Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Sarajevā gan laikam bija nelāga jušanās, traktiernieka kungs.

Uz tādu tiešu viltīgu jautājumu Palivecs atbildēja neparasti uzmanīgi:

— Ap šo laiku Bosnijā un Hercegovinā ir traki karsts. Kad es tur dienēju pulkā, mums vajadzēja likt savam obrlajtnan- tam ledu uz galvas.

— Kāda pulkā jūs bijāt, traktiernieka kungs?

— Tādus sīkumus es neatceros, ar tādiem sūdiem es galvu nepiebāžu, tie mani nekad nav interesējuši, — Palivcca kungs atbildēja. — Pārlieka ziņkāre ir kaitīga.

Slepenpolicists Bretšneiders galīgi apklusa, un viņa drūmā seja mazliet atplauka tikai tad, kad ieradās Sveiks un, pasūtī­jis tumšo alu, sacīja:

— Arī Vīnē šodien sēras.

Bretšneidera acīs iemirdzējās cerība, un viņš īsi piebilda:

— Konopištē izkārti desmit melni karogi.

— Vajadzēja izkārt divpadsmit, — Sveiks, iedzēris malku alus, sacīja.

Kāpēc tad divpadsmit? jautāja Bretšneiders.

— Lai būtu apaļš skaitlis, ducis, — tā vieglāk aprēķināt, un pa dučiem viss iznāk lētāk, — Sveiks paskaidroja.

Iestājās klusums, ko pats Sveiks pārtrauca ar nopūtu:

— Tad nu viņš ir debesu valstība, lai dievs kungs mielo viņa dveseli. Nesagaidīja vis, kamēr kļus par ķeizaru. Kad es vel biju pulkā, kāds ģenerālis nokrita no zirga un pavisam mierīgi nositās. Citi gribēja palīdzēt viņam tikt zirgam mu­gurā, uzsēdināt viņu, bet pēkšņi redz, ka šis galīgi beigts. Un viņam bija izredzes tikt par feldmaršalu. Tas atgadījās karaspēka parādē. Tādas parādes nekad labi. nebeidzas. Sara­jevā jau ari bijusi kāda parāde. Atceros, ka vienreiz tādā pa- rādē manam mundierim trūka divdesmitās pogas un tāpēc mani iesēdināja uz četrpadsmit dienām tuptūzi, bet divas die­nas es nogulēju, sasiets ragā kā Lācars. Disciplinai karaspēkā jābūt, citādi katrs darīs to, kas viņam ienāks prāta. Mūsu obrlajtnants Makovecs — tas mums vienmēr lika pie sirds: «Disciplinai jābūt, jūs stulbeņi, citādi jūs sāksiet rāpties kokos kā pērtiķi. Karadienests iztaisīs no jums cilvēkus, jūs aitasgal- vas.» Un vai nav tiesa? Iedomājieties kādu parku, teiksim, Karela laukumā, un katrā koka sēž kareivis boz disciplinas. No tā es vienmēr esmu visvairāk baidījies.

— Tie būs serbi, kas to izstrādājuši Sarajevā, — Bretšnei­ders atsāka.

— Maldāties, Sveiks atbildēja, — tas ir turku darbs. Par Bosniju un Hercegovinu. — Un Sveiks izklāstīja savus uz­skatus par Austrijas ārpolitiku Balkanos. Turki 1912. gadā

zaudējuši karu ar Serbiju, Bulgāriju un Grieķiju. Viņi gribējuši, lai Austrija tiem palīdz, bet, kad tā nav ielaidusies, tad nošā­vuši Ferdinandu.

— Vai tev patīk turki? — viņš uzrunāja trakliernieku Pali- vecu. — Vai tev patīk tie pagānu suņi? Skaidrs, ka ne.

— Viesis paliek viesis, kaut arī turks, — Palivecs sacīja. — Mums, traktierniekiem, nav nekādas daļas gar politiku. Samaksā par savu alu, sēdi traktieri un tarkšķi, ko gribi. Tas ir mans princips. Vai to mūsu Ferdinandu nokniebis serbs vai turks, katolis vai muhamedanis, anarehists vai jaunčechs tas man viens pīpis.

— Labi, traktiernieka kungs,—pārtrauca Bretšneiders, atkal zaudējis cerību piespiest kādu no abiem runātājiem pie sie­nas, — bet jums taču jāatzīst, ka Austrijai tas liels zaudējums.

Traktiernieka vietā atbildēja Sveiks:

— Skaidrs, ka zaudējums, kas to noliegs. Briesmīgs zaudē­jums. Ferdinanda vieta kuru katru stulbeni nevar likt. Tikai viņam vajadzēja būt vēl resnākam.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Bretšneiders atplauka.

