tuk­šoja glāzi. — Manam garšo rums.

Grīfs pašūpoja galvu.

— Tas melnajam ir tatnbo.

— Šim melnam tas nav tambo, « iebilda Koho, pa­mezdams ar galvu uz vaidošā strādnieka pusi.

— Tas puisis ir slims, — paskaidroja Grīfs.

— Mans ar ir slims.

— Tu esi liels melis, — iesmiedamies teica Grīfs.

— Rums ir tambo, visu laiku tambo. Tagad, Koho, mums ir liela saruna ar šo lielo saimnieku.

Un viņš kopā ar Vallenšteinu un veco virsaiti apsēdās verandā, lai apspriestu valsts lietas. Viņi uzslavēja Koho par to, ka tas uzturējis mierīgas attiecības, bet virsaitis atsaucās uz vecuma nespēku un zvērēja, ka miers būs mūžīgs. Tad sprieda par vācu plantācijas ierīkošanu div­desmit jūdžu attālumā no šejienes. Zeme, protams, bija jāpērk no Koho, un viņi vienojās, ka maksās ar tabaku, nažiem, krellēm, pīpēm, cirvjiem, jūras cūku zobiem un gliemežvāku naudu — ar visu ko, tikai ne ar rumu. Sa­runājoties Koho paskatījās pa logu un ieraudzīja Vērtu, kas jauca kopā zāles un lika zāļu pudeles atpakaļ aptie­ciņā. Bez tam viņš redzēja, ka pārvaldnieks, pabeigdams darbu, ielej sev viskiju. Koho labi ievēroja pudeli. Un, kaut gan viņš slaistījās pa istabu vēl gandrīz stundu pēc tam, kad saruna bija beigusies, viņam negadījās izdevīgs brī­dis, kad neviena nebūtu iekšā. Kad Grīfs un Vērts apsē­dās, lai sāktu lietišķu sarunu, Koho atmeta ar roku gai­dīšanai.

— Mans ies uz šoneris, — viņš paziņoja, pagriezās un izkliboja laukā.

— Kā noplakusi viņa varenība! — Grīfs iesmējās. — Sa­vādi ir, iedomājoties, ka tas ir tas pats Koho, kas bija nežēlīgākais un asinskārākais slepkava visās Zālamana salās. Koho, kas visu mūžu karoja ar divām lielākajām pasaules valstīm. Bet tagad viņš dodas uz šoneri, lai mē­ģinātu izdiedelēt no Denbija malku viskija.

Pēdējo reizi mūžā «Brīnuma» kravas uzraugam izdevās izspēlēt joku ar iezemieti. Viņš atradās kopkajītē un pēc saraksta pārbaudīja preces, kas bija izvestas krastā ar laivām, kad Koho iekliboja kajītē un apsēdās pie galda viņam pretī.

— Mans drīz mirs pavisam, — žēlojās vecais virsaitis. Visas miesas baudas bija kļuvušas viņam vienaldzīgas. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai. Mans ir par slimu. Mans drīz beigts. — Tad viņš labu laiku skumīgi klusēja un viņa seja pauda neizsakā­mas bažas par vēderu, kuru viņš piesardzīgi plikšķināja iedomātās sāpēs. — Manam vēders slims. — Viņš atkal apklusa, lai Denbijs varētu izteikt līdzjūtību, un visbei­dzot gari un smagi nopūtās. — Manam garšo rums.