Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Līdz tiesai mani ievieto kopējā kamerā. Tur atrodas visi, kas jau bijuši ieslodzījumā vairākkārt. Atšķirībā no pirmoreiz ieslodzīto kamerām tur nav "pierakstīšanas" un tur nevalda brutalitāte. Katram ir sava vieta. Izņēmums - vispārējā režīma pirmgaldnieki. Pret viņiem pielieto speciālu "pārbaudi", un retais to iztur. Stingrajā režīmā lielāku autoritāti iegūst ar galvu, nevis ar spēku.

Kamerā ir apspiestie un apspiedēji, bet nevalda necilvēciskums savstarpējās attiecībās. Lielākā nepatika vērsta pret klaidoņiem un "alkašiem", viņi ir utu un netīrumu perēkļi kamerā. Lai kādus līdzekļus izmēģina, tomēr nekas nelīdz.

Te var labi redzēt, par ko sēdina cietumā. Ja esi bijis ieslodzīju­mā - sistēma darīs visu, lai tu tur atgrieztos. Piemēram, ieslodzītais ar iesauku Konuss atbrīvojās 1981. gada sākumā. Dažus mēnešus pirms tam viņam nomira māte, pēc likuma bija saglabājušās tiesības uz dzīvokli. Tomēr tas bija nodots lietošanai IeD darbiniekam. Konusam piedāvāja pierakstu kopmītnē. Šis variants bijušajam zekam ir droša atgriešanās cietumā.

Sākas parastais apburtais loks - bez pieraksta neņem darbā, bez darba nedod kopmītni.

Konuss aizgājis pie pilsētas prokurora, bet arī tur taisnību neatradis. Viņš iegādājies telti, uzstādījis to zālājā pretī izpild­komitejai. No turienes Konusu aizvāca milicija - zālājā teltis uzstā­dīt nav brīv. Vienīgais ceļš, kas atlika, - atpakaļ uz cietumu.

Lai tur nokļūtu, viņš Jelgavas restorānā ar galda nazi imitē uzbrukumu prokuroram, tiek arestēts.

Vēl viens piemērs: Aivars Balodis. Pirmā termiņa laikā iegūta epilepsija. Pēc atbrīvošanas - ne pieraksta, ne darba. Vecāki no slimā dēla atteikušies. Arī jāatgriežas cietumā.

Sēdēdams 40 vietīgā kamerā, kur atrodas 80 ieslodzīto, sāc saprast zeķu naidu pret sabiedrību, kas dzīvo brīvībā. Un naida dēļ cilvēks nenovēršas no noziedzības ceļa. Cietuma teiciens māca: Kad maisam gals vaļā, aizsiet grūti.

1982. gada 16. februāris.

Mana dzimšanas diena - pārkāpju 19 gadu slieksni. Kādi man bijuši šie gadi? Visu nemaz negribas atcerēties. Vai tad, kad skola un rajons lepojās ar maniem panākumiem republikas matemātikas olimpiādēs, vai tad man kāds pajautāja, kā jūtas dzīvu vecāku bārenis? Lai gan, kuram kāda daļa? Kad vajadzēja, tad es biju "izkārtne", kad nevajadzēja, tad - pēdējais… Bet es jau nemaz necentos, lai nebūtu "pēdējais".

Tajā dienā, kad es nācis pasaulē, esot piesnidzis ļoti daudz sniega un mana vecāmāte (tēvamāte), stiegot līdz jostasvietai kupenās, bridusi uz slimnīcu. Viņai galvā bijusi tikai viena doma: "Dullais puika, viņam jau pāri trīsdesmit, bet tam skuķim tikai sespadsmit… Ilgi taču tādi kopā nenodzīvos. Un cik daudz nelaimju tam bērnam vajadzēs pārciest." .

Vecaimātei bija taisnība. Savus pirmos soļus es spēru un pirmos vārdus izrunāju, pateicoties viņai un krusttēvam (tēvabrālim). Maniem vecākiem nebija ne laika, ne vēlēšanās ar mani noņemties. "Garāmejot" pasaulē nāca arī māsa Brigita. Lai gan - esot bijuši arī periodi, kad mēs, vēl pavisam maziņi būdami, kādu laiku atradušies kopa ar vecākiem, tomēr galvenokārt bijām šķirti: es dzīvoju pje tēvamātes, māsa - pie mātes mammas. Kad tēvam kārtējo reizi "nenoveicās" un viņš pēc avārijas nokļuva ieslodzījumā, par mātes dzīvi man vispār nekas vairs nebija zināms.

Kad es savai vecaimātei reiz paziņoju, ka turpmāk saukšu viņu par savu īsto mammu, viņa ilgi manī skatījās un acīs viņai bija asaras.

Tikai tagad es sāku no tā visa kaut ko saprast.

Lai gan kopš tā laika savu vecomāti patiesi uzskatīju par īsto un vienīgo mammu, tomēr sapnī nereti redzēju atbraucam tēti, un tad mēs visi - es, tētis, mamma un māsa Brigita dzīvojām kopā.

