Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Nezinu, kas tur tik interesants. Es labāk izsmēķēju ci­gāru, izdzeru pāris kausu alus, paēdu vakariņas un avīzes nelasu. Avīzes melo. Es negribu bojāt savu omu.

— Tātad jus neinteresē pat slepkavība Sarajevā?

— Mani vispār neinteresē nekādas slepkavības, vienalga, vai tās notiek Prāgā, Vīnē, Sarajevā vai Londonā. Par tām jā­domā attiecīgām instancēm, tiesai un policijai. Ja kādu kaut kur un kaut kad nogalina, tad to viņš ari pelnījis, ja nav p v ?> tis piesargāties un bijis tāds lupata, ka ļāvies nogalināties.

Tie bija viņa pēdējie vārdi šai sarunā. Kopš tā brīža viņš tikai pēc katrām piecām minūtēm skaļi atkārtoja:

— Es esmu nevainīgs, es esmu nevainīgs!

Tā viņš sauca, ienākdams pa policijas pārvaldes vārtiem, šos vārdus viņš atkārtos Pragas krimināltiesā, un ar šiem vār­diem viņš ieies savā cietuma kamerā.

Noklausījies šos drausmīgos sazvērnieku stāstus, Sveiks uzskatīja par vajadzīgu noskaidrot ieslodzītajiem viņu bezce­rīgo situāciju.

— Mūsu stāvoklis ir pavisam draņķīgs, — tā viņš sāka savus mierināšanas vārdus. - Tas nav liesa, ka jums un mums visiem nekas par to nebūs. Kāpēc tad mums ir policija, ja ne tāpēc, lai sodītu mūs par mutes pa'aišanu? Ja pienākuši tādi traki laiki, kad šauj uz erchercogieni, tad nav ko brīnīties, ja kādu stiepj uz policiju. To visu dara fasona pēc, lai Ferdi­nandu labi izreklamētu pirms apbedīšanas. Jo vairāk ļaužu te pavāks, jo mums būs labāk: taču jautrāk. Kad es vēl kalpoju aimijā, tad dažkārt puse mūsu rotas sēdēja līķī. Un cik daudzi cilvēki notiesāti nevainīgi — ne tikai karadienestā, bet ari tiesās. Atceros, reiz notiesāja kādu sievieti par to, ka viņa nožņauguši savus jaunpiedzimušos dvīnīšus. Lai gan viņa zvē- re ja, ka dvīnīšus nav varējusi nožņaugt, jo dzemdējusi tikai vienu meitiņu, ko izdevies nožņaugt bez kādām sāpēm, viņu tomēr notiesāja par divkāršu slepkavību. Vai atkal tas ne­vainīgais čigāns Zabehlicē, kas bija ielauzies sīktirgotavā pašā ziemsvētku vakarā. Viņš gan zvērēja, ka iegājis tikai sasildī­ties, bet tas neko nelīdzēja. Ja jau kāds nokļuvis tiesas nagos, tad labi vairs nav. Labi nav, bet neko nevar dant. Iespējams, ka visi cilvēki nav tādi neģēļi, kā par viņiem varētu domāt., bet kā lai atšķir godīgu cilvēku no nelieša, ii. īpaši tik no­pietnā laikā, kad pat Ferdinandu kniebj nost? Pie mums, kad es vēl biju karadienestā Budejovicē, meža aiz apmācības lau­kuma kāds bija nošāvis kapteiņa suni. Kad kapteinis to dabūja zināt, tad sasauca visus kopā, sastādīja ierindā un pavēlēja, lai katrs desmitais panāk uz priekšu. Skaidrs, ka es ari iega- dījos desmitais. Stāvam pēc komandas «mierā» un «acis ne­mirkšķināt». Kapteinis skraida mums priekša un brēc: «Jus plukatas, bieži, nelieši, plankumainās hiēnas! Adu pār acīm es jums noraušu tā suņa dēļ! Gabalos sakapāšu! Apšaušu! Ragā saliekšu! Ar mani jūs jokus nedzīsiet! Visiem divas nedēļas kazarmas aresta!» Redziet, toreiz bija runa par nieka šuneli, bet tagad par pašu erchercoga kungu. Tāpēc visiem jāiedzen bailes, lai sēras pēc kaut kā izskatītos.

— Es esmu nevainīgs, es esmu nevainīgs, izspūrušais vīrs atkārtoja.

— Kungs Jēzus arī bija nevainīgs, — Sveiks atbildēja, - bet viņu tomēr sita krustā. Nekad nekur neviens nav rai­zējies, kas notiks ar nevainīgu cilvēku. Maul halten und weiter dienen! [4] — tā mums mēdza teikt karadienestā. Tas ir tas la­bākais.

Sveiks izstiepās uz lāviņas un mierīgi iemiga.

Tikmēr ieveda divus jaunus. Viens no tiem bija bosnietis. Viņš staigāja pa kameru, grieza zobus un pec katra vārda daudzināja «jebentidušu» [5] . Viņu mocīja domas, ka policijas pārvaldē kāds pievāks viņa sīkpreču kasti.

