Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Kamēr uzrakstīja šo ziņojumu, Sveiks skaidroja saviem cie­tuma biedriem:

- Par Ferdinandu viņiem nospļauties, viņi runāja ar mani par vēl lielākām aplamībām. Beidzot mēs viens otram patei­cām, ka mums pilnīgi pietiek ar visu sarunāto, un šķīrāmies.

- Es neticu nevienam, — piezīmēja mazais, uzkumpušaia vīrelis, kura tīrumā bija atrakts skelets, — visi viena blēžu banda vien ir.

— Arī tādai pasaule jābūt, — Sveiks noteica, likdamies ua salmu maisa. — Ja cilvēki to vien darītu kā rūpētos cits par cita labklājību, tad vēl jo drīzāk apsistu cits citu.

Kad Sveiks vēlāk attēloja savu dzīvi vājprātīgo namā, tad viņš nespēja vien to pietiekami cildināt.

— Patiešām nezinu, kāpēc tie vājprātīgie dusmojas, ka vi­ņus tur ievieto. Tur cilvēks var rāpot pliks pa grīdu, gaudot kā sakalis, plosīties un kost. Ja kāds tā uzvestos uz ielas, visi brīnītos, bet tur tā ir parasta parādība. Tur ir tāda brīvība, kāda sociālistiem nav pat sapņos rādījusies. Katrs var dēvēties, par ko grib, — par dievu tēvu, par jaunavu Mariju, par pā­vestu, par Anglijas karali, par kungu un ķeizaru vai par svēto Vaclavu (tas gan bija sasiets un gulēja visu laiku pliks vien- nīcā). Bija tur arī tāds, kas brēca, ka esot arehibiskaps, tas gan neko citu nezināja kā tikai pierīties un darīt kaut ko tādu. kas, ar atvainošanu, rīmējas ar vārdu «kūtī», bet tur gan ne-

viens par to nekaunas. Kāds cits dēvējās par svēto Kirilu un Metodiju reizē, lai dabūtu divas porcijas. Kāds kungs bija grūtniecības stāvoklī un aicināja visus uz kristībām. Tur bija bez sava gala šachistu, politiķu, makšķernieku, skautu, past­marku kolekcionāru un amatieru fotogrāfu. Kāds vīrs bija te nokļuvis vecu podu dēļ, kurus viņš sauca par ūrnām. Kādu citu visu laiku turēja trako kreklā, lai viņš nevarētu aprēķi­nāt, kad pasaulei pienāks gals. Es tur iepazinos ar vairākiem profesoriem. Viens man pastāvīgi staigāja pakaļ un stāstīja, ka čigānu šūpulis atradies Krkonošu kalnos, bet otrais skaidroja, ka zemeslodes iekšienē esot vel viena cita, dauclz lielāka lode.

Katrs varēja runāt, kas tik gadījās uz mēles, taisni kā par­lamentā. Reiz tur sāka stāstīt pasakas, bet saplūcās, kad kādai princesei bija nogājis greizi. Pats nevaldāmākais bija kāds kungs, kas nosaucās par Oto enciklopēdiskās vārdnīcas sešpa­dsmito sējumu un stājās visiem virsu, lai viņu atverot un uz­meklējot vārdu «kartonažas šuvēja», citādi viņam gals klāt. Viņš aprimās tikai tad, kad viņu ieģērba trako kreklā. Tad viņš priecājās, ka iekļuvis grāmatsējēja spiedē, un lūdza, lai viņam moderni apgriežot malas. Vispār tur dzīve kā paradīzē. Tur var kliegt, brēkt, dziedāt, raudāt, blēt, kviekt, lēkāt, skai­tīt pātarus, mest kūleņus, iet četrrāpus, lekt uz vienas kājas, skraidīt apkārt, dejot, auļot, tupēt augu dienu uz vietas vai 'īst augšā pa sienu. Neviens nenāks klāt un neteiks: «Tā ne­drīkst darīt, kungs, tas nav glīti, kā jums nav kauna, jūs tak esat labi audzināts cilvēks.» Taisnību sakot, tur bija ari pavi­sam rāmi vājprātīgie. Piemēram, tur bija kāds mācīts izgud­rotājs, kas visu laiku urbināja degunu un tikai vienreiz dienā noteica: «Es nupat izgudroju elektrību.» Kā jau sacīju, tur bija ļoti jauki, un tās pāris dienas, ko tur pavadīju, pieder pie visjaukākajām dienām manā mūžā.

Un patiešām — jau pati uzņemšana, kāda Sveiku sagaidīja vājprātīgo namā, kur viņu aizsūtīja pārbaudei no apgabala krimināltiesās, pārspēja visas viņa cerības. Vispirms viņu iz­ģērba kailu, iedeva chalatu un veda mazgāties, pie kam sani- tari laipni turēja viņu zem rokas un kavēja laiku, stāstīdami ebreju anekdotes. Vannas istabā viņu ielika siltā ūdenī, pēc tam nostādīja zem aukstas dušas. To atkārtoja trīs reizes un tad apvaicājās, kā viņam tas paticis. Sveiks atbildēja, ka te esot vēl labāk nekā pirtī pie Karela tilta un ka viņam ļoti patīkot mazgāties.

