Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Atgriezies kamerā, Sveiks paziņoja citiem arestētajiem, ka tāda pratināšana esot jautrs gabals:

— Pakliedz, pakliedz tādu nieku un beigās izdzen laukā.

— Agrākos laikos, — viņš turpināja, — bija nesalīdzināmi sliktāk. Es lasīju kādā grāmatā, ka apsūdzētajiem nācies stai­gāt basām kājām pa nokaitētu dzelzi un dzert kausētu svinu, lai pierādītu savu nevainību. Un, kas nav gribējis atzīties, tam kājās uzvilkti spāniešu zābaki vai pats uzrauts pie kāķa, vai svilināti sāni ar ugunsdzēsēju lāpu, kā to darījuši ar svēto Janu Nepomuku. Tas, stāsta, esot tik briesmīgi brēcis kā uz iesma uzdurts un ātrāk nerimies, kamēr viņu iebāzuši maisā, kas nelaiž cauri ūdeni, un iemetuši upē no Elizabetes tilta. Tādu gadījumu bez sava gala, un tad vēl cilvēkus cirtuši čet­ros gabalos vai uzsēdinājuši uz miela kaut kur muzeja tu­vuma. Ja tādu noziedznieku iemetuši tikai bedrē, lai nomirst badā, tad viņš juties kā no jauna piedzimis. Ne, tagad sēdēt cietumā ir tīrais prieks, — Sveiks jūsmoja, — nekādas cirša­nas gabalos, nekādu spāniešu zābaku. Lāviņas mums ir, galds ir, soli ir, vietas pietiek, zupa mums pienākas, maizi dod, ūdeni pienes, ateja tepat deguna galā. Visur redzams progress. Tiesa, līdz nopratināšanai patālāk jāiet — pa trim kāpnēm nā­kamā stāvā, toties kāpnēs spodrība un daudz publikas apgro­zās. Vienu ved šurp, otru turp, — jaunus un vecus, vīriešus un sievietes. Taisni prieks, ka cilvēks nejūtas viens. Un katrs mierīgi iet savu ceļu bez kādām bailēm, ka viņam kancelejā pateiks: «Mēs nospriedām, ka rit pēc paša izvēles jus vai nu sacirtis gabalos, vai sadedzinās.» Ta būtu grūta izvēle, kungi, un es domāju, ka daudzi no mums tādā brīdī būtu pilnīgi kā bez galvas. Jā, tagad apstākļi mums par patikšanu stipri uz­labojušies.

Sveiks tikko kā bija beidzis savu aizstāvības runu mūs­dienu cietumu labā, kad uzraugs atvēra durvis un sauca:

— Sveik, apģērbieties un nāciet uz nopratināšanu!

— Tūliņ apģērbšos, — Sveiks atsaucās, — pret to man nav nekādu iebildumu, tikai baidos, vai te nav kāds pārpratums, jo mani jau vienreiz izmeta ārā no nopratināšanas. Un lad es vēl baidos, ka tie pārējie kungi uz mani nenoskaišas, jo es eju uz nopratināšanu jau otro reizi, bet viņi šovakar vēl ne reizi nav saukti. Viņi var sākt mani apskaust.

— Nāciet ārā un negvelziet. niekus! — skanēja atbilde uz Sveika džentlmenisko aizrādījumu.

Sveiks atkal nokļuva pie kunga ar noziedznieka seju, kurš viņam bez kādiem aplinkiem stingri un nelokāmi noprasīja:

— Vai atzīstaties visos noziegumos?

Sveiks pievērsa nepielūdzamajam vīram savas labsirdīgās, zilās acis un lēnīgi atbildēja:

— Ja jūs vēlaties, lai es atzītos, jūsu godība, tad es atzī­šos, man tas neko nekaitēs. Bet, ja jūs man teiksiet: «Šveik, neatzīstieties neparko!» — tad es visādi mēģināšu izlocīties, kaut vai pēdējā stundiņa klāt.

Bargais kungs kaut ko ierakstīja aktos un, pasniegdams Sveikam spalvu, lika viņam parakstīties.

Un Sveiks parakstījās zem Bretšneidera ziņojuma un šāda papildinājuma:

«Visi pret mani celtie apvainojumi atbilst patiesībai.

Jozcfs Sveiks.»

Parakstījies viņš uzrunāja bargo kungu:

— Vai vēl kas jāparaksta? Jeb vai man jāierodas no rīta?

— Rīt jūs aizvedīs uz krimināltiesu, — skanēja atbilde.

— Kādā laikā, jūsu godība? Lai es neaizguļos, dievs pa- sarg!

— Ara! — jau otro reizi viņpus galda atskanēja rēciens.

Atgriezies atpakaļ savā aizrestotajā mājoklī, Sveiks sacīja

uzraugam:

— Viss iet kā smērēts.

Tikko aizcirtās durvis, kameras kaimiņi apbēra Sveiku ar dažādiem jautājumiem, uz kuriem Sveiks skaidri un gaiši at­bildēja:

—Nupat atzinos, ka laikam es bušu nonāvējis erchercogu Ferdinandu.

