Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Vai jums bija daudz jāpūlas, kamēr pārsitāt galdam marmora virsu, jeb vai tā bija pušu uz pirmo cirtienu? - Sveiks ievaicājās atbildes vietā.

— Uz pirmo cirtienu, — inteliģentais kungs atbildēja.

— Tad jūs esat pagalam, — Sveiks domīgi noteica. — Jums pierādīs, ka esat cītīgi trenējies un gatavojies tam. Un vai tā svešā kunga kafija, kurā jūs iespļāvāt, bija ar rumu vai bez ruma?

Un, negaidot atbildi, viņš paskaidroja:

— Ja tā bija ar. rumu, tad tas sliktāk, jo tā būs dārgāka. Tiesā visu sīki apsver un apkopo, lai tas vismaz izskatītos pēc nozieguma.

— Tiesa … — mazdūšīgi nošļupstēja cienījamais ģimenes tēvs un, nokāris galvu, padevās tai nepatīkamajai sajūtai, kad cilvēku sāk rīt sirdsapziņas pārmetumi

— Vai mājās zina, ka esat arestēts, — Sveiks jautāja,

jeb vai viņi to uzzinās tikai no avīzēm?

— Jūs domājat, ka tas būs avīzēs? — naivi vaicāja sava priekšnieka vārda dienas upuris.

— Tas ir vairāk nekā skaidrs, — skanēja vaļsirdīga at­bilde, jo Sveiks nebija paradis kaut ko slēpt saviem sarunu biedriem. — Avīžu lasītājiem šis notikums ar jums būs ļoti pa prātam. Es pats ar prieku lasu to nodalījumu, kur rakstīts par dzērājiem un viņu pastrādātajiem nedarbiem. Nesen trak­tieri «Pie kausa» kāds apmeklētājs nekā ļauna nebija izdarījis, tikai pārsitis sev galvu ar alus glāzi. Viņš to pasvieda gaisā un pats nostājās apakša. Viņu pievāca, un no rīta mēs jau par to lasījām avīzēs. Tāpat toreiz, kad Bendlovkā es iezvēlu pa ausi kādam lāpnesim no apbedīšanas biroja un viņš man atmaksāja ar to pašu. Mus abus vajadzēja ietupināt, citādi mūs nevarēja samierināt, un vakara avīzē jau viss bija iekšā. Vai atkal kafejnīcā «Pie miroņa» — tur kāds padomnieka kungs sadauzīja divas tases, un vai jūs domājat, ka viņu kāds žēloja? Otrā dienā avīzē iekšā kā likts. Jums atliek tikai viens: nosū­tiet no cietuma avīzei paskaidrojumu, ka minētais ziņojums uz jums nav attiecināms un ka kungs ar šo uzvārdu nav jums ne rada, ne pazīstams, bet uz mājām paziņojiet, lai viņi to rakstu izgriež un uzglabā, tā ka jus varētu to izlasīt, kad bū­siet atsēdējis savu laiku.

— Vai jums salst? - Sveiks līdzjūtības pilns apvaicājās, pamanījis, ka inteliģentais kungs trīc. — Šogad vasaras bei­gas tādas aukstas.

— Es esmu beigts cilvēks, elsoja Sveika kaimiņš. — Uz paaugstinājumu man nav ko gaidīt.

— Tas tiesa, — Sveiks ar prieku apstiprināja. — Un, ja jus pec atsēdēšanas neņems atpakaļ darbā, tad es nezinu, vai jūs tik drīz sameklēsiet citu vietu, jo visur, pat ja jūs gribētu strādāt pie zelta vedeja, jums prasīs apliecību par labu uzve­šanos. Jā, tā mazā izprieca, ko jus sev atļāvāties, — tā jums

dārgi maksās. Un vai jūsu sievai un bērniem ir no kā pārLikt, kamēr jūs sēdesiel. cietumā? Varbūt viņai būs jāiet ubagot un jāmāca bērniem visādas blēdības?

Atskanēja raudas:

— Mani nabaga bērniņi, mana nabaga sieva!

Atgriezīgais grēcinieks piecēlās un sāka stāstīt par saviem

bērniem:

— Man ir veseli pieci, vecākajam jau divpadsmit gadu, viņš ir skautos, dzer tikai ūdeni un varētu būt labs paraugs savam tēvam, kam pirmo reizi mūžā gadījusies tāda liksta.

