Džeks Londons - JAUNĀS GIBONAS JOKDARI

Vallenšteins, kā jau īsts vācietis, mocījās bēdās un no­žēlā. Kad viņš beidza vaimanāt un sāka lādēties, viņam acīs bija asaras. Uzliesmojušās dusmas bija tikpat ne­viltotas kā lāsti, un, kad Vallenšteins mēģināja izraut Vērtam no rokām bisi, viņam uz lūpām parādījās putas.

— Rimstieties! — Grīfs bargi uzkliedza. — Galvu augšā, Vallenštein! Nedariet muļķības!

— Vai tad jūs ļausiet viņam aizbēgt? — pārvērstā balsī kliedza vācietis.

— Viņš jau ir aizbēdzis. Krūmi sākas pie pašas upes. Jūs varat redzēt, kur viņš bridis pāri. Viņš jau ir uz cūku takām. Viņš ir pazudis kā adata siena kaudzē, un, ja mēs viņam sekosim, mēs varam krist nagos viņa vīriem. Bez tam uz visām takām ir lamatas, saindēti dzelkšņi un tam­līdzīgas lietas. Tikai Makteivišs ar saviem džungļu iemīt­niekiem var tikt uz priekšu pa šīm takām, un arī tad pē­dējo reizi viņš tur zaudēja trīs no saviem ļaudīm. Iesim uz māju. Šonakt jūs dzirdēsiet gliemežvāku kaucienus un kara bungu rīboņu un visi pekles gari tiks palaisti vaļā. Viņi mums neuzbruks, tomēr kalpi lai neatiet no mājas, mister Vert. Iesim!

Ejot atpakaļ pa to pašu taku, viņi sastapa kādu meln­ādaino, kas šņukstēja un izmisīgi kliedza.

— Muti ciet! — uzbrēca Vērts. — Kāda velna pēc tu taisi tādu troksni?

— Koho noslaktē pagalam divas goves, — melnādainais atbildēja, izteiksmīgi novilkdams ar pirkstu pār kaklu.

— Viņš nokāvis govis, — teica Grīfs. — Tas nozīmē, ka jums, Vert, kādu laiku nebūs piena. Es pamēģināšu atsūtīt divas govis no Ugi.

Vallenšteins nebija nomierināms, kamēr Denbijs neiz­nāca krastā un neatzinās, ka izspēlējis joku ar sinepju esenci. Vācu rezidents kļuva mazliet jautrāks, kaut gan virpināja savas dzeltenās ūsas vēl niknāk un nerimās lā­dēt Zālamana salas četrās valodās.

Otrā rītā no «Brīnuma» masta gala varēja redzēt, ka mežā daudzās vietās paceļas signāldumi. No zemesraga uz zemesragu un cauri džungļu biežņai mutuļiem vēlās dūmi, apziņodami visu salu. Pat vistālākie ciemi, kuri atradās augstākajās vietās un kuriem klāt nebija ticis ari Makteivišs, iesaistījās šajā satrauktajā sarunā. Viņpus upes kā neprātīgi gaudoja gliemežvāki, un gaisu vairāku jūdžu attālumā ar savu dobjo dārdoņu tricināja lielās kara bungas — ar akmens un gliemežvāku rīkiem izdobti milzīgi stumbri ar izdedzinātu vidu.

— Viss ir kārtībā, kamēr jūs visi turaties kopā, — teica Grīfs pārvaldniekam. — Es došos uz Guvutu. Viņi neie­drošināsies uzbrukt jums atklātā vietā. Strādnieki ari lai turas kopā! Netīriet mežu, kamēr šī jezga nav beigusies! Viņi uzbruks atsevišķām jūsu strādnieku grupām. Un, lai ko jūs darītu, neesiet muļķi un nelieniet iekšā džungļos meklēt Koho! Ja jūs to darīsiet, viņš jūs noķers. Jums jāgaida Makteivišs, tas ir viss. Es atsūtīšu viņu ar ma- laitiešu nodaļu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas uzdrīkstē­sies iet dziļāk salā. Bez tam, kamēr viņš nav ieradies, es atstāšu pie jums Denbiju. Jūs piekrītat, mister Denbij? Es atsūtīšu Makteivišu ar «Vandu», un jūs varēsiet braukt ar to atpakaļ un pievienoties «Brīnumam». Kap­teinis Vords kadu laiku iztiks bez jums.

— Es nupat gribēju pieteikties pats, — atbildēja Den­bijs. — Man ne prātā nenāca, ka viss šis burkšķis var izcelties kaut kāda joka dēļ. Savā ziņā es uzskatu sevi par vainīgu pie tā.

— Es tāpat, — iestarpināja Vallenšteins.

— Bet es biju sācēja, — piezīmēja kravas uzraugs.

— Var jau būt, bet es turpināju.

— Bet Koho pabeidza, — sacīja Grīfs.

— Katrā ziņā ari es palikšu, — teica vācietis.

— Es domāju, ka jūs brauksiet man līdzi uz Guvutu,— iebilda Grīfs.

— Es arī tā domāju, bet tas pa daļai ir mans pienā­kums, bez tam es izdarīju muļķību. Es palikšu un palī­dzēšu te visu nokārtot.

