Džeks Londons - KARŠ

I

Viņš bija jauns cilvēks — ne vecāks par divdesmit čet­riem divdesmit pieciem gadiem — un sēdētu zirgā ar jau­nības bezrūpīgo grāciju, ja nebūtu tik tramīgs un sa- sprindzis. Viņa melnās acis šaudījās apkārt, tverdamas mazo putniņu sakustināto zaru kustības, vērīgi lūkoda­mās tālumā starp kokiem un krūmiem, atkal un atkal pie- vērsdamās pameža biežņai abpus ceļa. Tajā pašā laikā viņš arī uzmanīgi klausījās, kaut gan visapkārt valdīja klusums, kuru traucēja vienīgi smago lielgabalu dunoņa kaut kur tālu rietumos. Šie monotonie rībieni skanēja vi­ņam ausīs jau stundām ilgi, un viņš pievērstu uzmanību šim troksnim tikai tad, ja tas apklustu. Tagad viņam vai­rāk bija prātā kaut kas cits. Pār seglu loku bija pārmesta karabīne.

Cilvēka nervi bija tā saspringti, ka paipalu bariņš, kas uzspurdza gaisā zirgam tieši zem kājām, satrūcināja jāt­nieku: viņš automātiski pievilka pavadu un piesvieda ka- rabīni gandrīz pie paša pleca. Viņš atjēdzās, kaunīgi pa­smaidīja un jāja tālāk. Viņš bija tā sasprindzis, tā aiz­ņemts ar domām par veicamo uzdevumu, ka nenoslaucīja sviedrus, kas koda acīs un, noritējuši pa degunu, pilēja uz seglu priekšējā loka. Kavalērista cepures lente bija slapja kā mārks no sviedriem. Tikpat slapjš bija arī sal- nais zirgs. Saule stāvēja zenītā, bija tik karsta diena, ka trūka elpas. Pat putni un vāveres neuzdrošinājās rādī­ties saulē, tie slēpās koku paēnā.

Gan jātnieku, gan zirgu klāja lapas un dzelteni putek- šņi, tāpēc ka atklātās vietās cilvēks izjāja tikai nepiecie­šamības gadījumā. Viņš turējās krūmu un koku aizsegā, un ikreiz, kad bija jāšķērso izdegusi klajotne vai kaila kalnu ganību nogāze, jauneklis vispirms apturēja zirgu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Viņš visu laiku virzījās uz ziemeļiem, kaut gan reizēm nogriezās sāņus, un varēja manīt, ka tieši no ziemeļiem viņam visvairāk draud bries­mas. Viņš nebija bailulis, bet, apveltīts ar civilizēta cil­vēka drosmi, gribēja dzīvot, nevis mirt.

Jājot augšā pa ganu taku, viņš iekļuva tādos brikšņos, ka bija spiests kāpt zemē un vest zirgu pie rokas. Bet, kad taka pagriezās uz rietumiem, viņš nogriezās no takas un gar ozoliem apauguša kalna kori jāja atkal uz zieme­ļiem.

Aiz kores sākās stāva piegāze — tik stāva, ka jauneklis jāja līčločiem, slīdēdams un klupdams uz nobirušajām lapām un vīteņaugu mudžekļiem un visu laiku uzmanīda­mies, lai zirgs no aizmugures neuzgāztos viņam virsū. Sviedri plūda aumaļām, un ziedputekšņi, līzdami mutē un nāsīs, padarīja viņa slāpes vēl neizturainākas. Lai cik klusu jaunais cilvēks centās iet, tomēr tas neizdevās un viņš bieži apstājās, smagi ieelpodams karsto sauso gaisu un ieklausīdamies, vai priekšā nedraud kādas briesmas.

Nokāpis lejā, viņš izgāja līdzenumā, kas bija apaudzis ar tik biezu mežu, ka nebija iespējams noteikt, kur tas beidzas. Te koki bija citādi un viņš varēja atkal kāpt zirgā. Klajumā vairs nebija sastopami mezglainie kalnu ozoli: te, mitrajā, treknajā zemē, auga stalti, kupli koki resniem stumbriem. Tikai vietumis pagadījās krūmi, ku­riem bija viegli apjāt apkārt pa līkumainajām šķīrām kā parkā — pirms kara te bija ganījušies lopi.

Tagad, nokļuvis ielejā, viņš jāja daudz ātrāk un pēc pusstundas atdūrās pret vecu žogu, aiz kura sākās izcir­tums. Viņš negribēja rādīties atklātā vietā, tomēr ceļš veda pāri izcirtumam uz mežu, gar kuru tecēja upīte. Līdz mežmalai nebija vairāk par ceturtdaļjūdzi, bet nepatī­kamu sajūtu radīja jau pati doma, ka būs jāiet ārā no koku aizsega. Tur, pie upītes, varēja slēpties desmitiem, tūkstošiem šauteņu.

