Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Sai vēsturiski tālajā laika posmā Eiropu sasniedza patie­sība, ka rītdiena sagraus pat šodienas plānus.

Policijas pārvaldes ēka izdvesa svešas varas garu. Sī vara modri vēroja, cik liela ir iedzīvotāju sajūsma par karu. At­skaitot dažus cilvēkus, kuri nenoliedza savu piederību pie tau­tas, kam būs jālej asinis svešu interešu labā, policijas pārvalde sastādīja lielisku birokrātisko plēsoņu grupu, kuru acis likai cietums un karātavas spēja nodrošināt bezjēdzīgo paragrafu pastāvēšanu.

Pret saviem upuriem viņi izturējās ar labi apsvērtu, dzē­līgu laipnību.

— Man ļoti žēl, ka jūs atkal esat kritis mūsu rokās, — tā uzrunāja Sveiku kāds no šiem melndzeltcnajiem 1 plēsoņām. — Mēs domājām, ka jūs labosieties, bet esam vīlušies.

Sveiks piekrītoši palocīja galvu un rādīja tik nevainīgu seju, ka melndzeltenais plēsoņa uzmeta viņam jautājošu ska­tienu un skarbi aizrādīja:

— Neizliecieties par muļķi!

Tūliņ gan viņš atkal laipni turpināja:

— Mums patiešām ļoti nepatīkami turēt jūs aresta, sevišķi tāpēc, ka, manuprāt, jūsu pārkāpums nav nekāds lielais. Ievē­rojot jūsu zemo inteliģenci, nevar būt šaubu, ka esat pavedi­nāts. Sakiet man, Sveika kungs, kas īstenībā uzkudija jus da­rīt tādas muļķības!

Sveiks nokāsējās un atsaucās:

— Piedodiet, bet es nekā nezinu ne par kādām muļķībām.

— Nu, vai tad tās nav muļķības, Sveika kungs, — runāja māksloti tēvišķīgā balss, — kad jūs, pēc jūsu pavadoņa poli­cista liecības, izmantojot ļaužu sadrūzmēšanos pie manifesta ielas stūri, musināt pūli ar kliedzieniem: «Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Mēs uzvarēsim!»

— Es nevarēju mierīgi noskatīties, — Sveiks paskaidroja, vērdamies inkvizitorā ar savām labsirdīgajām acīm, — es uz­traucos, ieraudzījis, ka ļaudis lasa manifestu par kara pie­teikšanu un neizrāda nekādu prieku. Neviena sauciena «lai dzīvo», neviena «urā», vispār itin nekā, padomnieka kungs. Tā, it kā tas nevienu neskartu. Tad es, vecs 9i. pulka kareivis, nespēju izturēt un uzsaucu tos vārdus. Jūs mana vieta droši vien būtu rīkojies tāpat. Ja ir karš, tad mums jākaro, kamēr uzvaram, un jāuzsauc augstas laimes kungam un ķeizaram. Lai man neviens nestāsta, ka tā nav!

Sveiks lūkojās ar lādu nevainīga jēra skatienu, ka sprukās iedzītais melndzeltenais plēsoņa nespēja izturēt, nolaida acis uz tiesas aktīm un sacīja:

— Es pilnīgi saprastu jūsu sajūsmu, ja tā būtu izpausta citos apstākļos. Jus pats labi zināt, ka jūs veda policists, tāpēc jūsu patriotisma izpausme varēja drīzāk sasmīdināt publiku nekā radīt tam cildenu noskaņojumu, un, bez šaubām, tā ari notika.

' Austroungārijas karoga krāsas bija melns un dzeltens.

— Iet policista uzraudzībā — tas ir smags bridis ikviena cilvēka dzīvē. Taču, ja cilvēks pat šadā grūtā bridi neaizmirst, kas jādara, kad pasludināts karš, tad, manuprāt, tāds cilvēks nav nemaz tik slikts.

Melndzeltenais plēsoņa kaut ko noburkšķēja un vēlreiz ieskatījās Sveikam acīs.

Sveiks atbildēja ar nevainīgu, maigu, kautru, lēnīgu un siltu skatienu.

Kādu mirkli viņi cieši lūkojās viens otrā.

— Vācieties pie velna, Sveik, — šis ierēdņa iemiesojums beidzot noteica, — bet, ja mes jūs vēlreiz notversim, tad es bez kādas pratināšanas nosūtīšu jūs uz kara tiesu Hradčanos. Vai sapratāt?

Iekams viņš paspēja ko piemetināt, Sveiks pieklupa viņam klāt, noskūpstīja roku un. pateicās:

— Lai dievs kungs jums par visu atlīdzina, bet, ja jums ievajagas tīrasiņu sunīša, tad nāciet pie manis, tis tirgojos ar suņiem.

Tā Sveiks atkal tika brīvībā un devās uz mājām.

