Džeks Londons - KARŠ

Iegājis mājā, viņš atrada tur īstu postažu. Iedams no loga pie loga, lai ik pa brīdim palūkotos laukā, viņš uz­kāpa virsū izšautām patronām. Mājā it visur bija nakšņo­juši cilvēki, un vienā istabā uz grīdas viņš ieraudzīja asiņu traipus — nebija šaubu, ka te gulējis ievainotais.

Iznācis no mājās, jauneklis ieveda zirgu dārzā aiz šķūņa. Kādas desmit ābeles bija pilnas ar gataviem ābo­liem. Viņš rāva tos un ēzdams bāza kabatās. Tad viņam kaut kas ienāca prātā: viņš paskatījās uz sauli, aplēs­dams, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai tiktu atpakaļ līdz nometnei. Jauneklis novilka kreklu un, aizsējis pie­durknes, iztaisīja no tā maisu. Arī to viņš piebēra pilnu ar āboliem.

Jauneklis jau gribēja kāpt zirgam mugurā, kad dzīv­nieks pēkšņi saslēja ausis. Arī jātnieks ieklausījās un izdzirdēja pakavu dipoņu uz mīkstās zemes. Viņš piespie­dās pie šķūņa sienas un gaidīja. Desmit divpadsmit jāt­nieku izklaidām parādījās izcirtuma otrā pusē un bija ta­gad kādus simt jardus no viņa. Viņi jāja tieši uz māju. Daži nokāpa no zirga, citi palika seglos, it kā gatavotos jāt tālāk. Likās, ka viņi apspriežas, tāpēc ka jauneklis dzirdēja viņus satraukti sarunājamies nīstamā svešzemju iebrucēju valodā. Laiks ritēja, bet viņi acīmredzot neva­rēja izlemt. Jauneklis iebāza karabīni maisā un nepa­cietīgi gaidīja, pieturēdams uz seglu loka maisu ar ābo­liem.

Piepeši viņš izdzirdēja tuvojamies soļus un iecirta pie­šus salnajam sānos ar tādu spēku, ka pārsteigtais zirgs iestenējās un metās uz priekšu. Aiz šķūņa stūra jātnieks ieraudzīja vienu no iebrucējiem — gadus deviņpadsmit divdesmit vecu puisieti, lai gan viņš bija formā; viņš tikko paguva palēkt sānis, lai salnais neuzdrāztos virsū. Tajā pašā mirklī salnais strauji pagriezās un jātnieks ierau­dzīja pie mājas uztrauktu cilvēku bariņu. Daži lēca nost no zirgiem un jau cēla pie pleca šautenes. Viņš aizauļoja garām virtuves durvīm un pakārtajiem, kuri šūpojās ēnā, tādējādi piespiezdams ienaidniekus skriet apkārt mājai no fasādes puses. Norībēja šāviens, vēl otrs, taču jaunek­lis, noliecies zemu pie segliem, joņoja tālāk, ar vienu roku ieķēries ābolu maisā, bet ar otru vadīdams zirgu.

2oga augšējā kārts bija četras pēdas no zemes, bet jauneklis pazina savu zirgu, un salnais, vairāku izklaidus šāvienu pavadīts, pilnos, auļos pārmetās šķērslim pāri. Līdz mežam bija astoņi simti jardu, un salnais vareniem stiepieniem drāzās turp. Tagad šāva visi, šāva tik ātri, ka bēglis vairs neatšķīra atsevišķus sprādzienus. Kāda lode izurbās cauri viņa cepurei, bet viņš to nemanīja, turpretī otru, kura trāpīja ābolu maisā, viņš gan pama­nīja. Viņš nodrebēja un pieplaka vēl ciešāk pie segliem, kad trešā lode, kas bija lidojusi pārāk zemu, atsitās pret akmeni zirgam starp kājām un ar rikošetu uzšāvās gaisā, dūkdama kā neredzēts kukainis.

Aptverēm tukšojoties, šāvieni kļuva arvien retāki, līdz beidzot apklusa pavisam. Jauneklis līksmoja. Negantajai apšaudei viņš bija izgājis cauri neskarts. Viņš palūkojās atpakaļ. Jā, viņiem bija tukšas aptveres. Jauneklis re­dzēja, ka daži pielādē šautenes. Citi skrēja aiz mājas pēc zirgiem. Divi jau parādījās pie šķūņa stūra un aulekšoja šurp. Tajā pašā mirklī viņš pamanīja rudbārdi, kas, tupē­dams aukstasinīgi uz ceļa, pacēla šauteni, lai trāpītu mērķī no lielā attāluma.

Jauneklis piecirta piešus, noliecās zemu jo zemu un strauji pacirtās sāņus, lai svešais nevarētu notēmēt. Bet šāvienā vēl nebija. Ar katru zirga lēcienu mežs nāca aiz­vien tuvāk. Līdz tam bija atlikuši divsimt jardi, bet šā­viena kā nebija, tā nebija.

Un tad viņš izdzirdēja to — pēdējo, ko viņš dzirdēja savā mūžā, tāpēc ka bija beigts jau tad, kad, lēni izslīdē­jis no segliem, atsitās pret zemi. Bet pie mājas stāvošie redzēja, kā viņš krīt, redzēja, kā viņa ķermenis palecas, atsizdamies pret zemi, un redzēja, kā uz visām pusēm aiz­ripo sārti āboli. Viņi iesmējās par negaidīto ābolu izvir­dumu un aplaudēja rudbārdainā cilvēka trāpīgajam šā­vienam.