Seši vīri šausmās noslēpās zem utainajām segām, tikai bos- nietis noteica:

— Labu laimi!

Likdamies gulēt, Sveiks piebilda:

— Muļķīgi gan, ka mums nav modinātāja pulksteņa.

No rīta viņu pamodināja bez kāda pulksteņa un aizveda «zaļajā Antonā» uz apgabala krimināltiesu.

— Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu, — Sveiks sacīja saviem ceļabiedriem, kad «zaļais Antons» iz­brauca pa policijas pārvaldes vārtiem.

Apgabala krimināltiesās lirās, mājīgās istabiņas radīja Sveikam vislabvēlīgāko iespaidu: izbalsinātas sienas, melni nospodrinātas restes un resnais Demarlīni kungs — izmeklē­šanas nodaļas vecākais uzraugs ar mēļām zlmotnēm un meļu formas cepures apmali. Mēļa krāsa likumā paredzēta ne tikai šeit, bet ari baznīcas ceremonijās Pelnu dienā un Lielajā piektdienā.

Nu atkārtojās tas pats slavenais notikums kā romiešu kun­dzības laikā Jeruzalemē. Arestētos izveda ārā un nogādāja lejā pagrabā 1914. gada Pilātu tiesas priekšā, un izmeklēšanas tiesneši, šolaiku Pilati, nemazgāja vis godīgi rokas nevainībā, bet lika sev atnest no Teisiga restorānā guiašu ar turku

pipariem un Plzenas alu un sūtīja uz valsts prokuraturu vienu apsūdzību pēc otras.

Te lielāko tiesu izgaisa jebkura loģika un uzvarēja pāra­grais, žņaudza paragrafs, gvelza muļķības paragrafs, spraus­lāja paragrafs, ņirgājās paragrafs, draudēja paragrafs, nonā­vēja paragrafs un nekad nepiedeva. Te mājoja likuma žonglieri, nedzīvā likuma burta augstie priesteri, cilvēkēdāji, Austrijas džungļu tīģeri, kas aprēķināja savu lēcienu uz ap­sūdzēto saskaņā ar paragrafa skaitli.

Izņēmums bija daži cilvēki (tāpat kā policijas pārvalde), kas neuztvēra likumu tik nopietni. Ari pelavās šad tad at­rodami graudi.

Sveiku atveda nopratināt pie viena šāda kunga. Tas bija labsirdīgs pusmūža virs, kas, pratinot pazīstamo slepkavu Va- lešu, nekad nebija piemirsis atgādināt: «Lūdzu piesēsties, Va- leša kungs, te taisni ir viens brīvs krēsls.»

Kad ieveda Sveiku, viņš parastajā laipnībā uzaicināja to apsēsties un sacīja:

— Tad jūs esat Sveika kungs?

—Es domāju gan, ka man tam jābūt, — Sveiks atbildēja. - jo mans tētiņš bija Sveiks un māmiņa Sveika kundze. Tādu

kaunu es viņiem nedarīšu, ka noliegšu savu vardu.

Izmeklēšanas tiesneša sejā pavīdēja laipns smaids:

— Jūs gan esat izstrādājis smalkus jokus! Jums daudz kas uz sirdsapziņas.

— Man vienmēr daudz kas uz sirdsapziņas, — Sveiks ap­stiprināja, smaidīdams vēl laipnāk par tiesneša kungu, — var­būt vēl daudz vairāk nekā jums, jūsu godība.

- Tas redzams no protokola, ko esat parakstījis, — ties­nesis tikpat laipni turpināja. — Varbūt policijā jūs piespieda to darīt?

— Nē jel, jūsu godība. Es pats viņiem jautāju, vai man tas jāparaksta, un, kad man lika parakstīt, es paklausīju. Neba man jākaujas sava paša paraksta dēļ. No tā man nekāds la­bums neatlēktu. Kārtībai taču jābūt.

— Vai jūs jutāties pilnīgi vesels, Sveika kungs?

— Ka pilnīgi vesels, to nevar teikt, jūsu godība tiesneša kungs. Man ir reimatisms, es ieberzējos ar opodeldoku.

Vecais kungs atkal laipni pasmaidīja.

— Ko jūs sacītu, ja mēs nosūtītu jūs pie tiesas ārstiem?

— Es domāju, ka mans stāvoklis nav tik bēdīgs, lai šie

kungi tērētu manis dēļ savu laiku. Policijas pārvalde mani kāds ārsts jau izmeklēja, vai man nav triperis.

Zināt, Sveika kungs, pamēģināsim tomēr ar šiem tiesas ārstiem Sastādīsim kārtīgu komisiju, jus tikmēr paliksiet iepriekšējā apcietinājumā un labi atpūtīsieties. Vēl viens jau­tājums. Saskaņā ar protokolu jūs esot izplatījis baumas, ka drīzumā izcelšolies karš.