— Ko es gribu teikt? — Sveiks mierīgi pārjautāja. — Ti­kai to vien: ja viņš būtu bijis resnāks, viņu sen būtu ķērusi trieka, kad viņš Konopištes mežos trenkāja vecenes, kas tur lasīja žagarus un sēnes, un tad viņam nebūtu nācies mirt tādā kauna pilnā nāvē. Iedomājieties vien — kunga un ķeizara tē­vocis, un viņu ņem un šauj nost. Tas taču skandals, visas avīzes par to vien raksta. Pirms dažiem gadiem Budejovices tirgū gadījās neliels kauliņš un tur nodūra kādu lopu tirgoni, Bržetislavu Ludviku. Tam palika dēls Bohuslavs, un, kad nu tas ieradās tirgū ar sivēniem, neviens negribēja no viņa pirkt. Visi tā vien runāja: «Tas ir tā nodurtā dēls. Tāds pats blēdis vien būs!» Cits nekas neatlika nabadziņam kā mesties Krumlovā no tilta Vltavā, un tad vēl vajadzēja viņu vilkt ārā, atdzīvināt, izsūknēt ūdeni, un beidzot viņš tomēr izlaida garu ārsta ro­kās, kad tas viņam bija kaut ko iešļircinājis.

— Jums tādi ērmīgi salīdzinājumi, — Bretšneiders zīmīgi nosacīja. — Vispirms jūs runājat par Ferdinandu, tad par lopu tirgoni.

— Nepavisam ne, — Sveiks sāka taisnoties, — lai dievs mani pasarga, ka es sāktu vienu cilvēku salīdzināt ar otru.

Traktiernieka kungs mani pazīst. Vai nav tiesa, ka es neko nekad neesmu salīdzinājis? Es tikai negribētu būt tās ercher­coga atraitnes ādā. Ko viņa iesāks? Bērni bāreņi, muiža Ko- nopištē bez saimnieka. Iziet pie kāda jauna erchercoga? Kas tur par labumu? Aizbrauks atkal uz Saraievu un paliks otr­reiz atraitnē. Piemēram, Zlivā pie Hlubokas kādreiz dzīvoja mežsargs ar tādu neglītu uzvārdu — Piņģurīs. Viņu nošāva malu mednieki, un palika viņam atraitne ar diviem bērniem, un tā pēc gada apprecēja atkal mežsargu, Pepiku Šavlovicu no Midlovariem, nu, bet to tāpat nošāva. Viņa izgāja trešo reizi pie vīra, atkal pie mežsarga, un saka: «Visas labas lietas Ins. Ja nu man tagad nelaimēsies, tad gan nezinu, ko darīt.» Protams, ka nošāva arī to, bet viņai no šiem mežsargiem bija jau apaļos skaitļos seši bērni. Viņa aizgāja sūdzēdamās līdz pašai firsta kunga kancelejai Hlubokā un gaudās, ka ar tiem mežsargiem iekulusies tādā ķezā. Tur viņai ieteica precēt Ra- žices dīķa sargu Jarešu. Un ko jūs teiksiet, — to noslīcināja zvejojot, un viņa no tā arī bija piedzīvojusi divus bērnus. Tad viņa apņēma rūniķi no Vodņaniem, un tas kādu nakti bija no­sitis viņu ar cirvi un pats labprātīgi pieteicies policijā. Un, kad viņu Pisekā apgabaltiesa kārusi, viņš nokodis mācītājam de­gunu un teicis, ka itin nekā nenožēlojot, un vēl kaut ko pa­visam nelabu sarunājis par mūsu kungu un ķeizaru.

— Vai jūs nezināt, ko viņš īsti sarunājis? — Bretšneiders ievaicājās cerību pilnā balsi.

To es jums nevaru pateikt, jo to neviens neiedrošinā­jās atkārtot. Bet tas esot bijis kaut kas tik briesmīgs un šaus­mīgs, ka tiesas padomnieks, kas tur bijis klāt, sajucis prātā, un viņu vēl līdz šim turot stingrā izolācijā, lai nekas netiktu zināms. Tas neesot tas parastais kunga un ķeizara apvaino­jums, ko izdara dzērumā.

— Kā tad dzērumā mēdz apvainot kungu un ķeizaru? — Bretšneiders ta u jā ja.

Kungi, runājiet par ko citu, — traktiernieks Palivecs pārtrauca. —• Man tā nepatīk. Samuldēsiet vēl sa/.in ko, un' man būs nepatikšanas.

— Kā dzērumā apvaino kungu un ķeizaru? — Sveiks at­kārtoja. -— Visādi. Pietempieties un lieciet spēlēt Austrijas himnu, tad redzēsiet, ko sarunāsiet. Jūs sagvelzīsiet tik daudz, ka viņš būtu sablamēts uz visu mūžu, ja kaut puse no tā būtu patiesība. Bet to tas vecais kungs patiešām nav pelnījis. Padomājiet pūts: dēlu Rudolfu viņš zaudēja pašos spēka gados jau­nības spara pilnu, sievu Elizabeti viņam nodūra ar vīli, tad viņš pazaudēja savu brāli Janu Ortu, bet otro brāli, Meksikas ķeizaru, nošāva sazin kādā cietoksnī pie sienas. Un nu, vecuma dienās, viņam nošauj tēvoci. Vai tur nav vajadzīgi dzelzs nervi? Un tad viņš iekrīt prātā kādam piedzērušam pļēguram, un tas sak viņu zākāt. Nē, ja tagad kas sāksies, es iestāšos par brīvprātīgo un kalpošu kungam un ķeizaram, kamēr man miesa turēsies pie kauliem!