Otrs jaunpienācēis bija traktiernieks Palivecs, kas, ierau­dzījis savu paziņu Sveiku, uzmodināja to un traģiskā balsī iesaucās:

— Es arī esmu te!

Sveiks sirsnīgi pakratīja viņam roku un sacīja:

— Es no tiesas priecājos par to. Es zināju, ka tas kungs turēs vārdu, kad viņš solījās atbraukt jums pakaļ. Tāda no­teiktība ir ko vērts.

Taču Paliveca kungs atcirta, ka tāda noteiktība esot sūda vērta, un paklusām apvaicājās, vai pārējie arestētie neesot zagļi, jo tas viņam kā veikalniekam varētu nākt par ļaunu.

Sveiks paskaidroja, ka visi, atskaitot to, kas sēžot par mē­ģinājumu aplaupīšanas nolūkā nogalināt kādu Iloličas saim­nieku, piederot pie viņu sabiedrības, jo sēžot erchercoga dēļ.

Paliveca kungs jutās aizvainots un sacīja, ka viņš neesot vis arestēts kāda stulbeņa erchercoga, bet paša kunga un ķei­zara dēļ. Tā kā visus pārējos tas ieinteresēja, tad viņš pastās­tīja, kā viņam mušas noķēzījušas kungu un ķeizaru.

— Tā nocūkoja viņu, maitas, ka noveda mani cietumā, viņš nobeidza savu stāstu un draudīgi piebilda: — Nu, to os tām mušām nepiedošu!

Sveiks atkal nolikās garšļaukus, bet ilgi nedabūja gulēt, jo viņam atnāca pakal, vestu u? nopratināšanu.

Un tā nu, dodamies pa kāpnēm augšā uz III nodaļu pie no­pratinātāja, Sveiks nesa savu krustu uz Golgātu, nemaz neno­jauzdams savu mocekļa likteni.

Izlasījis uzrakstu, ka gaiteņos spļaut aizliegts, Sveiks pa­lūdza policistu, lai viņam atļauj iespļaut spļaujamtraukā, un, starodams savā vientiesībā, iegāja kancelejā, sacīdams:

—- Labvakar visapkārt, kungi!

Par atbildi kads viņam iegrūda dunku ribas un nostatīja pie galda, aiz kura sēdēja kungs ar saltu ierēdņa seju, kas pauda tik zvērisku niknumu, it kā tās īpašnieks būtu nule iz­nācis no Lombrozo grāmatas «Noziedznieku tipi».

Viņš asinskārīgi paskatījās uz Sveiku un sacīja:

— Neizliecieties par plānprātiņu!

— Tur nekā nevar darīt, — Sveiks nopietni paskaidroja.

Mani atbrīvoja no karadienesta par plānprātību. īpaša pār­baudes komisija mani oficiāli atzina par plānprātīgu, bs esmu oficiāls plānprātis.

Kungs ar noziedznieka seju sāka griezt zobus:

— Tas, par ko jūs apvaino un ko esat noziedzies, liecina, ka jums visi pieci prāti mājās.

Un viņš tūliņ uzskaitīja Sveikam veselu virkni dažādu no­ziegumu, sākot no valsts nodevības un beidzot ar viņa majes­tātes un valdošā nama locekļu apvainošanu. Sais noziegumos ietilpa arī atzinības izteikšana par erchercoga Ferdinanda no­galināšanu, no šās atzinības izrietēja jauni noziegumi, starp kuriem spilgti mirdzēja musināšana uz dumpi, jo viss taču bija norisinājies publiskā vietā.

— Ko jus par to teiksiet? — uzvaroši jautāja kungs ar ne­ganto seju.

— Ar to pilnīgi pietiek, Sveiks nevainīgi atbildēja. — Kas pāri par mēru, tas no ļauna.

— Redzat nu, jūs pats atzīstaties.

— Es atzīstu visu, jo stingrībai jābūt, bez stingrības mēs nekur netiksim. Tāpat toreiz, kad vēl bi ju karadienestā . . .

— Muti ciet! — policijas komisārs uzbrēca. •— Runājiet tikai tad, kad jums ko jautā! Saprotat?

— Kā nu nesapratīšu, — Sveiks atbildēja. — Padevīgi zi­ņoju, ka saprotu un varu orientēties visā, ko jums labpatikās sacīt.

— Ar ko jūs saejaties?

— Ar savu kalponi, jūsu godība.

Vai jums nav kādas pazīšanās vietējās politiskās ap­rindas?

Kā nu ne, jūsu godība, es pērku pēcpusdienas avīzi «Ncirodni Politika», lā saucamo «kucīti»

— Alā! • kungs ar zvērisko izskatu uzbļāva.

— Ar labu nakti, jūsu godība! — Sveiks atsaucās, kad viņu veda laukā no kancelejas.