Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Apmēram pulksten 22.10 sākās pirmā nopratināšana IeD priekšnieka kabinetā. Es to visu uzskatīju par vella dzīšanu. Mani apvaino Marutas Začas slepkavībā naktī no 26. uz 27. augustu. Kāds stulbums… Kabinetā bija šādi IeD darbinieki: IeD priekšnieks Grundšteins, LPSR Iekšlietu ministrijas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Modris Missers, IeD priekšnieka vietnieks Jānis Sķēris, inspektors Andrejs Stars, VAI inspektors Rudmiezis un vēl divi "cilvēki". Man nebija, ko atbildēt. Kā mācēju, noliedzu savu vainu un nosaucu savu alibi. Tā kā biju dzēris, baiļu nebija. Tās nāca vēlāk, kad sekoja zvērīga piekaušana…

Stars no aizmugures apmet man ap kaklu gumijas steku un sāk žņaugt. Strauji pietupstos un tādējādi no tvēriena esmu atbrīvojies, bet viens no miličiem negaidīti ietriec man dūri pavēderē tā, ka es saliecos. Nākamajā mirklī nobirst sitienu krusa un es varu pētīt, cik liela ir 43. izmēra kurpe, kad tā atsitas pret seju…

Samaņu atguvu tikai iepriekšējās aizturēšanas kamerā (IAK).

1981. gada 14. septembris.

Tieku izsaukts uz nopratināšanu Sķēra kabinetā. Piedalās Sķēris, Stars, milicijas šoferis Kola. Man paziņo, ka naktī no 26. uz 27. augustu es neesot atradies Jumpravā pie stacijas dežurantes Janas, bet gan nozieguma vietā.

Tā kā iepriekšējā vakarā biju lietojis alkoholu, laikam kļūdījos, nosaucot savu alibi. Bet kurš gan var precīzi atcerēties, ko darījis datumā pirms mēneša, nedēļas, pat pirms pāris dienām?… Uz piebīdītās papīra lapas izklāstu visus nedēļas notikumus un aprakstu vietas, kur esmu bijis.

Padomājis atceros, ka naktī no 26. uz 27. augustu atrados pie savas vecvecmāmiņas Jumpravas ciema "Zanderos". To arī paziņoju IeD darbiniekiem. Viņiem tas neder.

Sķēris iedzer sodas ūdeni un paziņo: "Cālīt, nevajag muldēt, mēs tāpat visu zinām. Mums ir liecinieks, kurš tevi redzējis Aizkraukles stacijā kopā ar Marutu."

Kad es to noliedzu, pret maniem sāniem un muguru tiek "pārbaudīts" kabineta krēslu stiprums…

Atjēdzos IAK.

1981. gada 15. septembris.

No rīta tiek sarīkota konfrontācija ar vecvecmāmiņu. Viņai ir gandrīz 90 gadu. Viņa apstiprina manu uzturēšanos "Zanderos", bet nevar atcerēties datumu, kad tas bija.

Vecvecmāmiņu aizved, mani nosauc par slepkavu un piekauj tieši iepriekšējās aizturēšanas izolatora telpās.

Vēlāk pratina prokurors Liņģis. Uzaust cerības stariņš, jo es jau esmu tuvu jzmisumam. Ziņoju prokuroram par IeD darbinieku izdarībām.

Viņš noklausās klusēdams. Pēc tam mani nogādā kamerā, bet tur dežurējošie miliči Martinovs un Orlovs mani piedauza ar sevišķu patiku.

Es vairs nevaru, es kliedzu, man visas malas sāp.

Vakarā pratina Stara kabinetā, piedalās Stars, Missers, Marti­novs. Stars ar Martinovu daudz nerunā, bet savu boksa treniņu iesāk tūlīt. Es pat vairīties no sitieniem nespēju, jo jebkura mana pakustēšanās izraisa neciešamas sāpes.

Tēlodams saudzīgu onkuli, šo eksekūciju it kā pārtrauc Missers. Viņš liek man stāstīt visu no sākuma - pa dienām, par visu augusta mēnesi. Kad esmu nonācis līdz naktij no 26. uz 27. augustu un apgalvoju, ka neesmu bijis Jumpravā, Missers piekrīt un saka: "Pareizi, tu biji pie vecvecmātes, bet naktī, kad viņa aizmiga, tu aizbrauci uz Aizkraukli, noslepkavoji Marutu un pret ritu biji atkal Jumpravā…" Viņam esot liecinieki.

Tad man to pašu sāk skaidrot Stars. Ar to atšķirību, ka katru manu iebildi pavada sitiens sejā. Man zobi vien ņerkst.

Tā katra pratināšana kļūst par visbrutālāko piekaušanu un ņirgāšanos.

1981. gada 16. septembris.

Man nezinot, pret mani tiek falsificēta krimināllieta par sīko huligānismu.

Kā noskaidrojās vēlāk, iecirkņa pilnvarotais Savčenko bija saņēmis norādījumu - atrast iemeslu manai aizturēšanai. Šai nolūkā tiek safabricēts protokols, kur par lieciniekiem pieaicināti divi kārtības sargi.