— Ja jūs man vel apgriezīsiet nagus un matus, tad es jutī­šos kā septītās debesis, — viņš, mīļi smaidot, piebilda.

Viņa lūgumu izpildīja, pēc tam viņu pamatīgi noberza ar sūkli, ietina palagā un aiznesa uz pirmo nodaļu. Tur viņu ielika gultā, apsedza un palūdza aizmigt.

Sveiks vel tagad ar prieku atceras tos laikus:

— Iedomājieties, viņi mani nesa, aiznesa līdz pašai gultai. Tobrīd es jutos kā paradizē.

Gultā viņš aizmiga svētlaimīgā miegā. Vēlāk viņu uzmodi­nāja, lai piedāvātu krūzi piena un baltmaizi. Maize jau bija sagriezta mazos gabaliņos, un, kamēr viens sanitars turēja Sveiku aiz abām rokām, otrs mērcēja maizi pienā un baroja viņu, kā zosis mēdz barot ar ķiļķeniem. Kad viņš bija paēdi­nāts, viņu aizveda uz klozetu un palūdza nokārtot savas lielās un mazās vajadzības.

Arī par šo jauko mirkli Sveiks stāsta ar lielu pacilātību, un mums nemaz nevajag atkārtot viņa vārdus par to, ko pēc tam ar viņu darījuši. Minēsim tikai vienu teikumu:

— Viens no viņiem turēja mani uz rokām.

Tad viņu atveda atpakaļ, apguldīja un palūdza iemigt. Pēc kāda laika viņu uzmodināja un aizveda uz ārstu kabinetu, kur Sveiks, stāvēdams gluži kails divu ārstu priekšā, neviļus atce­rējās tos slavenos laikus, kacl tika iesaukts karadienestā, un viņam paspruka:

— Tauglich [7] .

— Ko jus teicāt? — kāds ārsts jautāja. — Pasperiet piecus soļus uz priekšu un piecus atpakaļ!

Sveiks paspēra desmit.

Es taču jums sacīju: piecus soļus, — ārsts aizrādīja.

•— Vai 1111 man pāris soļu žēl.

Tad ārsti lika viņam apsēsties, un viens sāka dauzīt viņam pa ceļgalu, sacīdams otram, ka refleksi esot pilnīgi normāli. Tas pakratīja galvu un sāka pats apstrādāt ceļgalu, kamēr pir­mais pacēla Sveikam plakstus uz augšu un apskatīja redzok­ļus. Tad abi aizgāja atpakaļ pie galda un apmainījās ar dažām frāzēm latiņu valodā.

— Klau, vai jus protat dziedāt? — viens no ārstiem uzru­nāja Sveiku. — Varbūt jūs varētu uzdziedāt mums kādu dziesmu?

— Kā nu ne, kungi, — Sveiks atbildēja. — Man gan nav ne balss, ne muzikālās dzirdes, bet es labprāt centīšos izpildīt jūsu vēlēšanos, ja jums ienācis prālā pakavēt sev šādā kārtā laiku.

IJn viņš laida vaļā:

Ko tas jaunais rm'iks tur krēslā Atspiež rokās galvu smago? Divas sūru as'ru straumes Viņa bālos vaigus vago.

— Tālāk es nezinu, — Sveiks sacīja. Ja vēlaties, es uz­dziedāšu citu:

Ak, kāds nu smagums spiež, manu sirdi, Un manas krūtis kads stingums žņaudz! Sirds, mūžam ceri, acs, tāles tvēri, Turp turpu tālēs man' ilgas sauc!

— Arī to es tālāk neprotu, — Sveiks nopūtās. — Vel es zinu pirmo pantu no dziesmas «Kur mana dzimtene», tad vēl «Vindišgrecs un karakungi nāca, saulei lecot, niknu karu sāca» un pāris tādas tautas dziesmas kā «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», «Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, ka mājvieta šodien mums Jaromeršā» un «Mēs sveicam tevi tūkstoškārt» 5 . . .

Abi ārsti saskatījās, un viens jautāja Sveikam: Vai jūsu gara spējas jau kādreiz pārbaudītas?

— Karadienestā, — Sveiks svinīgi un lepni atbildēja.

Kara ārstu kungi mani oficiāli atzina par pilnīgu idiotu.

Simulants jūs esat, tā es domāju, — otrs ārsts uzbrēca.

— Nē, kungi, es neesmu nekāds simulants, — Sveiks tais­nojās, — es no tiesas esmu idiots. Varat ievākt ziņas 91. pulka kancelejā Čecbu Budejovicē vai rezervistu pārvaldē Karlinā.