Džeks Londons: Kur ceļi šķiras

Dziedātājs, puisis gaišu seju un jautrām acīm, paliecās uz priekšu un pielēja vēl ūdeni katlā, kur vārījās pupas, tad piecēlies ar degošu pagali patrenca suņus tālāk no pārtikas lādes un katla. Viņš bija zilacains, gariem, zeltainiem matiem, un sirds sila, noraugoties viņa dzirkstošajā līksmē. Jauns mēness bija pastiepis šauru radziņu pār apsnigušo priežu blīvu, kas ieslēdza nometni un nošķīra to no visas pasaules. Gaiss bija tik salts, ka zvaigznes virs galvas šķita lēkājam straujā dejā. Dienvidrītu pusē vāra, zaļgana gaisma vēstīja, ka drīz sāksies kāvu priekšnesumi. Pie paša ugunskura divi vīri zvilnēja uz lāčādās, kur viņiem bija saklata guļvieta. Starp lāčādu un sniega segu atradās sešas collas bieza priežu zaru kārta. Segas viņi bija atmetuši sānis. Aizmuguri sargāja starp diviem kokiem četrdesmit piecu grādu leņķī nostiepts brezents. Tas uztvēra ugunskura siltumu un atstaroja to pret lāčādu. Trešais vīrietis sēdēja uz kamanām, kas bija pievilktas pie ugunskura, tin lapīja mokasīnus. Pa labi roki sasalušas grants kaudze un primitīva vinča iezīmēja vietu, kur viņi augam dienām sūri grūti pūlējās, meklēdami zelta dzīslu. Pa kreisi četri stāvus saslieti slēpju pāri noradīja, kādā veidā viņi pārvietojas, kad nometnes nomīdītais sniegs paliek aiz muguras.

Švābu tautas dziesma izklausījās dīvaini un sērīgi salto ziemeļu zvaigžņu trīsošajā gaismā un darīja gauži vīriem, kas atpūtās pēc smaga dienas darba. Tā iesvēla sirdī trulu smeldzi un ilgas, kas dedzināja ļaunāk par izsalkumu, tā lika dvēselei aizklīst uz dienvidiem, pāri milzīgam upēm uz saulainām ārēm.

— Dieva dēļ, Zigmund, stāvi jel reiz klusu! — iesaucās viens no gulētājiem. Rokas viņam bija sāpēs sažņaugtas, bet viņš tās paslēpa lačadas krokās.

— Kādēļ, Deiv Verc? — Zigmunds jautāja. — Kālab neuzdziedat, ja prāts priecīgs?

— Tādēļ, ka nav nekā, par ko priecāties. Paraugies apkārt, padomā, ar kādu barību esam pārtikuši jau veselu gadu, ka esam dzīvojuši un nomocījušies kā jūga lopi.

Norātais zeltmatis Zigmunds pārlaida skatienu apsarmojušajiem suņiem, paraudzījās uz garaiņiem, kas vēlās vīriem no mutes.

— Kālab lai man nebūtu priecīgs prāts? — viņš iesmējās. — Ir taču labi, viss ir labi. Un pārtika … — Viņš salieca roku un noglāstīja savilktos muskuļus.

— Ja esam strādājuši kā jūga lopi, tad arī esam saņēmuši par to karalisku atalgojumu. Katrs skalojums divdesmit dolāru, un mēs taču zinām, ka dzīsla ir astoņas pēdas bieza. Otra Klondaika, un mēs to zinām. Dzims Hozs sēž tev blakus un ir nedomā sūkstīties. Un paskaties uz Hičkoku! Lāpa mokasīnus kā veca sieva un zin, ka jāpaciešas. Tikai tu nespēj pagaidīt un mierīgi pastrādāt līdz pavasarim. Tad mēs būsim bagāti, būsim bagāti kā karaļi, bet tev vairs nav pacietības. Tu gribi tikt atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Vai domā, es negribu? Esmu taču tur dzimis, tomēr protu gaidīt, ja zelts ik dienu spīd skalojamā pannā kā sviests ķērnē. Bet tev visus labumus vajag uzreiz, un tu činksti kā maziņais, ja tie tūliņ nedodas rokā. Phē! Kāpēc labāk neuzdziedat?

Suņi, spalvu bozdami un ņurdēdami, spiedās tuvāk pie ugunskura. Ieskanējās vienmuļa slēpju gurkstoņa, un katrs slēpotāja solis sniegā nočirkstēja, it kā slēpes slīdētu pa zemē izbērtu cukuru. Zigmunds aprāva dziesmu un lādēdamies svieda suņiem ar malkas pagalēm. Tad gaismas lokā iznira kažokādās tērpies augums un jauna indiāniete, nokāpusi no slēpēm, atstūma pakausi savas vāverādu parkas kapuci un pienāca pie ugunskura. Zigmunds un abi vīrieši, kas čurnēja uz lāčādas, uzsauca viņai: — Hallo, Sipsu! — bet Hičkoks pavirzījās uz kamanām tā, lai meitene varētu apsēsties viņam līdzās.