Protokolā teikts, ka es 5. septembrī iereibušā stāvoklī Kokneses stacijas laukumā esot necenzēti lamājies un uzmācies gājējiem. Inspektors Stars ar savu roku manā vārdā pierakstījis, ka es esot atteicies sniegt jebkādus paskaidrojumus, tāpēc lieta nodota tiesai ar lūgumu izskatīt bez manas klātbūtnes. Tā bez manas līdzdalības tiesā tiek piespriestas 15 diennaktis administratīva aresta.

Bet to es uzzināju tikai vēlāk. Tad arī sapratu, ka viņi darījuši visu, lai novilktu laiku un mani neizlaistu.

Kamerā tiek iesēdināta "pīle" (ieslodzītais, kurš izpilda milicijas uzdevumu cita ieslodzītā izspiegošanai un psiholoģiskai apstrādei). No "pīles" stāstījuma uzzinu: "Milicija vienmēr pierāda savu patiesību, tādēļ labāk ar viņiem nestrīdēties."

Tieku izsaukts uz nopratināšanu, pratina IeM darbinieks Sesto- palovs. Saruna ar viņu notiek viens pret vienu. Kad arī viņam paziņoju par savu nevainību slepkavībā, Sestopalovs sāk mani spārdīt ar kājām. To viņš dara runādams, kā pantiņu skaitīdams: "Slepkavniek, es tevi nositīšu, tu, latviešu cūka. Domā, ka esmu aizmirsis, kā tavs vecaistēvs dedzināja baltkrievu sādžas?"

Vairs nevarēdams panest sāpes un saprotot, ka šis nenomierināsies, es apsolu runāt. Izdomāju nebijušu veikala aplaupīšanas mēģinājumu "Dzelmēs" naktī no 26. uz 27. augustu. Apgalvoju, ka esmu bijis tur, nevis slepkavības vietā.

Šie meli tomēr palīdz, sišana tiek pārtraukta.

Kādēļ meliem viņi tic, bet patiesībai ne?…

16. septembrī pīkst. 21.30 saskaņā ar LPSR Kriminālprocesa kodeksa 120. pantu beidzas mans iepriekšējās aizturēšanas laiks, jo ir pagājušas 72 stundas. Pulkstenis bija 22.00, kad sāku pieprasīt savu atbrīvošanu. Milicijas darbinieki nekādi nereaģēja uz maniem pieprasījumiem, nekādus paskaidrojumus nedeva, sankciju par arestu neuzrādīja.

Pēc stundas Sestopalovs, Sķēris un Onckulis mani aizved uz "Dzelmēm".

Izkāpjam no mikroautobusa "Latvija". Ir melna nakts. No Sesto- palova nak šņabja dvinga, laikam lielākai drosmei tas uzņēmis uz krūts.

Tiek pieprasīts, lai es parādu, kā esmu mēģinājis iekļūt veikalā. Uz labu laimi vedu miličus aiz ēkas, domādams, ka tur ir logi, bet tādu tur nav. Sķēris smīnēdams saka: "Redzi nu, kā tu mums melo, bet pat to tu jēdzīgi neproti izdarīt."

Tad Sestopalovs piedāvā visu atrisināt, mani nošaujot, jo es it kā esot mēģinājis bēgt. Sķēris savukārt notēlo aizstāvi: "Viņš to saprot un beigs muļķoties. Gan jau atzīsies."

Kad atgādinu, lai uzrāda sankciju, paskaidro: "Likums nav rakstīts tādiem kā tu."

Mani aizved atpakaļ uz Stučkas IeD. Kamerā esmu viens, "pīli" aizvākuši.

1981. gada 17. septembris.

Tiek sarīkota atpazīšana: viltus lieciniecei Skaidrītei Baikovai vajaguzrādīt mani kā vienu no trim puišiem, kuri naktī no 26. uz 27. augustu redzēti Aizkraukles stacijā kopā ar Marutu Začu.

Savās iepriekšējās liecībās Baikova uzrādījusi Aivaru Krievu un vēl divus puišus - viens džinsu kostīmā, otrs ādas jakā. Pēc ārējām pazīmēm - gaišiem matiem, džinsu kostīmā - tas būtu es.

Mani pa kāpnēm ved augšā uz Sķēra kabinetu. Netālu no tā gaitenī sēž S. Baikova un stāv divi vīrieši.

Sāku nojaust, ka tā ir it kā nejauša manis atrādīšana, lai "liecinieki" zinātu, kādam jāizskatās noziedzniekam. Oficiāla procesuālā atpazīšana notiek daudz savādāk, un neviens pieaicinātais mani iepriekš nedrīkstēja redzēt.

Tomēr ar visu to Baikova mani neuzrāda. Pirms tam viņa konfrontācijā uzrādījusi Aivaru Krievu.

Tā kā vēlamais rezultāts nav sanācis, seko piekaušana Stara kabinetā (Stars, Citajevs un vēl kāds ments).