Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Sveiks iedzēra pamatīgu malku un turpināja:

— Vai domājat, ka kungs un ķeizars to tā pametīs? lād jūs viņu nepazīstat. Karš ar turkiem būs noteikti. Jūs man no­šāvāt manu tēvoci, tad dabūsiet pa kaklu. Karš ir neizbēgams. Serbija un Krievija mums šai karā palīdzēs. Tā būs kaušanās uz nebēdu.

Sveiks bija skaists šai pravietošanas brīdī. Viņa vientiesīga seja mirdzēja sajūsmā kā pilns mēness. Viņam viss bija skaidrs.

— Var jau būt, — viņš tēloja tālāk Austrijas nākotni, — ka mums uzbrūk vācieši, ja sākam karu ar turkiem. Vācieši ar turkiem ir uz vienu roku. Otrus tādus neģēļus kā viņus pa­saulē vairs neuzies. Bet mēs varam noslēgt savienību ar Fran­ciju, kurai kopš septiņdesmit pirmā gada zobs uz Vāciju. Tad mums viss ies kā pa taukiem. Karš būs, vairāk es jums nekā neteikšu.

Bretšneiders piecelās un svinīgi noteica:

— Vairāk jums arī nekas nav jāsaka. Iznāciet man līdzi ārā, tur es jums ko pateikšu.

Sveiks sekoja slepenpolicistam gaiteni, kur viņu gaidīja mazs pārsteigums, kad viņa pudeles brālis parādīja viņam ērgli zem atloka un paziņoja, ka Sveiks esot arestets un tikšot tūliņ aizvests uz policijas pārvaldi. Sveiks centās ieskaidrot, ka kungs maldoties, ka viņš, Sveiks, esot pilnīgi nevainīgs, jo neesot izrunājis neviena apvainojoša vārda. Taču Bretšneiders apgalvoja, ka Sveiks pastrādājis vairākus noziegumus, starp kuriem esot arī valsts nodevība.

Tad abi atgriezās traktierī, un Sveiks sacīja Palivecam:

— Es izdzēru piecus kausus alus un apēdu radziņu ar de­siņu. Ielejiet man vēl mēriņu sļivovicas, un tad es iešu, jo esmu apcietināts.

Bretšneiders parādīja Palivecam savu ērgli, mirkli raudzī­jās traktiernieka un tad jautāja:

— Vai esat precējies?

— Jā.

— Un vai jūsu sieva varētu vadīt saimniecību, ja jūsu ne­būtu?

— Varētu.

— Tad viss kārtībā, traktiernieka kungs, — Bretšneiders jautri noteica. -— Pasauciet savu sievu, nododiet lai visas lie­tas, un vakarā mēs atbrauksim jums pakaļ.

Nav ko uztraukties, — Sveiks viņu mierināja, — mani arestē tikai par valsts nodevību.

— Bet ko es esmu nodarījis? — Paliveca kungs gaudas.

- Es taču biju tik uzmanīgs!

Bretšneiders nosmīnēja un paziņoja uzvaras priekā:

— Jūs sacījāt, ka mušas apķēzījušas kungu un ķeizaru. Gan jums to kungu un ķeizaru izdauzīs no galvas.

Un Sveiks slepenpolicista pavadībā pameta traktieri «Pie kausa» un, kad abi atradās uz ielas, labsirdīgi smaidot, ievai­cājās:

— Vai man jāiet nost no ietves?

— Kāpēc?

— Es domāju, ka man nav tiesību staigāt pa ietvi, ja esmu apcietināts.

Kad viņi gāja iekša pa policijas pārvaldes vārtiem, Sveiks ierunājās:

— Mēs gan jauki pavadījām laiku! Vai jūs bieži iegrieža­ties «Pie kausa»?

Kamēr Sveiku veda uz policijas kanceleju, traktieri «Pie kausa» Pali veca kungs nodeva saimniecību raudošajai sievai, mierinādams viņu savā īpatnējā veidā:

— Neraudi, nebrēc, ko man var padarīt vienas apķēzītas kunga un ķeizara ģīmetnes dēļ?

Tik brinum jauki sākās krietnā kareivja Sveika iejaukša­nās pasaules karā. Vēsturniekus interesēs, ka viņš varēja tik tālu ieskatīties nākotnē. Ja nu ari vēlāk notikumi risinājās citādāk, nekā viņš bija pareģojis «Pie kausa», tad mums jā­ņem vērā, ka viņam trūka vajadzīgās diplomātiskās izglītības.

Sarajevas atentats bija piepildījis policijas pārvaldi ar ne­skaitāmiem upuriem. Tos veda iekšā citu pēc cita, un vecais f inspektors, sagaidot tos aresteto pieņemšanas istabā, labsirdīgi sacīja:

— Sitas Ferdinands jums dārgi maksās! Kad Sveiku ieslēdza vienā no daudzajām pirmā stāva ka­merām, tur jau atradās seši cilvēki. Pieci sēdēja ap galdu, bet sestais kāds pusmuža vīrs — kaktā uz lāviņas, it kā vairī­damies no citiem. Sveiks tūliņ sāka apvaicāties, par ko viņi ieslodzīti.