— Viņš ir skauts? — Sveiks iesaucās. — Par skautiem man patīk klausīties. Kādreiz Midlovaros pie Zlivas, Hlubokas ap­riņķi, Čechu Budejovices kara apgabalā, taisni tad, kad mūsu 91. pulks bija tur apmācībā, apkārtējie zemnieki rīkoja skautu ķeršanu, jo to bija aplam savairojies ciemata mežā. Noķēra trīs gabalus. Un varat iedomāties, pats mazākais, kad viņu sēja, tā gaudoja un vaimanāja, ka pat mēs, rūdīti karavīri, nespējām to izturēt un pagājām pie malas, bet, kamēr viņus sasēja, šie trīs skauti sakoda astoņus vīrus. Vēlāk, kad viņus pie ciema vecākā kārtīgi nopēra, viņi atzinās, ka visā apvidū neesot nevienas pļavas, ko viņi nebūtu izvajājuši, gozēdamies saulē, un ka tas labības lauks, kas īsi pirms pļaušanas node­dzis Ražice, aizsvilies pavisam nejauši, kad viņi cepuši uz iesma stirnu, ko ar nažiem nodūruši ciema mežā. Un viņu paslēptuvē meža biezoknī atrada kādu puscentneru apgrauztu mājputnu un meža dzīvnieku kaulu, milzumu ķiršu kauliņu, veselu blāķi negatavu ābolu seržu un daudz ko citu.

Taču nožēlojamais skauta tēvs nekādi nespēja nomie­rināties.

— Ko es esmu izdarījis! — viņš vaimanāja. — Mana labā slava pagalam.

- Kas tiesa, tas tiesa, — Sveiks apstiprināja savā iedzim­tajā vaļsirdībā. — Pēc tā, kas noticis, jūsu labā slava pagalam uz visu mūžu; ja par to būs rakstīts avīzēs, tad jūsu paziņas arī šo to vel pieliks klāt. Tā jau tas mēdz būt, tāpēc labāk neliecieties par to ne zinis. Cilvēku ar aptraipītu un izputinātu reputāciju ir reižu desmit vairāk nekā to, kam tā vēl kārtībā. Tādu ir tīrais nieks.

Gaitenī atskanēja smagi soļi, slēdzene nošķindēja atslēgā, durvis atvērās, un policists sauca Sveiku.

Piedodiet, — Sveiks bruņnieciski sacīja, — es te atrodos tikai no pulksten divpadsmitiem, bet šis kungs te sēž jau kopš sešiem no rīta. Man nekādas steigas nav.

Atbildes vietā policista stipra roka izvilka Sveiku gaitenī. Abi mēmā klusumā uzgāja pa kāpnēm otrajā stāvā. Istabā pie galda sēdēja resns moža izskata policijas komisārs, kas uzru­nāja Sveiku:

— Tad jus esat Sveiks? Kā jūs te nokļuvāt?

— Pavisam vienkārši, — Sveiks atbildēja, — es te ierados kāda policista kunga pavadībā, tāpēc ka negribēju pieļaut, lai mani izmet no vājprātīgo nama bez pusdienām. Es taču ne­esmu nekāds no ielas paķerts skuķis.

— Zināt ko, Sveik, — policijas komisārs laipni sacīja,

kāpēc mums te, Salmovas ielā, ar jums jāstrīdas? Vai ne­būtu labāk, ja mēs jūs nosūtītu uz policijas pārvaldi?

Jūs, kā mēdz sacīt, esat stāvokļa kungs, Sveiks mie­rīgi atbildēja, un aiziet pievakarē līdz policijas parvaldei — tā ir neliela un patīkama pastaiga.

— Cik patīkami, ka mēs esam vienis pratis, — jautri no­teica policijas komisārs. — Vienmēr ir labāk, ja cilvēki var saprasties. Vai nav tiesa, Sveik?

— Es arī labprāt apspriežos ar citiem, — Sveiks atbildēja. —- Ticiet man, komisārā kungs, es nekad neaizmirsīšu jūsu labo sirdi.

Godbijīgi palocījies, Sveiks nogāja kopā ar policistu lejā sardzes telpās un jau pēc pusstundas atradās Ječnas ielas un Karola laukuma stūrī cita policista pavadībā, kuram padusē bija apjomīga grāmata ar uzrakstu vācu valodā — «Arestan- tenbuch».

Spalenas ielas stūrī Sveiks ar savu pavadoni sadūrās ar ļaužu pūli, kas drūzmējās ap kādu izkārtu paziņojumu.

- Tas ir kunga un ķeizara manifests par kara pieteik­šanu, — policists paskaidroja Sveikam.

• F.s taču to pareģoju! Sveiks izsaucās. - Bet vājprā­tīgo namā par to nekas vēl nav zināms, kaut gan viņiem vaja­dzēja to uzzināt no pirmavotiem.

Kā tad tā? — policists ievaicājās.

Tur taču atrodas daudz virsnieku kungu, — Sveiks pa­skaidroja, un, kad viņi sastapa jaunu pūli, kas drūzmējās ap manifestu, Sveiks skaļi izsaucās:

Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Sai karā mēs uzva­rēsim!

Kāds no sajūsmas pilnā pūļa ar vienu belzienu uzdzina vi­ņam platmali pāri acīm, un šādā izskatā, saskrējušo ziņkārīgo ielenkts, Sveiks otrreiz iegāja pa policijas pārvaldes vārtiem.

— Sai karā mēs noteikti uzvarēsim, to es jums vēlreiz at­kārtoju, kungi! — ar šiem vārdiem Sveiks šķīrās no saviem pavadītājiem.