Ceļā viņš iedomājās, ka vispirms vajadzētu iegriezties traktierī «Pie kausa», un drīz vien atvēra tās pašas durvis, pa kurām nesen bija iznācis slepenpolicista Brelšneidera pava­dībā.

Krodziņā valdīja kapa klusums. Telpā atradās pāris apmek­lētāju, starp tiem sv. Apolinarija baznīcas sargs. Visi izskatī­jās sadrūmuši. Aiz letes sēdēja traktiernieka Paliveca sieva un truli raudzījās uz alus krāniem.

— Tā, es nu atkal esmu klāt, — Sveiks jautri sacīja. — Do­diet man glāzi alus! Kur tad Paliveca kungs, vai ir jau mājās?

Atbildes vietā Paliveciene sāka raudāt un, rūgti ieelsoda- mās pie katra vārda, izvaidēja:

— Viņš — dabūja — desmit — gadu — pirms — nedēļas.

— Re nu, — Sveiks noteica, — tad jau septiņas dienas aiz muguras.

— Viņš bija tik piesardzīgs, šņukstēja sieva, — viņš pats to vienmēr apgalvoja.

Apmeklētāji stūrgalvīgi klusēja, it kā te joprojām vēl klaiņotu Paliveca gars un mudinātu visus uz jo lielāku piesar­dzību.

— Piesardzība nav slikta lieta. — Sveiks apstiprināja, pie­sēzdamies pie galda un pievilkdams tuvāk alus glāzi, kur putās bija mazi dobumiņi no Paliveca kundzes asarām, kas tur bija ieritējušas, nesot šurp alu. — Tagad tādi laiki, kad cil­vēkam jābūl piesardzīgam.

— Vakar mums bija divējas bēres, — sv. Apolinarija baz­nīcas sargs mēģināja iegrozīt sarunu citās sliedēs.

— Tad jau būs kāds nomiris, — piezīmēja viens apmeklē­tājs, bet otrs ievaicājās:

— Vai mirušo veda uz katafalka?

- Interesanti gan, kāda būs apbedīšana karalaukā, — Sveiks ieteicās.

Apmeklētāji piecēlās, samaksāja un klusu izgāja ārā. Sveiks ar traktiernieci palika divatā.

— To gan nedomāju, ka nevainīgu cilvēku notiesās uz des­mit gadiem, — Sveiks atsāka sarunu. — Tiesa, kādreiz tādu nevainīgu notiesājuši uz pieciem gadiem, par to esmu dzirdē­jis, bet uz desmit — tas būtu gan tā kā par daudz.

Bet manējais taču atzinās, — Paiivcciene šņukstēja, —. viņš ari policijas pārvaldē un tiesā atkārtoja to, ko bija sacījis par tām mušām. Es tai prāvā biju par liecinieci, liet ko es zināju liecināt, kad man pateica, ka es varot atteikties no liecības, jo esot radniecīgās attieksmēs ar apsūdzēto. Es tā no­bijos, ka tikai kaut kas neiznāk no tām radniecīgajām attiek­smēm, un atteicos no liecības, bet mans vecais tā paskatījās uz mani, nabadziņš, ka es to līdz nāves stundiņai neaizmirsīšu, līn pēc sprieduma, kad viņu veda projām, viņš gaitenī brēca — tāds dulnums viņam bija uznācis: «Lai dzīvo brīvā doma!»

Vai Bretšneidera kungs te vairs neiegriežas? — Sveiks apvaicājās.

— Pāris reižu ir bijis, — traktierniece atbildēja. — Izdzer vienu vai divus kausus, apjautājas, kas te iegriežas, un klau­sās, kā apmeklētāji runā par futbolu. Viņi vienmēr runā par futbolu, līdzko ierauga Bretšneideru, bet viņš no tādām runām raustās vien — tā vien liekas, tūliņ būs krampji klāt. Visā šai laikā viņam uzķērās tikai tapsētājs no Pršičnas ielas.

— Viss atkarīgs no ievingrināšanās, Sveiks piezīmēja.

— Tapsētājs laikam nebija diezin cik gudrs.

— Tāpat kā mans virs, — saimniece atkal ieraudājās.

— Viņam jautāja, vai šis šautu uz serbiem vai ne. Viņš at­bildēja, ka nemākot šaut, tikai vienu reizi iegriezies šautuvē un iešāvis tur kronā. Un tad mēs visi dzirdējām, ka Bretšnei­dera kungs saka, izvilcis piezīmju grāmatiņu: «Ak kronī? Tā ir atkal lieliska valsts nodevība!» Un tad viņš aizveda šo tapsē­tāju no Pršičnas ielas, un tas nav vairs atgriezies.

— Daudzi vairs neatgriezīsies, — Sveiks sacīja. — Pasnie­dziet man rumu!