Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

1981. gada 23. oktobris.

Izsauca uz Stara kabinetu, tur atradās Stars, Piļka, Martinovs un vēl četri miliči. Man paskaidro sekojošo:

1. Esmu parakstījis atzīšanos.

2. Uzrādījis nozieguma vietu, ko var redzēt videoierakstā.

3. Ir ekspertīzes slēdziens: uz līķa atrastas manu džinsu auduma mikrodaļas, kā arī iegūti manu visu desmit pirkstu pirmo falangu nospiedumi. Cietušās rokā atradušies mani mati.

4. Pie manis atraduši lūpu krāsu, kuru Marutas māsa pazinusi.

Dusmās par šādu šantāžu un dusmās par sevi sāku mentus

lamāt, kaut arī pats nebiju neko darījis, lai lieta neiegūtu šādu pagriezienu. Reakcija bija briesmīga. Atceros tikai, kā Stars ar Piļku sagrāba mani aiz rokām un kājām, tad meta pret grīdu. Samaņu atguvu IAI kamerā. Sapratu, cik stulbā situācijā savas muļķības dēļ nokļuvu, un nolēmu ar miliciju vispār nerunāt. Nebija sadzijušas septembra brūces, kad jau iegūstu jaunas.

1981. gada 24. oktobris.

No rīta dežuranta istabā Missers dod dzert spirtu. Izdzeru glāzi un izliekos piedzēries. Viņus interesē mani draugi, kuriem ir ādas jakas. Neatbildu.

Pēcpusdienā izsauc, seko piekaušana. Un atkal tas pats jautājums. Klusēju.

1981. gada 24.-30. oktobris.

Sistemātiska piekaušana, vēlēšanās piespiest mani runāt.

1981. gada 30. oktobris.

Ar etapu aizved uz cietumu. Atkal karantīna, pēc tam 2. korpusa 245. kamera. Šeit es jau biju pirms tam. Vismaz tagad es zinu, ko "pīles" no manis vēlas zināt.

Kamerā viss pa vecam, sagaida kā no komandējuma.

Man pasaka: caur cietuma "pastu" uzzinājuši, ka par mani interesējas kēgēbisti. Rodas cerība, jo nevienam nav noslēpums, ka komitejisti ar miliciju ir naidā. Varbūt viņu starpā sācies kārtējais "karš"? Un zem šī viļņa es panākšu savu taisnību.

1981. gada 2. novembris.

Apmēram ap pusdienlaiku mani izsauc uz "opera" kabinetu. Tur es satieku diezgan dusmīgu onkuli, kurš stādās priekšā kā VDK darbinieks. Man tiek izvirzīta apsūdzība par pretpadomju plakātu izgatavošanu.

Viņiem esot zināmi trīs manis zīmēti plakāti:

1. Uz manas džinsu jakas muguras: kukluksklana maskā ietērpts virsnieks vienā rokā tur cirvi, otrā cilvēka galvu. Rumpis ar saslēgtām rokām atrodas zīmējuma apakšdaļā.

2. Stučkas rajona "Bormaņos" pie Ulda Pavloviča atrasts plakāts, kurā attēlots rublis, uz tā dejo kaila meiča. Monētas vienā malā divi puiši kaisa naudu, otrā ordeņots onkulis no tribīnes tur runu.

Monētu uz saviem pleciem tur strādnieks un kolhozniece no pazīsta­mās skulptūras.

3. Manās mājās atrasta karte ar Latviju aiz restēm, tajā ietriekts nazis ar uzrakstu "CCCP".

Noklausos lekciju par vareno un taisnīgo padomju valsti, kura cīnās par visas cilvēces laimi, bet tādi deģenerāti kā es neko viņai nepadarīs. Par ko es atrodoties cietumā, viņi zinot, tādēļ par mani neuztraucoties.

Es pieprasu, lai mani tiesā par to, ko esmudarījis, un izstāstu par milicijas nelikumīgo rīcību. Čekists pasmaida: par plakātiem tev varētu iedot līdz desmit gadiem, bet tagad tevi nošaus, un tas ir daudz lētāk, nekā, ja tu paliktu dzīvs.

Tā mana iepazīšanās ar VDK ir beigusies.

Tās pašas dienas vakarā mani ar mašīnu aizved uz Stučkas IeD, kur sākas murgu laiks, kas turpinās līdz 19. decembrim.

Dienu datumus nav iespējams iegaumēt, atmiņā paliek vienīgi metode: IeD miliči sit, Missers tēlo aizstāvi. Abiem viena prasība: "Atzīsti sevi par vainīgu, nosauc trešo līdzdalībnieku." Lietā tiek likti visi iedomājamie un neiedomājamie piespiešanas veidi.

Martinovs izdarīja mēģinājumu mani pakārt, par laimi, neizturēja striķis. Pie samaņas mani atgrieza Orlovs.

Vairākas reizes Stars mēģina pierunāt bēgt, lai nošautu, kad mukšu.