Pēc tēva atbrīvošanās mēs patiešām kādu laiku "apvienojāmies", bet tas nevilkās ilgi…

Kopš tā laika manā sirdī manu fizisko vecāku vairs nav. Un tikai vienam cilvēkam es varēju atzīties visā, kas man sāp - savai vecmāmiņai. Tāpēc arī toreiz, atrodoties Stučkas milicijas pagrabā un ciešot nepanesamas sāpes, turklāt nevarēdams nevienam pa­teikt, kas ar mani notiek, es uz lāviņas iešvīkāju tikai viņai vienai domāto uzrakstu: "Mammu, es neesmu vainīgs!"…

1982. gada 19. aprīlis.

Ir pienākusi mana tiesas diena. Augstākajā tiesā tiekamies visi trīs: es, Krievs, Vaļevičus. Noskaidrojam, ka esam parakstījuši milicijā visu, ko mums lika. Tagad nav svarīgi, kurš agrāk, kurš vēlāk. Svarīgi pierādīt savu nevainību, lai arī tagad tas ir daudz grūtāk, nekā - ja nebūtu parakstījušies.

Augstākās tiesas pirmsprocesa kameras ir mazi būrīši, kur pat nokrist nevar, laikam tādēļ es nenokritu, kad valsts norīkotā advokāte paziņoja: atzīsti sevi par vainīgu, un es tevi aizstāvēšu!… Nekādus citus variantus viņa nepieļāva.

Ieejot tiesas zālē, redzu daudzas naidīgas sejas. Lielākais novērotāju skaits ir no Kokneses. Jāsaka "liels paldies" presei - taja jau pirms tiesas izmeklēšanas mēs tikām izbazūnēti par vainīgiem. Pateico­ties tam, tagad ne tikai pašam jāpierāda, ka neesi vainīgs, tagad jācīnās pret IeM un sabiedrisko domu. Sabiedriskā doma jau no Josifa laikiem ir sistēmas ierocis kriminālās un politiskās spēlēs.

Apsūdzību uztur Liņģis un sabiedriskais apsūdzētājs no Kokne­ses aptiekas. Tiesnesis - Grantē. Mani it kā "aizstāv" advokāte Bērziņa.

Pirms sākas tiesas izmeklēšana, izvirzu pretenzijas pret proku­roru, jo saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu tiesas izmeklēšanu nedrīkst izdarīt jurists, kurš veicis izmeklēšanas darbu pirmstiesas izmeklēšanā. Atsakos no aizstāvības, jo advokāte mani aizstāvēt faktiski jau atteikusies. Tiesa prasības noraida.

Labi, ka pagaidām saņemu atļauju lietot papīru un rakstāmo, lai varētu pierakstīt un aizstāvēties pats.

Līdz pirmās dienas beigām Liņģis lasa apsūdzības rakstu.

1982. gada 20. aprīlis.

No rīta paziņojam tiesai par savu nevainību, pēc tam sākas apsūdzības liecinieku nopratināšana.

Skaidrīte Baikova diezgan sakarīgi stāsta, ko esot "redzējusi" Aizkraukles stacijā naktī no 26. uz 27. augustu. Tomēr no galvas iestudētajā sacerējumā ir pretrunas, kuras ar jautājumu palīdzību cenšos noskaidrot. Liņģis noskaišas. Viņš lūdz pārtraukumu un saņem to.

Pēc pārtraukuma man atņem pierakstus un aizliedz turpināt Baikovas "pratināšanu".

Par lieciniekiem tiek izsaukti IeD darbinieki. Ne visi viņi runā latviski, tādēļ pieprasu tulku. Grantē paliek sarkans no dusmām, bet prasību apmierina. Zālē mani lamā par nacionālistu. Arī eks­perts nespēj atbildēt uz maniem jautājumiem, tāpēc tālāku "nopratināšanu" man aizliedz.

Vitauta aizstāvis cenšas man palīdzēt, bet saņem aizrādījumu, lai nejaucas citu darīšanās.

Vakarā, ejot uz cietuma mašīnu, kāpnēs satieku VDK darbi­nieku, kurš mani apmeklēja izolatorā. Viņš pasmaida un paziņo: "Laimīgi sagaidīt nošaušanu!"

Atgriezies kamerā, saprotu - mani nošaus, jo tā vēlas VDK, bet tas, ko vēlas komiteja, - to izpildīs sistēma. Sāk ļodzīties pārliecība, ka šajā pasaulē jebkad kādam pierādīšu patiesību. Cerība uz brīnumu vai Dievu - vienīgais mierinājums. Citādi - galīgs izmisums. Tomēr jāturas. Nevar būt, ka cilvēku ļaus nozūmēt par baltu velti.

1982. gada 21. aprīlis.

Sākas mūsu nopratināšana. Liņģis pieprasa nopratināšanu sākt ar Aivaru Krievu, jo es ar savu ietekmi varot piespiest melot citus apsūdzētos, kuri iepriekšējā izmeklēšanā jau atzinušies, un tā traucēt patiesības atklāšanu. Tiesnesis piekrīt prokuroram.