— Ka klājas, Sipsu? — viņš apvaicājās ērmīgā žargonā, jaukdams lauzītu angļu valodu ar kropļotiem činuku vārdiem. — Vai jūsu ciema vēl joprojām bads? Un vai jūsu šamanis vēl nav izpētījis cēloni, kādēļ medījums pazudis un aļņi nerādās šai pusē?

— Viss pa vecam. Medījuma nav, un mēs drīz sāksim ēst suņus. Šamanis ir atradis ļaunuma cēloni, rīt viņš rīkos upurēšanu un šķīstīs nometni.

— Kas tad šoreiz kritīs par upuri? Jaunpiedzimis bērnelis vai kāda nabaga, sagrabējusi veča, kas kļuvusi nometnei par nastu un tālab jadabū pie malas?

— Nē, šoreiz būs citādi. Posts ir pārāk liels, tādēļ viņš upurim izraudzīja virsaiša meitu, nevienu citu kā mani, Sipsu.

— Velns parāvis! — Izsauciens lēnām kāpa HiČkokam līdz lūpām un izlauzās skaļi un dobji, domīgā izbrīnā.

— Tāpēc mēs abi, tu un es, esam nonākuši tur, kur ceļi šķiras, — viņa mierīgi turpināja, — un es atnācu, lai mēs vēlreiz paskatītos viens uz otru. Vēl vienu pašu reizi.

Viņa bija dzimusi pirmatnējā pasaule ar pirmatnējām ierašām un dienu ritumu; tādēļ viņa pieņēma dzīvi, kāda tā ir, un cilvēku upurēšana piederēja pie šās dzīves kārtības. Spēki, kas pārvalda gaismu un tumsu, palu ūdeņus un salu, liek pumpuriem raisīties un lapām nobirt, bija saniknoti, un tos vajadzēja pielabināt. Savu dusmību tie izpauda dažadi — lika cilvēkiem iet bojā, ielūstot čaganā ledū vai nokļūstot pelēkā lāča nagos, uzsūtīja mokošu slimību paša būdā, kur vājinieks vārgdams kāsēja, līdz dzīvība aizplūda no plaušām pa nāsīm un muti. Tāpēc pārdabiskajiem spēkiem vajadzēja saņemt upurus. Citas izejas nebija. Un šamanis, prazdams uzminēt dievu gribu, nekad nekļūdījās izvēlē. Nāve cilvēku var piemeklēt pa dažādiem ceļiem, un galu galā visā tomēr izpaudās neredzamo spēku visvarenība un griba.

Taču Hičkoks piederēja citai, vairāk attīstītai pasaulei. Tur valdīja mazak tiešas paražas un nepazina tādu godbijību, tādēļ viņš sacīja:

— Nē, Sipsu. Tu esi jauna un pilna dzīves prieka. Jūsu šamanis ir stulbenis un nav pareizi izvēlējies. Tas nedrīkst notikt.

Viņa pasmaidīja un atteica:

— Dzīve ir nežēlīga, tu jau pats redzi. Vispirms tā mūs radījusi divējādus — vienu baltu, otru sarkanu, un tas nav labi. Tad lika mūsu ceļiem krustoties, bet tagad atkal mūs izšķir; un mēs tur nekā nevaram līdzēt. Vienreiz senāk, kad dievi bija sadusmojušies, uz nometni atnāca jūsu brāļi. Trīs lieli, balti vīri — un sacīja, ka tas nedrīkst notikt. Bet viņi drīz vien dabūja galu, un tas tomēr notika.

Hičkoks pamāja ar galvu par zīmi, ka dzird, tad pagriezās un skaļi ierunājās:

— Paklausieties, puiši! Nometnē notiek lielas nejēdzības, viņi gatavojas noslepkavot Sipsu. Ko jūs par to sakāt?

Vercs paraudzījās uz Mozu, Hozs palūkojās uz Vercu, bet neviens nebilda ne vārda. Zigmunds nodūra galvu un sāka glaudīt ganu suni, kas bija piespiedies viņam pie ceļiem. Šepu viņš bija atvedis līdzi no mājām un bija sunim ļoti pieķēries. Kāda meitene, par kuru viņš pastāvīgi domāja un kuras ģīmetne mazajā medaljonā uz krūtīm allaž rosināja viņu dziedat, bija viņam kopā ar savu svētību iedāvinājusi suni, kad Zigmunds devās uz Ziemeļiem un viņi atvadām viens otru noskūpstīja.