Divas reizes jātnieks sakustējās un divas reizes ap­stājās. Viņu nomāca vientulība. Rietumos notiekošā kara pulss atgādināja tūkstošiem cilvēku, kas cīnījās plecu pie pleca, bet te bija kapa klusums, viņš un iespējamās lo­des, kuras varēja nest nāvi no bezgala daudzām paslēp­tuvēm. Un tomēr jaunajam cilvēkam bija jāatrod tas, ko viņš baidījās atrast. Vajadzēja jāt aizvien tālāk un tālāk, kamēr viņš kaut kur kaut kad satiks cilvēku no otras pu­ses, kurš, tāpat kā viņš, izjājis izlūkos un kuram, tāpat kā viņam, jāziņo par saskari ar ienaidnieku.

Pārdomājis viņš kādu laiku jāja apkārt, tad atkal pa­lūkojās laukā no meža. Šoreiz viņš izcirtuma vidū ierau­dzīja nelielu fermu. Tā izskatījās kā izmirusi. Skurstenis nekūpēja, pa pagalmu klukstēdamas nestaigāja vistas. Virtuves durvis bija vaļā, un jauneklis tik ilgi skatījās to melnajā ailē, ka gandrīz vai sāka likties — kuru katru mirkli tajā parādīsies saimniece.

Viņš aplaizīja ar ziedputekšņiem un putekļiem klātās lūpas un, viss sasprindzis, izjāja saules pielietajā kla­jumā. Nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Viņš pajāja ga­rām mājai un tuvojās upītes malā augošajiem kokiem un krūmiem. Kāda uzmācīga doma darīja viņu vai traku — doma par lodi, kas zibenīgi ieurbjas viņa ķermenī. Sajā brīdī viņš jutās vājš un neaizsargāts un noliecās tuvāk pie segliem.

Piesējis zirgu mežmalā pie koka, viņš nogāja simt jardu, līdz nonāca pie upītes. Tā bija pēdas divdesmit plata, rāma, un vēsais ūdens vilināt vilināja izslāpušo ceļinieku. Taču viņš, lapotnes aizklāja sargāts, uzmanīgi ielūkojās zaru biežņā upītes otrā krastā. Lai būtu vieg­lāk gaidīt, viņš apsēdās un nolika karabīni uz ceļiem. Ritēja minūte pēc minūtes, un sasprindzinājums pamazām atslāba. Beidzot jauneklis-nosprieda, ka briesmas vairs nedraud, bet, tiklīdz viņš grasījās pašķirt zarus un no­liekties pie ūdens, kaut kāda kustība pretējā krasta krū­mos piesaistīja viņa uzmanību.

Tas varēja būt putns. Taču viņš gaidīja. Tad krūmi at­kal sakustējās — un tik pēkšņi, ka jauneklis gandrīz vai iekliedzās, starp zariem parādījās cilvēka seja. To klāja vairākas nedēļas neskūta ruda bārda. Acis cilvēkam bija zilas, atstatu stāvošas, smieklu krunciņas paslēpušās kak­tiņos, lai gan vispār sejas izteiksme bija gurda un sa­traukta.

To visu jauneklis redzēja skaidri kā mikroskopā, tāpēc ka attālums starp viņiem nebija lielāks par divdesmit pēdām. To visu viņš paguva saskatīt īsajā brīdī, kamēr pacēla karabīni pie pleca. Viņš lūkojās uz karabīnes tē­mēkli un zināja, ka šī cilvēka dienas ir skaitītas. Netrāpīt tādā attālumā nebija iespējams.

Tomēr viņš nešāva. Viņš lēni nolaida karabīni un gai­dīja. Parādījās roka ar blašķi, un rudbārdis noliecās, lai pasmeltu ūdeni. Viņš pat dzirdēja ūdens guldzēšanu. Tad roka, pudele un rudā bārda nozuda krūmos. Jauneklis ilgi gaidīja, tad, slāpes neremdējis, aizzagās atpakaļ pie zirga, lēni pārjāja pāri saules pielietajam izcirtumam un nozuda koku paēnā.

II

Otra diena arī bija tveicīga un bez vēja. Liela tukša ferma ar daudzām saimniecības ēkām un augļu dārzu stāvēja klajumā. No meža uz salna zirga, pārlicis kara­bīni pār segliem, izjāja jauns cilvēks ar šaudīgām tumšām acīm. Ticis līdz fermai, viņš atviegloti uzelpoja. Bija skaidrs, ka te kādreiz notikusi kauja. Zaļi nosūbējušas aptveres un čaulītes mētājās pa slapjo zemi, kur vēl bija saskatāmi pakavu nospiedumi. Pie paša sakņu dārza žoga bija kapi ar numurētiem dēlīšiem. Virtuves durvju priekšā augošajā ozolā karājās divi vīrieši skrandainās, netīrās drēbēs. Sarauktās, pārvērstās sejas maz atgādināja cil­vēku sejas. Salnais, iedams garām līķiem, nokrācās, un jātnieks, glāstīdams un mierinādams zirgu, piesēja to tā­lāk no ozola.