Ieradies Guvutu, Grīfs nosūtīja Makteivišam instrukci­jas ar strādnieku vervētāju keču, kas tieši gatavojās do­ties uz Malaitu. Kapteinis Vords ar «Brīnumu» brauca uz Santakrusu, bet Grīfs, patapinājis no angļu rezidenta motorlaivu un melnādaino apkalpi, šķērsoja jūras šau­rumu un aizbrauca uz Gvadalkanaru apskatīt laukus aiz Pendefrīnas.

Pēc trijām nedēļām viņš, ceļavējam pūšot, pilnās bu­rās pabrauca garām koraļļu rifiem un iegāja mierīgajos Guvutu piestātnes ūdeņos. Osta bija tukša, tikai pie paša krasta stāvēja neliels kečs. Grīfs pazina keču — tā bija «Vanda». Tā acīmredzot nupat bija iebraukusi pa Tu- lagi šaurumu, tāpēc ka melnādainie matroži vēl ierēvēja buras. Kad Grīfs bija piebraucis blakus kečam, Maktei­višs pasniedza viņam roku, lai palīdzētu tikt pāri reliņam.

— Kas noticis? — jautāja Grīfs. — Vai tad jūs neesat vēl aizbraucis?

Makteivišs pamāja ar galvu.

— Es jau atpakaļ. Uz kuģa viss kārtībā.

— Kā iet Jaunajā Gibonā?

— Viss ir tāpat, kā bija, kad es redzēju to pēdējo reizi. Vērīga acs gan var pamanīt dažas nenozīmīgas pārmaiņas ainavā.

Viņš bija auksts un enerģisks cilvēks, tikpat mazs un tikpat sausnējs kā Koho, ar sarkankoka krāsas seju un nelielām, neizteiksmīgām zilām acīm, kas vairāk atgādi­nāja urbjus nekā skota acis. Viņam bija svešas bailes, sveša sajūsma, viņš bija nepieejams slimībām, klimatam un jūtām, bija kalsns, skarbs un nežēlīgs kā čūska. Pēc skota nīgrā izskata Grīfs labi redzēja, ka viņš atvedis sliktas ziņas.

— Klājiet nu vaļā! — Grīfs mudināja. — Kas noticis?

— Tāda rīcība ir bargi nosodāma. Kauna lieta dzīt jo­kus ar melnajiem pagāniem! — skots atbildēja. — Tur­klāt tas ļoti dārgi izmaksā. Nāciet lejā, mister Grīf! Jums būs labāk klausīties ar viskija glāzi rokā. Es aiz jums.

— Kā jūs visu nokārtojāt? — jautāja Grīfs, līdzko viņi bija apsēdušies kajītē.

Mazais skots pašūpoja galvu.

— Tur nebija nekā, ko kārtot. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Var arī teikt, ka tur viss bija kārtībā, pil­nīgā kārtībā jau pirms manas ierašanās.

— Bet plantācija? Kā ir ar plantāciju?

— Plantācijas vairs nav. Viss jūsu ilgo gadu darbs ir vējā. Mēs esam atgriezušies tajā vietā, no kuras sākām, no kuras sāka misionāri, no kuras sāka vācieši un…

kur viņš beidza. Piestātnē nav palicis ne akmens uz ak­mens. Mājas pārvērtušās par melnām pelnu kaudzēm. Visi koki nokapāti, un savvaļas cūkas rakņā laukā jamsu un kartupeļus. Jaunekļi no Jaundžordžijas, šie jaunie zēni, kuru bija ap simtu un kuri jums izmaksāja krietnu naudu … neviens no viņiem nav palicis dzīvs, lai pastās­tītu jums par notikušo.

Viņš apklusa un sāka kaut ko meklēt lielā lādē zem trapa.

— Bet kas ir ar Vērtu? Un Denbiju? Un Vallenšteinu?

— To es varu jums pastāstīt. Skatieties!

Makteivišs izvilka no rīsa salmiem taisītu maisu un izbēra tā saturu uz grīdas. Deivids Grīfs sarāvās un stin­gu skatienu lūkojās uz triju Jaunajā Gibonā atstāto cil­vēku galvām. Vallenšteina dzeltenās ūsas vairs negriezās lepnos gredzenos, bet nokarājās no augšlūpas.

— Nezinu, kā tas noticis, — skots drūmā balsī turpi­nāja, — bet es pieņemu, ka viņi ir devušies džungļos pakaļ vecajam velnam.

— Bet kur ir Koho? — vaicāja Grifs.

— Iemucis atpakaļ krūmos un pilns kā mārks. Tāpēc jau es arī tiku pie šīm galvām. Viņš bija pārāk piedzē­ries, lai uzsvemptos kājās. Viņi uz savām mugurām iz­nesa veco no ciema, kad es drāzos virsū, un, ja jūs at­brīvosiet mani no šīm galvām, es būšu jums ļoti patei­cīgs. — Viņš apklusa un nopūtās. — Es domāju, ka tās jāapglabā gods godam un jāaprok. Bet pēc manas sapra­šanas tās ir retas mantas. Kurš katrs cienījams muzejs maksās simtu par katru galvu. Iedzeriet vēl! Jūs esat mazliet bāls… Tagad lieciet nost glāzi, un, ja gribat zināt manu viedokli, mister Grīf, es jums teikšu, ka stin­gri jāraugās, lai ar šiem melnajiem netaisa nekādus jo­kus. Allaž nepatikšanas vien iznāk, turklāt tā ir ļoti dārga izklaidēšanās.