Kādā sarunā ar Misseru saku, ka to vairs nav iespējams izturēt, ka par šādu rīcību taču nāksies atbildēt. Viņš pasmejas un saka: "y Hac npaB He tot, kto npaB, a tot, y Koro 6o;ii>me npaB." (Pie mums taisnība nav tam, kuram taisnība, bet tam, kuram vairāk tiesību.)

1981. gada 16. decembris.

Diena, kuru es nolādu un nolādēšu visu savu dzīvi. Es nosaucu miličiem visus man pazīstamos puišus ar ādas jakām. Lūdzu Dievu, lai pierādās viņu alibi.

Tomēr Vitauts Vaļevičus savu alibi pierādīt nevar.

Viņš atradies pie Aivara Eizaka, bet to izsauc uz miliciju un piespiež sniegt liecību pret Vitautu.

Skaidrīte Baikova uzrāda viņu kā vienu no trijotnes, kas bija Aizkraukles stacijā naktī kopā ar Marutu.

Pret Vitautu sāk intensīvo fizisko un psiholoģisko apstrādi, rezultātā Vitauts sniedz par sevi apmelojošu liecību.

Es pārdomāju radušos situāciju:

1. Aivars Krievs - uz viņu norāda Baikova, viņš atzīstas, pret viņu ir ekspertīzes slēdzieni.

. 2. Vitauts Vaļevičus - uz viņu norāda Baikova, viņš atzīstas.

Ko darīt man?

Lai arī zinu šāda sola muļķību, es nolemju parakstīt papīrus. Sišanu vairāk izturēt nevaru.

Pēc tam, kad esmu parakstījis, izolatorā dzīvoju kā restorānā.

1981. gada 24. decembris.

Mani ar lielu godu un apsardzi nogādā Centrālcietumā.

Pretēji visām instrukcijām tieku nogādāts kamerā, nenokļūstot karantīnā. Līdz kamerai ved apbruņota apsardze. Uz pirti ejam nākamajā dienā. Pirtī kameras biedri ir spiesti no manas muguras atmērcēt apakškreklu, kurš ar asiņainu kreveli piekaltis pie ādas.

25. decembris ir Ziemassvētki, arī šeit cenšamies tos atzīmēt. Vakarā speciālā apsardzes grupa, saukta par "zonderkomandu", piedzērās un metodiski piekāva ieslodzītos. Ciešot pazemojumus no apsardzes, sagaidām Jauno - 1982. gadu. Ko šis gads nesīs man?

1982. gada janvāris.

Pēc Jaungada mani ievieto cietuma slimnīcā. Veic psihiatrisko apsekošanu, lai noteiktu, vai esmu pieskaitāms. Beidzot saņemu medicīnisko palīdzību. Ekspertam izstāstu par miliču zvērībām, savu vainu noliedzu. Eksperts atzīst mani par psihiski pieskaitāmu un aktā norāda, ka es savu vainu neatzīstu, bet apsūdzu miliciju nepatiesas lietas fabricēšanā.

Pēc slimnīcas atkal 245. kamera. Gaidu turpinājumu savai lietai, klausos Pašas stāstos par cietumu un to, kā viņš uzņēmies neesošas dzīvokļu zādzības, par ko miliči viņam samazināšot soda termiņu. Saprotu - tas ir speciāli man domāts, lai es neievārītu kādas muļķības. Es esmu vajadzīgs tiesā.

1982. gada 2. februāris.

Tiekos ar izmeklētāju Cakuli un zonālo prokurori. Man tiek izvirzīta apsūdzība pēc LPSRKK99. p. 1., 2., 6. p. [1] , 141. p. 2. d. [2] , 121. p. 3. d.***, 85. p. 2. d. [3]

Savu vainu atzīstu daļēji, jo pēc 85. p. 2. d. manā rīcībā patiešām ir nozieguma sastāvs, tagad "atradušies" pat cietušo iesniegumi. Bet attiecībā uz visu pārējo sāku apjaust: mani grib notiesāt un "novākt" labi organizēta banda, kurai man nesaprotamu iemeslu dēļ ir ļoti vajadzīgs, lai īstais noziedznieks izspruktu sveikā. Man ir pilnīga pārliecība, ka arī Krievs nav bijis slepkavībai pat tuvumā.

Cakulei paziņoju: būs diena, kad par šo lietu cietīs milicija. Atgriežos kamerā. Tagad vienīgās cerības uz tiesu, kura taču nevar nepamanīt bezjēdzīgās pretrunas manās "izsistajās liecībās".

Līdzko saņēmu apsūdzības rakstu, sāku gatavoties tiesai.

Nolemju uz tiesu izsaukt sekojošus cilvēkus:

1) vecomāti;

2) Ligitu Jakoveli;

3) ekspertu, kurš pierādīs, vai ir iespējams pēc lietus, kas lija notikuma vietā, uz cietušās ķermeņa atrast džinsu kostīma mikrodaļas identificēšanai. Kā arī paskaidrotu, kā gan cilvēks, kurš gadu pirms notikuma zaudējis labās rokas trešā pirksta pirmo falangu, var atstāt uz cietušās ķermeņa visu desmit pirkstu pirmo falangu nospiedumus…