Džeks Londons: KAD ŠĪ PASAULE BIJA JAUNA

palūkojās uz viņu.

— Jā, jā, — tas bija viss, ko pateica Deivs, atstādams mistera Vorda pieņemamo istabu un mūsu stāstu.

III

Džeimsam Dž. Vordam bija četrdesmit gadu, viņš bija veiksmīgs biznesmenis un ļoti nelaimīgs cilvēks. Četrdes­mit gadus viņš bija mēģinājis atrisināt paša personības problēmu, bet, gadiem ritot, tā kļuva par aizvien bries­mīgāku nelaimi. Džeimsā Vordā it kā mājoja divi cilvēki, bet no laika viedokļa viņus šķīra vairāki gadu tūkstoši vai apmēram tik daudz. Personības duālisma problēmu viņš varbūt bija studējis daudz pamatīgāk nekā dažs labs no šīs sarežģītās un mistiskās psiholoģijas nozares lielāka­jiem speciālistiem. Viņš atšķīrās no visiem literatūrā mi­nētajiem tipiem. Pat ar visspilgtāko iztēli apveltīto fan­tastu darbos viņš neatrada līdzīgu gadījumu. Viņš nebija ne doktors Džekills, ne misters Haids, nebija arī nelai­mīgais jauneklis rio Kiplinga «Vislielākā stāsta pasaulē». Abas personības bija viņā tā sajaukušās, ka abas visu laiku apzinājās katra sevi un otru.

Viena personība bija moderni audzināta un izglītota, bija dzīvojusi deviņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī un divdesmitā gadsimta pirmajos desmit gados. Otra per­sonība bija dzīvojusi kā mežonis, barbars pirmatnējos ap­stākļos pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Bet kurš ir viņš un kurš ir tas otrs — to misters Vords nevarēja pateikt, jo viņā pastāvīgi mājoja abas būtnes. Ļoti reti gadījās, ka viena no tām nezināja, ko dara otra. Bez tam viņš nepazina tēlus un atmiņas, kas būtu nākuši no viņa pir­matnējā «es» pagātnes. Šis «es» dzīvoja tagadnē, bet tas visu laiku tiecās uz tālajai pagātnei piederīgu dzīves veidu.

Bērnībā Džeimss bija ciets rieksts tēvam, mātei un ģi­menes ārstiem, kaut gan neviens nebija pat tuvojies viņa dīvainās izturēšanās atminējumam. Piemēram, viņi neiz­prata zēna pārmērīgo miegainību rīta cēlienā un pārmē­rīgo rosību vakarā. Redzēdami mazo naktīs klīstam pa gaiteņiem, galvu reibinošā augstumā staigājam pa jum­tiem vai skraidelējam pa uzkalniem, visi nosprieda, ka viņš ir mēnessērdzīgs. īstenībā viņš bija nomodā, un tikai pirmatnējais «es» spieda viņu klaiņot pa naktīm. Reiz Džeimss izstāstīja patiesību kādam neaptēstam dakterim, bet tas nicinoši izsmēja viņu par atklātību un nosauca visu par «sapņiem».

Galvenais bija tas, ka, līdzko sāka krēslot un nāca va­kars, Džeimsam miegs nebija ne prātā. Istabas četras sie­nas viņu ierobežoja un kaitināja. Zēns dzirdēja tumsā tūkstoš kaut kādu balsu čukstam viņam. Nakts aicināja viņu, tāpēc ka tieši šī diennakts daļa dzina viņu ārā no mājām. Taču neviens to nesaprata, bet viņš nemēģināja izskaidrot. Visi Uzskatīja zēnu par mēnessērdzīgo un veica attiecīgus piesardzības pasākumus, bet tie ļoti bieži neko nelīdzēja. Ar gadiem Džeimss kļuva aizvien viltī­gāks, tā ka, paklausot sava otrā «es» aicinājumam, viņš naktis lielāko tiesu pavadīja svaigā gaisā. Pēc tam viņš, protams, priekšpusdienā gulēja. Rīta nodarbības skolā nebija iespējamas, un tikai dienā privātskolotāji varēja Džeimsam kaut ko iemācīt. Tā izglītojās un auga viņa modernais «es».

Tomēr viņš bija un palika grūti audzināms bērns. Viņš iemantoja ļauna un nejūtīga velnēna slavu. Ģimenes ārsti uzskatīja viņu par garīgu izdzimteni un deģenerātu. Tie nedaudzie draugi, kuri Džeimsam bija, apbrīnoja viņu, lai gan baidījās no viņa. Džeimss labāk par visiem rāpās kokos, peldēja, skrēja, bija visizmanīgākais palaidnībās, un neviens neiedrošinājās kauties ar viņu. Viņš bija ne­parasti stiprs un līdz neprātam nikns.

Deviņu gadu vecumā zēns aizbēga pakalnos un septiņas nedēļas klaiņoja tur pa naktīm, kamēr viņu atrada un pārveda mājā. Visi brīnījās, kā viņš izticis un palicis dzīvs. Neviens nezināja un Džeimss arī nestāstīja, kā viņš bija nogalinājis savvaļas trušus, kā ķēris un rijis lielas un mazas paipalas, kā iebrucis fermeru vistu kūtīs, kā iekārtojis un izklājis ar lapām un zāli alu, kur visas šīs dienas gulējis saldā rīta miegā.

