Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Vecākais ārsts bezcerīgi atmeta ar roku un sacīja sanitā­riem, norādot uz Sveiku:

— Atdodiet šim vīram drēbes un aizvediet uz 111 nodaļu pirmajā gaitenī! Pēc tam lai kāds no jums aiznes viņa doku­mentus uz kanceleju. Un pasakiet tur, lai taisās labi ātri no viņa_ vaļā, citādi viņš vēl ilgi sēdēs mums uz kakla!

Ārsti vēlreiz uzmeta niknu skatienu Sveikam, kas, ievēro­dams pieklājību, atmuguriski kāpās uz durvju pusi. Kad sani- tars aizrādīja, lai nedzenot velnu, Sveiks atbildēja:

1 «Kur mana dzimtene» — čechu himna, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru» — Austrijas liimna, «Vindišgrecs» un «Kas negrib, lai netic. . .» — vecas ka­reivju dziesmas, «Mes sveicam tevi tūkstoškārt» —- baznīcas dziesma.

Es taču neesmu apģērbies, es esmu pavisam pliks, tāpēc negribu pagriezt kungiem pretim to, kas viņiem liktu domāt, ka esmu bezkaunīgs vai nepieklājīgs.

Kopš tā brīža, kad sanitari saņēma rīkojumu atdot Svei­kam drēbes, tie nemaz vairs nerūpējās par viņu, lika saģērb­ties un aizveda uz 111 nodalu, kur Sveiku noturēja vairākas dienas, kamēr kancelejā noformēja viņa izrakstīšanos no vāj­prātīgo nama, tāpēc Sveikam bija iespēja arī 1JI nodaļā turpi­nāt savus interesantos novērojumus. Pieviltie ārsti izrakstīja viņam apliecību, ka viņš esot «plānprātīgs simulants». Tā kā izrakstīšana no vājprātīgo nama notika pirms pusdienām, tad izcēlās neliela sadursme. Sveiks uzstāja, lai viņam izsniedzot pusdienas, jo ari no vājprātīgo nama nedrīkstot sviest ārā neēdušu.

Sadursmi likvidēja vārtsarga atsauktais policists, kaš aiz­veda Sveiku uz policijas komisariatu Salmovas ielā.

Pēc jaukajām laimes dienām vājprātīgo namā Sveiku pie­meklēja grūti brīži. Policijas inspektors Brauns bija aranžējis sastapšanos ar Sveiku Romas asinskārīgā ķeizara Nerona laiku garā. Un tikpat nelokāmā bardzībā, kā Romas valdnieki mēdza teikt: «Metiet šo nelieša kristīgo lauvām priekšā!» — inspek­tors Brauns noteica:

— Aiz restem!

Ne vārda vairāk, ne vārda mazāk. Tikai policijas inspek­tora kunga acis iemirdzējās īpašā sadistiskā priekā.

Sveiks palocījās un ar cieņu sacīja:

— Esmu gatavs, kungi. Domāju, ka «aiz restēm» nozīmē to pašu, ko viennīca, un tas nemaz nav tik slikti.

Nesāc nu izrunāties! —- policists aizrādīja, viy. ko Sveiks atbildēja:

— Es esmu pieticīgs cilvēks un būšu pateicīgs par visu, ko jus manā labā darīsiet.

Kamerā uz lāviņas sēdēja domās iegrimis vīrietis. Viņa seja pauda pilnīgu apatiju. Redzams, viņam prātā nenāca, ka dur­vis atver tāpēc, lai izlaistu viņu brīvībā.

— Esiet sveicināts, jusu godība! — Sveiks uzrunāja viņu, atsēzdamies līdzās uz lāviņas. — Cik tagad varētu būt pulk­stenis?

- Pulkstenis man bijis nebijis, atbildēja domās iegri­mušais vīrs.

— Te nemaz nav tik slikti, — Sveiks mēģināja izraisīt sa­runu. — Lāviņa ir no ēvelēta koka.

Nopietnais vīrs neatbildēja, piecēlās un sāka ašiem soļiem staigāt pa šauro telpu starp durvīm un lāviņu, il ka steigda­mies kaut ko saglābt.

Tikmēr Sveiks ziņkāri pētīja sienās ieskrāpētos ierakstus. Kādā ierakstā nezināms arestants pieteica policijai karu uz dzīvību un nāvi. Teksts skanēja: «Jūs paši to putru dabūsiet izstrēbt!» Kāds cits bija ieskrāpējis: «Atslaukiet man dibenu, gaiļa astes!» Trešais vienkārši konstatēja faktu: «Sēdēju te 1913. gada 5. jūnijā, un pret mani izturējās pieklājīgi. Jozefs Marečeks, Vršovices bodnieks.» Bija arī kāds ieraksts, kas sa­tricināja ar savu dziļdomību: «Kungs, esi man žēlīgs!» — bet zem tā: «lepūtiet man d . . .» Vēlāk gan «d» bi ja pārsvītrots un blakus iekasīts milzu burtiem: «SVĀRKU ĻIPĀ.» Turpat lī­dzās kāda dzejiski noskaņota dvēsele bija uzrakstījusi pan­tiņu:

Strauta malā skumju prātu sēžu, Saulīte aiz kalniem lejup slid; Ac:u no tās vietas nenovelšu, Kur var manu mīļo saskatīt.

Kungs, kas skraidīja starp durvīm un lāviņu, it kā sacenz­damies maratona skrējienā, apstājās, aizelsies apsēdās vecajā vietā, iespieda galvu rokās un pēkšņi ieaurojās:

— Laidiet mani ārā!