No pieciem, kas sēdēja ap galdu, viņš saņēma gandrīz vie­nādas atbildes:

— Sarajevas deļ.

— Ferdinanda deļ.

— Erchercoga noslepkavošanas dēļ.

— Par Ferdinandu.

— Tāpēc, ka Sarajevā nošāvuši erchercoga kungu.

Sestais, kas turējās no pieciem pārējiem atsevišķi, paskaid­roja, ka negribot ar tiem ielaisties, lai uz viņu ari nekristu aizdomas, — viņš te atrodoties tikai tāpēc, ka mēģinājis ap­laupīšanas nolūkā nogalināt kādu Iloličas saimnieku.

Sveiks piesēdās pie sazvērniekiem, kas jau desmito reizi stāstīja cits citam, kā viņi te iekļuvuši.

Visi, atskaitot vienu, bija arestēti vai nu traktierī, vai vīna pagrabiņā, vai kafejnīcā. Izņēmums bija neparasti resnais, briļļainais kungs ar saraudātām acīm, kuru arestējuši dzīvoklī, jo divas dienas pirms Sarajevas atentata viņš samaksājis tē­riņu diviem serbu studentiem-techniķiem «Pie Brejška» un vēlāk viņu slepenpolicists Brikss redzējis šo studentu sabied­rībā krietni ieskurbušu Ržetiža ielas «Monmartrā», kur viņš tiem atkal izmaksājis, ko pats ar savu parakstu apliecinājis protokolā.

Iepriekšējā izmeklēšanā policijas komisariatā viņš 117. vi­siem jautājumiem atbildēja ar vienām un tām pašām vai­manām:

— Man pieder rakstāmlietu veikals!

Viņam tāpat atbildēja vienu un to pašu:

— Tas nav nekāds attaisnojums.

Otrs, neliela auguma kungs, ko arestējuši vīna pagrabiņā, bija vēstures skolotājs un klāstījis pagrabiņa īpašniekam da­žādu atentatu vēsturi. Viņu bija arestējuši tieši tobrīd, kad viņš noslēdza atentatu psicholoģislco analizi ar vārdiem:

— Atentata ideja ir tikpat vienkārša kā Kolumba ola.

— Tikpat, vienkārši ir arī tas, ka jūs gaida Pankracs, — policijas komisārs nopratināšanā papildināja viņa slēdzienu.

Trešais sazvērnieks bija Iīodkovičku labdarības biedrības «Labmīlis» priekšsēdētājs. Atentata dienā biedrība sarīkojusi dārza svētkus ar koncertu. Žandarmu vachtmistrs pieprasījis, lai svētku dalībnieki izklīst, jo Austrijā izsludinātas sēras, bet biedrības priekšsēdētājs labsirdīgi atbildējis:

— Uzgaidiet brītiņu, kamēr nospēlēs «Hei, slāvi».

Nu viņš sēdēja, nokāris galvu, un bēdājās:

— Augustā vēlēs jaunu valdi, un, ja manis nebūs mājās, var gadīties, ka mani vairs neievēlē. Un es jau desmit gadus no vietas esmu bijis priekšsēdētājs. Tādu kaunu es nepārdzī­vošu.

Pavisam dīvaini nelaiķis Ferdinands bija izjokojis ceturto sazvērnieku, cilvēku ar nevainojamu raksturu un neaptraipītu slavu. Veselas divas dienas viņš bija noturējies, nepieminējis Ferdinandu, bet vakarā, spēlējot kafejnīcā «mari jažu» un sitot krusta ķēniņu ar trumpas kārava septiņaci, noteicis:

— Septiņas lodes kā Sarajevā.

Piektajam vīram, kas, pēc paša vārdiem, sēdēja tāpēc, ka «Sarajevā nošāvuši erchercoga kungu», vēl tagad mati un bārda bija stāvus aiz bailēm, tā ka viņš pēc izskata atgādināja pinčeri.

Restorānā, kur viņu arestējuši, viņš nebija runājis ne vārda, pat nebija lasījis avīzēs par Ferdinanda nogalināšanu, bet sēdējis gluži viens pie galda, kad pēkšņi kāds kungs nosēdies viņam pretī un aši jautājis:

— Vai jus par to jau lasījāt?

— Es nekā neesmu lasījis.

— Vai esat dzirdējis?

— Nekā neesmu dzirdējis.

— Tad jūs vismaz zināt, par ko ļaudis runā?

— Nezinu un nevēlos zināt.

— Jums tomēr vajadzēja par to interesēties.