Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Diena, kad miliči neliekas par mani ne zinis, ir laiks, kad varu pārdomāt visu notikušo.

Atceros naktī redzēto sapni. Skrienu Koknesesparkā pretkalnu, ceļu aizšķērso asiņu peļķe. Izbrienu caur to, kāpju kalnā, kur redzu skaidras debesis, bet tad ceļu aizšķērso milicis. Galvā uzplaiksni: "VIENĪGI DIEVS VAR MAN PALĪDZĒT".

Būtu liekulīgi apgalvot, ka es toreiz biju dziļi reliģiozs. Neviens man nav mācījis kristīgo ticību. Ja nu vienīgi vecāmāte par to kādreiz runājusi.

Bet tobrīd es svēti ticēju, ka Dievs ir debesīs, ka viņš mani glābs. Cilvēki, jūs pat neapjēdzat, kā mums dažreiz ir vajadzīgs Dievs!…

Ķermeni moka neciešamas sāpes. Nevaru pagriezt galvu, sāp mugura, urinēju un vemju asinis. Ir tikai viena vēlēšanās, kas šobrīd liekas vissvarīgākā: kā paziņot ārpasaulei par milicijas zvērībām?

1981. gada 19. septembris.

Mani nopratina rajona prokuratūras izmeklētāja Apsēna. Liekot lietā visu savu sievietes šarmu un pavedināšanas māku, viņa vēlas panākt atzīšanos.

, Pratina mani dežurantu istabā. Man tiek stāstīts, kā es esmu nositis Marutu ar akmeni, kā to pēc tam aizmetis, kā cietušās mantas izbēris pa ejoša elektrovilciena logu dzelzceļa posmā starp Aizkraukli un Skrīveriem.

Viņa nesēž, bet visu laiku gorās manā priekšā un demonstrē sevi. Tad apsēžas man cieši līdzās tā, ka es jūtu viņas smaržas. Beidzot piespiežas man pavisam klāt un žūžo: "Zigi, nu ko tu liedzies, tu taču redzi, cik daudz mēs zinām." Bet es domāju pavisam par ko citu: interesanti, cik tālu tu aizietu, ja es tagad sāktu tirgoties?…

Tad viņa pielec kājās un šausminās, kāpēc gan man vajadzējis slepkavot. Viņa esot pārbaudījusi manas dzīves pēdējo mēnesi brīvībā un secinājusi, ka es katru nakti esot pavadījis pie citas meitenes. Es atcērtu, ka vienīgā nakts, par kuru viņai nav ziņu, ir nakts no 26. uz 27. augustu.

"Bet ko tu darīji 28. augustā netālu no slepkavības vietas?"

Es apstulbstu - ko tas nozīmē? Bet viņa mīlīgi pasmaida un turpina: "Nu, tu taču atceries. Piebraucāt ar pelēcīgu astoto moskviču, tu un vēl viens čalis izkāpāt ārā, panācāt uz mūsu pusi, kad mēs izdarījām vietas apskati, pastāvējāt, parunājāt un aizbraucāt. Jau tad es gTibēju ar tevi aprunāties. Nu?…"

Tagad es atcerējos - vienā no tām dienām klasesbiedrs Ojārs patiesi ar sava tēva mašīnu mani veda uz Aizkraukli. Ceļā ieraudzījām milicijas mašīnas, Ojārs apturēja, un mēs-pagājām paskatīties, ko šie tur dara. jo domājām, ka notikusi kāda avārija.

Klāt negājām, tas arī viss.

Noklausījusies šo stāstu, Apsēna pasmīn un saka: "Es gan domāju, ka tā bija noziedznieka interese - vēlreiz apskatīt notikuma vietu, un tikai bailes no aresta tev liedza pienākt tuvāk. Eh, vajadzēja jau toreiz ņemt tevi ciet…"

Vairāk neko dzirdēt viņa negrib. Lai ko es teiktu, izmeklētāja apgalvo, ka es esmu bijis slepkavības vietā, ka mans paziņojums par milicijas zvērībām ir milicijas apmelošana.

Pēcpusdienā rodas ideja par pašsakropļošanos, lai atbraukušajiem medicīnas darbiniekiem paziņotu par milicijas zvērībām un manu nelikumīgo aizturēšanu IAI kamerā, kā arī lai norādītu, ka sišanas rezultātā mans veselības stāvoklis ir visai čābisks.

1981. gada 20. septembris.

Kārtējo reizi mani izmanto par boksa maisu Andreja Stara kabinetā. Piedalās: Stars, Missers, Kola, Rudmiezis.

Nolemju atzīties nodarījumos, par kuriem viņiem nav pat nojautas.

Uz iedotas papīra lapas uzrakstu visu par saviem kriminālno­ziegumiem.

1981. gada septembrī, būdams piedzēries, iegāju Ķeguma patērētāju biedrības veikalā ar nolūku iegādāties kurpes. Veikalniece ilgi neiznāca pārdošanas telpā. Gaidīju, gaidīju, noskaitos un ar izvēlētajām kurpēm aizgāju no veikala nesamaksājis. Tās pašas dienas vakarā Lielvārdes meliorācijas tehnikas stāvvietā no automašīnas nomontēju radioaparātu.