— Nē, viņi mani nelaidīs, — viņš pēc mirkļa sacīja, — ne­parko nelaidīs. Es te jau sēžu no pulksten sešiem rītā.

Viņam uznāca runāšanas lēkme, viņš piecēlās un vaicāja Sveikam:

— Vai jums gadījumā nav siksna pie rokas, lai vienreiz būtu beigas?

— Ar to es jums mīļuprāt varu pakalpot, — Sveiks atbil­dēja, noraisīdams siksnu. — Es vēl nekad neesmu redzējis, kā cilvēki viennīcā pakaras siksnā.

— Vienīgā ķibele, — viņš, apkārt apskatījies, turpināja, — ka te nav neviena kāša. Loga rokturis jūs nenoturēs. Jums atliek tikai nomesties ceļos un pakārties pie lāvas, kā darījis tas jaunais Emausas klostera muks, kas pakāries pie krucifiksa kādas jaunas ebrejiete? dēļ. Man pašnāvnieki ļoti patīk, tāpēc laipni lūdzu.

Drūmais kungs paskatījās uz siksnu, ko Sveiks bija viņam iespiedis rokā, iemeta to kaktā un sāka elsot, iztriepdams asa ­ras ar netīrajām rokām pa visu seju un vaimanādams:

— Man ir bērni, un es esmu te iesēdināts par žūpošanu un netikumīgu dzīvi, Jēzus Marija, mana nabaga sieva, ko par mani teiks darbā! Man ir bērniņi, un es te sēžu par žūpošanu un netiklu dzīvi!

Tā viņš brēca bez sava gala.

Beidzot viņš mazliet, aprima, piegāja pie durvīm un sāka iās velēt ar rokām un kājām. Aiz durvīm atskanēja soļi un balss:

— Ko jūs gribat?

laidiet mani ārā! — viņš izrunāja tādā balsī, it kā zaudējis pēdējās cerības uz dzīvi.

Uz kurieni? — otrpus durvīm iejautājās.

Uz. darbu, — atbildēja nelaimīgais tēvs, vīrs, ierēdnis, dzērājs un netiklis.

Gaiteņa klusumā atskanēja smiekli, baismīgi smiekli, un soļi atkal attālinājās.

— - Rādās, tas kungs jūs neieredz, ja tā smejas par jums, — Sveiks ierunājās, kad viņa kaimiņš, zaudējis cerības, atkal at­sēdās viņam blakus. — Ja tāds cietumsargs noskaišas, tad viņš spējīgs daudz ko izdarīt, bet, kad pārskaišas, tad spējīgs izdarīt visu. Sēdiet nu mierīgi, ia jau nedomājat kārties, un paidiet, kā viss turpmāk iegrozīsies! Ja jūs esat ierēdnis, pre- cots vīrs un bērnu tēvs, tad es piekritu, ka tas ir briesmīgi. Ja nemaldos, jūs pats arī esat pārliecināts, ka jūs padzīs no darba.

— Par to neko nevaru sacīt, — tas nopūtās, — jo pats ne­zinu, ko īsti esmu izstrādājis. Atceros tikai, ka mani no kaut kurienes izsvieda, bet es par varu gribēju tikt tur atpakaļ, lai izsmēķētu cigāru. Un viss tas sākās tik jauki! Mūsu daļas va­dītajam bija vārda diena, un viņš ielūdza mūs vīna pagrabiņā, tad mēs iegājām otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā, astotajā, devītajā . . .

— Vai nevēlaties, lai palīdzu jums saskaitīt? — Sveiks pie­dāvājās. — Man tas nav nekas svešs, es kādu nakti izstaigāju divdesmit astoņus lokālus, taču, gods kam gods nākas, vairāk par trim kausiem alus nedzēru nevienā.

— Vārdu sakot, — turpināja nelaimīgais apakšnieks, kura priekšnieks bija tik spoži nosvinējis savu vārda dienu, — kad bijām apstaigājuši kādu duci visādu krodziņu, tad pamanījām, ka nozudis mūsu priekšnieks, lai gan jau iepriekš bijām piesē­juši viņu saitē un vadājām līdzi kā šuneli. Nu mēs devāmies viņu meklēt, bet beigās pazaudējām cits citu, un galu galā es atrados kāda nakts kafejnīcā Vinohrados, kur dzēru liķieri tieši no pudeles. Ko pēc tam darīju, vairs neatceros, tikai zinu, ka komisariatā, kur mani atveda, abi policisti ziņoja, ka es esot bijis piedzēries, netikli uzvedies, piekāvis kādu dāmu, sa­graizījis ar kabatas nazi svešu platmali, ko pats noņēmis no pakaramā, iztramdījis dāmu kapellu, apvainojis virsviesmili, ka tas nozadzis man divdesmit kronas, pārsitis marmora virsu galdiņam, pie kura sēdējis, un tīšām iespļāvis kādam nepazīs­tamam kungam pie blakus galda glāzē ar melnu kafiju. Vairāk neko es neesmu izdarījis, vismaz neatceros, ka būtu vēl kaut ko izstrādājis. Bet jūs varat man ticēt, ka es patiešām esmu kār­tīgs, inteliģents cilvēks, kas domā tikai par savu ģimeni, ne par ko citu. Ko jūs par to teiksiet? Es taču neesmu nekāds dauzoņa.