Koledžā Džeimss bija slavens ar miegainību un tru­lumu rīta lekcijās un spožajiem panākumiem dienas lek­cijās. Aizņemdamies un patstāvīgi lasīdams savu studiju biedru konspektus, viņš kaut kā ēdās cauri nīstamo rīta nodarbību vielai, toties dienas nodarbībās guva lieliskus panākumus. Futbolā viņš bija koledžas spīdeklis un pre­tinieku bieds, un gandrīz visos vieglatlētikas veidos viņš parasti bija uzvarētājs, lai gan dažkārt viņam uznāca neizskaidrojamas dusmu lēkmes. Boksā Džeiinsa biedri baidījās stāties viņam pretī: cīņas beigas viņš atzīmēja, iecērtot zobus savam pretiniekam plecā.

Kad koledža bija pabeigta, tēvs izmisumā nosūtīja at­vasi uz kādu Vaiomingas rančo pie kovbojiem. Pēc trim mēnešiem varonīgie kovboji atzina, ka netiek galā ar Džeirnsu, un telegrafēja viņa tēvam, lai pievāc savu me­žoni. Kad tēvs atbrauca, kovboji apgalvoja, ka daudz la­bāk draudzēties ar kaucošiem cilvēkēdājiem, buldurējošiem mēnessērdzīgajiem, lēkājošiem gorillām, pelēkajiem lāčiem un cilvēkēdājiem tīģeriem nekā ar šo koledžas bei­dzēju, kuram mati pāršķirti uz celiņa.

Vienīgais, ko viņš atcerējās no sava pirmatnējā «es» dzīves, bija valoda. Kaut kāda atavisma untumu dēļ viņa atmiņā bija saglabājusies zināma daļa šīs valodas ele­mentu. Svētlaimes, apgarotības vai cīniņa brīžos viņš mēdza izdot mežonīgas pirmatnējas skaņas vai dūkt kaut kādas melodijas. Tās palīdzēja viņam nepārprotami at­klāt sevī to personības daļu, kurai vajadzēja būt mirušai un sairušai pīšļos pirms tūkstošiem gadu. Reiz viņš tīšām nodziedāja vairākas senas melodijas, kad bija klāt profe­sors Vercs, kas lasīja senangļu valodas kursu un bezga­līgi mīlēja savu priekšmetu. Noklausījies pirmo melodiju, profesors saausījās un gribēja zināt, vai tas ir kāds va­lodu sajaukums vai neizkopta vācu valoda. Pēc otrās profesors kļuva ļoti uztraukts. Džeimss Vords beidza savu priekšnesumu ar melodiju, kas viņam vienmēr bija uz mēles kautiņa vai cīņas laikā. Tad profesors Vercs paziņoja, ka tā ir nevis neizkopta vācu valoda, bet sen- vācu jeb teitoņu valoda, kas lietota tik aizvēsturiskos lai­kos, ka valodniekiem par to nav nekāda priekšstata. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik sena tā ir, un tomēr tajā bija daudz jo daudz arhaisku vārdu formu, kuras profesors zi­nāja un kuras viņa intuīcija atzina par pareizām. Viņš gribēja noskaidrot, no kurienes Džeimsam zināmas šis dziesmas, un lūdza patapināt viņam vērtīgo grāmatu, kurā tās atrodamas. Bez tam profesors gribēja zināt, kāpēc jauneklis vienmēr izliekas par galīgu nejēgu vācu va­lodā. Vords, protams, nevarēja ne izskaidrot savu nezinā­šanu, ne arī patapināt dziesmu grāmatu. Pēc vairāku ne­dēļu ilgas pierunāšanas un lūgšanās profesoram Vercam radās nepatika pret jauno cilvēku, viņš nosauca to par meli un briesmīgu patmīli, tāpēc ka viņš nav ļāvis kaut ielūkoties tajā apbrīnojamajā rakstu piemineklī, kas bija vecāks par jebkuru no lingvistiem zināmajām valodām.

Galīgi apjukušajam jauneklim nebūt nekļuva labāk, zi­not, ka viņš ir pa pusei moderns amerikānis, pa pusei sens teiionis. Tomēr modernais amerikānis Vordā nebija nekāds vārgulis, tāpēc viņš (ja vien eksistēja un drīkstēja eksistēt patstāvīgi) piespieda pielāgoties jeb piekrist kom­promisam to sava «es» daļu, kas pa nakti klaiņoja ap­kārt, bet no rīta neļāva gulēt otram «es», un kulturālo, izsmalcināto «es», kurš gribēja normāli dzīvot, mīlēt un nodarboties ar biznesu tāpat kā citi cilvēki. Pēcpusdienas un agrās vakara stundas viņš atvēlēja vienai savas perso­nības daļai, priekšpusdienās un daļēji arī naktīs izgulējās par diviem. No rīta viņš gulēja gultā kā jebkurš civilizēts cilvēks. Naktī viņš gulēja kā meža dzīvnieks, kā bija gu­lējis tajā reizē, kad viņam, zem koka guļošam, bija uz­skrējis virsū Deivs Sloters.