Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

JAROSLAVS HAŠEKS

KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

ILUSTRĒJIS

JOZEFS LADA

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1957

No ČEHU valodas tulkojusi Anna Rauga

Jarostavs Hašeks

Dižens laikmets prasa diženas cilvēkus. Taču pasaulē ir ar) neatzīti, kautri varoņi, ko vēsture nemin un kas nav iemanto­juši Napoleonu slavu, kaut gan rūpīga viņu darbu analizē aptumšotu pal Maķedonijas Aleksandra slavu. Mūsdienas jūs varat sastapt P raga.'i ielās trūcīgi ģērbušos vīru, kas pats ne­maz nenojauš, cik viņam liela nozīme jaunā, diženā laikmeta vēsturē. Viņš pieticīgi iet savu ceļu, nevienu neapgrūtinot, un arī žurnālisti neapgrūtina viņu un nelūdz intervijas. Ja viņam jautātu, ka viņu sauc, viņš atbildētu vientiesīgi un bez lep­nības: «Mani sauc Sveiks …»

Un patiešām šis klusais, kautrais vīrs apvalkātās drēbēs ir tas pats vecais, krietnais kareivis Sveiks, varonīgais un droš­sirdīgais karotājs, kura vārds Austroungārijas laikos bija visu čechu ķēniņvalsts pilsoņu mutē un kura slava nenorietēs arī republikā.

Es no sirds mīlu krietno kareivi Sveiku un, darot zināmas lasītājiem viņa dēkas pasaules karā, esmu pārliecināts, ka viņi visi jutīs simpātijās pret šo kautro, neatzīto varoni. Viņš nav aizdedzinājis dievietes templi Efesā kā tas stulbenis Herostrais, lai iekļūtu avīzēs un skolu chrestomatijās.

Un ar to jau pietiek.

Autors

1921. tiada

— Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu, — teica kal­pone Sveika kungam, ka.s jau kopš gadiem bija pametis kara­dienestu, kad militārā mediciniskā komisija bija galīgi atzinusi viņu par plānprātiņu, un tagad pārtika, pārdodot suņus, ne­jaukus, pretīgus jaukteņus, kuru ciltskokus viņš viltoja.

BEZ, šās nodarbošanās viņš vēl sirga ar reimatismu un paš­laik ieberzēja ceļgalus ar opodeldoku.

— Kuru Ferdinandu, Millera kundze? — Sveiks atsaucās, joprojām masēdams ceļgalus. — Es pazīstu divus Ferdinandus. Viens kalpo pie drogista Prūša un nesen aiz pārskatīšanās bija tam izdzēris pudeli ar matūdcni. Tad es vēl pazīstu Ferdinandu Kokošku, kas vāc suņu izkārnījumus. No par vienu, no par otru nav liela bēda.

— Nē, cienīts kungs, erchercogu Ferdinandu, to no Ko- nopištes, to resno un dievbijīgo.. .

Jēzus Marija! — Sveiks izsaucās. — Tas nu gan ir joks. Kur tad tas tā noticis ar to erchercoga kungu?

Viņu nolaiduši no kājas Sarajevā, cienits kungs, ar revolveri, zināt. Tur viņš ar savu erchercogieni braucis auto­mobilī.

— Ak automobili, Millera kundze? Jā, tāds kungs var to prieku atļauties, un viņam prātā nenāk, cik nelaimīgi var beig­ties tāds brauciens. Un turklāt Sarajevā, ta taču ir Bosnijā, Millera kundze. To varbūt būs izstrādājuši turki. Nevajadzēja mums vis ņemt viņiem nost to Bosniju un Hercegovinu. Tā ja, Millera kundze. Tad nu erchercoga kungs jau atdusas dieva klēpi. Diezin vai ilgi mocījies?

— Erchercoga kungs bijis uz vietas pagalam, cienīts kungs. Jūs jau zināt, ka ar revolveriem nav nekādi joki. Nesen kāds kungs pie mums Nuslē tāpat vien kaitējās ar revolveri un taču apšāva visu ģimeni un vel šveicaru, kurš bija gājis skatī­ties, kas tur šaudās pa trešo stāvu.

— Dažs labs revolveris nesprāgst ne sitams, Millera kun­dze. Tādu sistēmu ir bez sava gala. Bet erchercoga kungam viņi būs nopirkuši pašu to labako, un es varu derēt, Millera kundze, ka tas šāvējs būs bijis smalki uzcirties. Šaut uz erc- hercogu — tas, zināt, nav nekāds vieglais darbs Tas pavisam kas cits nekā klaidonim šaut uz mežsargu. Pats grūtākais — kā tikt viņam klāt, jo tādam kungam skrandaiņi lai tuvumā nerādās. Tur jāliek cilindrs galvā, citādi policists var vēl grābt ciet.

— Stāsta, ka viņu bijis vesels bars, cienīts kungs.