Par šīm zādzībām es arī uzrakstīju labprātīgas atzīšanās iesnie­gumu.

Jā, es patiesi tajā vecumā nebiju bez grēka, bet slepkavot…

Vēlējos, lai mani tiesā par to, ko esmu padarījis, nevis kā slepkavu. Nezin kāpēc iedomājos, ka šī atzīšanās kaut ko mainīs manā liktenī. Cik es biju naivs…

Mani nogādāja kamerā, apsolot noskaidrot mana iesnieguma patiesīgumu.

Kamerā tiek iesēdināta kārtējā "pīle". Visa diena paiet klau­soties viņa nostāstos par cietumu un milicijas unikālajām spējām pierādīt savu "patiesību".

"Pīle" atnesis līdzi žileti, kuru es viņam atņemu, paskaidrodams: "Par šito mantu es nevēlos dabūt no mentiem pa kaklu." Īstenībā žileti salaužu divās daļās un noslēpju - gan jau noderēs, kad vairs nevarēšu izturēt.

1981. gada 22. septembris.

Mani liek mierā. Tajā laikā tiek apstrādāts Aivars Krievs. Viņam paziņots, ka viņu tiesās kā slepkavu, ja jau viņš nevēlas miličiem palīdzēt. Gadījumā, ja Aivars palīdzētu izmeklēšanai, viņu netiesāšot, bet ļaušot būt par liecinieku.

Viņam tiek uzrādīts viltots ekspertīzes slēdziens - pie Aivara it kā atrastas cietušajai piederošās mantas, nosmērētas ar Marutas asinīm. Pirms tam viņu kā nozieguma līdzdalībnieku uzrādījusi Skaidrīte Baikova.

Tagad Aivaram, lai izgrozītos un būtu par liecinieku, vajagot videoierakstā apsūdzēt mani slepkavībā, norādot maršrutu, pa kuru mēs it kā gājuši ar Marutu Začu. Pēc tam es ar trešo draugu esot Marutu nogalinājuši un izvarojuši.

Krievu piedzirda ar šņabi, un viņš piekrīt šim piedāvājumam.

1981. gada 23. septembris.

Notika kārtējā saruna ar prokuroru Liņģi, kurā es atkārtoti pasūdzējos par milicijas darbinieku zvērisko izturēšanos. Muļķis! Es taču neko nezināju!

Mani aizveda uz kameru. Eksperts Piļka un dežurants Martinovs izsauca mani koridorā. Saņemu pavēli atdot savas džinsu bikses - it kā ekspertīzei. Neesmu tās vēl novilcis, kad Martinovs negaidīti triec man dūri sejā. Man krītot, Piļka vēl paspēj iespert ar kāju…

Kad esmu kaut cik atguvies, saņemu tēvišķu pamācību: "Nākamreiz tu prokuroram nesūdzēsies!"

Atgriezies kamerā, paņemu žileti un pārgriežu kreisās rokas vēnas. Tiek izsaukta ātrā palīdzība, ārsts dezinficē un pārsien griezumu. Jebkādu sarunu iespēju ar mediķiem Martinovs nepieļauj.

Kārtējā piekaušana Andreja Stara kabinetā. Uzzinu, ka par maniem noziegumiem veikalā un autoparkā milicijai neviens nav ziņojis. Tātad esmu atzinies gluži veltīgi, jo tagad Stars vēl trakāk pieprasa atzīšanos slepkavībā.

"Tu, lops, vienreiz jau samuldēji par to veikalu "Dzelmēs". Ceri sēdēt par kaut kādiem sīkumiem, bet "slapjajā" neatzīsies? Tas tev neies cauri…"

Kamerā paņemu otru žiletes daļu un pārgriežu labās rokas vēnas. Tā kā kreisā roka pēc pārsiešanas ir nepaklausīga, griezums sanāk sekls. Tomēr "ātrie" atbrauc un izdara pārsiešanu. Čukstus lūdzu medicīnisko palīdzību un ātrumā mēģinu izteikt visu par milicijas necilvēcīgo apiešanos.

Saņemu atbildi, kā ar lupatu pa seju: "Gan jau nenosprāgsi. Bet ja tevi sit, tad esi pelnījis."

1981. gada 25. septembris.

Ar mani runā Apsēna. Viņa draud: par to, ka es nevēloties runāt par slepkavību, viņa apsolot, ka es to nožēlošu.

Pēcpusdienā mani aizved uz Stara kabinetu. Bez lieka ievada man uzsvērti paskaidro: tā kā tevi neapmierina tik humāna sieviete kā Apsēna, tad tagad tevi audzināsim mēs…

Sakumā mani "palaiž pa apli" - dauza kā maisu, ar sitieniem triecot no viena pret otru. Tad Citajevs atlauž man roku uz muguras un pieved pie loga, bet Stars, izvilcis pistoli, saka: "Vai nu tu tagad atzīsies, vai arī es tevi nošaušu, jo, kā redzi, tu esi mēģinājis bēgt pa logu."