— Un kas notika ar to kareivi? — pec brītiņa iejautājas Millera kundze, kamēr Sveiks ģērbās.

— Viņš pakārās bikšturos, — Sveiks atbildēja, spodrinot savu cieto platmali. Un tie bikšturi nemaz nebija viņa. Viņš tos bija aizņēmies no profosa'-', — sak, bikses krītot nost. Vai lai viņš būtu gaidījis, kamēr viņu nošauj? Tas jau zināms, Mil­lera kundze, ka tādā situācijā cilvēkam galva vairs neklausa. Profosu atlaida no darba un viņam piesprieda sešus mēnešus. Viņš gan tos nenosēdēja. Aizlaidās uz Sveici un tagad tur esot sludinātājs nez kādā baznīcā. Sais laikos maz godīgu cilvēku, Millera kundze. Es tā domāju, ka erchercogs Ferdinanda kungs arī būs vīlies tai cilvēkā, kas viņu Sarajevā nošāva. Viņš varbūt ieraudzīja to un nosprieda, sak, kārtīgs virs, ja jau mani apsveic, bet tas uzreiz gāž virsū. Vienu lodi iešāvis vai vairākas?

— Avīzes raksta, cienīts kungs, ka erchercogs bijis vienos caurumos. Tas salaidis viņā iekšā visas patronas.

— Jā, Millera kundze, tas izdarāms ātri, trakoti ātri. Es šādām vajadzībām nopirktu brauniņu. Tas izskatās pēc rotai lietiņas, bet ar to divās minūtēs var nošaut divdesmit ercher- cogu, tievu vai resnu. Starp mums runājot, Millera kundze, resnā erchercoga gan vieglāk trāpīt nekā tievā. Jūs jau vēl atceraties, kā tie tur Portugālē nošāva savu ķēniņu [3] . tas ari bija brangi resns. Skaidrs, ka ķēniņš nekāds liesais vis nebūs. Es tagad iešu uz traktieri «Pie kausa»; ja kāds atnāk pēc tā žurku suņa, par kuru saņēmu rokasnaudu, tad pasakiet, ka tas atrodas uz laukiem manā suņu audzētavā un ka tam nesen ap­grieztas ausis, bet, kamēr ausis nesadzīs, to nevar pārvadāt, lai nesaaukstētu. Slēdzeni nododiet sētniecei!

Traktierī «Pie kausa» sēdēja viens vienīgs viesis. Tas bija

slepenpolicijas aģents Bretšneiders. Traktiernieks Palivecs maz- gaja traukus, un Bretšneiders veltīgi pūlējās uzsākt ar viņu nopietnu sarunu.

Palivecs bija pazīstams ar savu rupjurnu. Sarunā viņam gandrīz vai katrs otrais vārds bija «iepūtiet man» vai «sūds». Turklāt viņš bija daudz lasījis un visiem ieteica iepazīties ar to, ko par šo priekšmetu sacījis Viktors īgo, iztirzādams Napo­leona vecās gvardes pēdējo atbildi angļiem kaujā pie Vaterlo

— Nu gan ir jauka vasara, — Bretšneiders uzsāka savu nopietno sarunu.

— Sūds vien no viņas ir, — atbildēja Palivecs, kraudams traukus skapī.

— Tai Sarajevā viņi mums gan ievārījuši kārtīgu putru, — Bretšneiders vājā cerībā atsāka.

— Kādā Sarajevā? — Palivecs jautāja. — Tai Nusles vina restorānā, vai? Tur jau plūcas katru mīļu dienu. Vai nu nezi­nāms, kas ir Nusle.

— Bosnijas Sarajevā, traktiernieka kungs. Tur nošāvuši erchercogu Ferdinanda kungu. Ko jūs par to teiksiet?

— Tādās lietās es iekšā nejaucos, tur jūs man varat iepūst… — Palivecs pieklājīgi atbildēja, aizkūpinādams pīpi. — Kas šādos laikos tādās iepinas, tas viegli var lauzt kaklu. Es esmu traktiernieks. Ja kāds ienāk un prasa alu, es viņam to ieleju, bet visādas Sarajevas, politika un nelaiķa ercher- cogs — tā nav mūsu darīšana. Tas ož pēc Pankraca

Bretšneiders apklusa un vīlies lūkojās apkārt tukšajā telpā.

— Tur kādreiz karājās kunga un ķeizara ģīmetne, — viņš pēc brīža atkal uzsāka, — taisni tur, kur tagad spogulis.

— Jums taisnība, — l'aliveca kungs atbildēja, — tur tā ka­rājās, bet mušas bija viņu briesmīgi noķēzījušas, tāpēc es to uznesu bēniņos. Jūs zināt, kāds varētu vēl izteikt kādu pie­zīmi, un tad es iekultos nepatikšanās. Kam tas vajadzīgs?