Jarostavs Hašeks: KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Lūdzu, jūsu godība padomnieka kungs, tas izcelsies vi­sai drīz.

— Vai jūs neslimojat ar krītamo kaiti?

Atvainojiet, nē, kaut gan vienreiz pakritu gan, kad uz Karela laukuma man gandrīz uzskrēja virsū kāds automobilis, bet tas jau sen atpakaļ.

Ar to nopratināšana beidzās, Sveiks atvadoties sniedza tie­sas padomnieka kungam roku un, atgriezies savā kamerā, sa­cīja kaimiņiem:

Mani šas erchercoga Ferdinanda nogalināšanas dēļ iz­meklēšot tiesas ārsti.

— Mani arī izmeklēja tiesas ārsti, — sacīja kāds jauns cil­vēks, — tas notika toreiz, kad man par paklāju zagšanu bija jāstājas zvērināto priekšā. Mani atzina par garā vāju. Tagad es esmu noblēdījis tvaika kuļmašīnu, un par to man nekā ne­var darīt. Vakar mans advokats teica: ja es esot reiz atzīts par garā vāju, tad tas man nākšot par labu visu mūžu.

— Es tiem tiesas ārstiem gan neticu, — ierunājās kāds in­teliģenta izskata vīrs. — Kad es nodarbojos ar vekseļu vilto­šanu, tad katram gadījumam sāku apmeklēt Dr. Ileverocha [6] lekcijas, un, kad mani pieķēra, simulēju paralitiķi taisni lā, kā viņus aprakstīja Dr. Heverocha kungs. Kadam tiesas ko­misijas ārstam es iekodu kāja, izdzēru tinti no tintnīcas un, lūdzu kungus atvainot, Izdarījos sevis pēc komisijas acu priekšā. Bet par to, ka biju vienam komisijas loceklim iekodis ikros, mani atzina par pilnīgi veselu, un beigas man bija.

— Es gan nemaz nebīstos no šādām pārbaudēm, — Sveiks paziņoja. — Kad vēl biju karadienestā, tad mani izmeklēja kāds veterinārārsts, un viss beidzās ļoti labi.

— Tiesu ārsti ir pēdējie nelieši! — atsaucās kāds neliels, sakumpis vīriņš. — Nesen manā tīrumā nejauši uzraka ske­letu, un tiesas ārsti paziņoja, ka šis cilvēks nogalināts pirms četrdesmit gadiem ar kāda neasa priekšmeta sitienu pa galvu Man tikai trīsdesmit astoņi gadi, bet mani apcietināja, kaut «an man ir kristāmzīme, izraksts no metrikas un izziņa no dzīves vietas.

— Es domāju, — Sveiks sacīja, — ka mums uz visu jā­lūkojas objektivi. Katrs var kļūdīties, un, jo ilgāk par kaut ko domā, jo vairāk iespējams kļūdīties. Tiesas ārsti tie paši cil­vēki vien ir, un katram cilvēkam ir savas vājības. Tā kādreiz Nusiē, taisni pie tilta pāri Botičai, kad es nakti nācu mājās no «Banzeta» pie manis pieskrēja kāds kungs un iegāza man ar pletni pa galvu. Kad es jau biju garšļauku, viņš paspidināja lukturīti, apskatīja mani un noteica: «Pārskatīšanās, tas nav viņš.» Un ši pārskatīšanās viņu tā nokaitināja, ka viņš iegāza man vēlreiz pa dibenu. Tāds ir cilvēka liktenis, ka viņam jā- kļudās līdz savai pēdējai stundiņai. Tā gadījās tam kungam,

kas nakti bija atradis pa pusei nosalušu traku suni, atnesis mājās un ielicis gultā pie sievas. Kad suns sasildījies un at­žirdzis, tad sakodis visu ģimeni, bet pašu mazāko saplosījis šūpulī un aprijis. Vai atkal, par piemēru, tāds gadījums ar kādu virpotāju no mūsu nama: viņš atslēdzis Podolas baznī- ciņu, jo iedomājies, ka pārnācis mājās; izģērbies sakristejā, domādams, ka tā ir virtuve, apgulies uz altara, noturēdams to par gultu, apsedzies ar visādām sedziņām, uz kurām izšūti svēti izteicieni, un palicis pagalvī spilvena vietā evaņģēliju un citus svētus rakstus. No nla viņu tur atradis baznīcas sargs, un virpotājs viņam paziņojis labā omā, ka iekļuvis te aiz pārskatīšanās. «Laba pārskatīšanās,» sargs saka, «kad mums tas deļ būs par jaunu jāiesvētī baznīca.» Tad šis virpotājs no­nāca tiesas ārstu rokās, un tie viņam pierādīja, ka viņš bijis' skaidrā prātā un pie pilnas apziņas, jo dzērumā nebūtu trāpījis ar slēdzeni baznīcas atslēgas caurumā. Vēlāk viņš nomira Pank­raca. Vai atkal cits piemērs, kā Kladno kļūdījās pazīstama rotmistra Rotora mācītais vilku suns. Rotmistrs Roters dresēja suņus un apmācīja tos, laizdams klaidoņiem pa pēdām, tā ka 110 Kladno apriņķa aizbēga visi klaidoņi. Tad Roters pavēlēja žandarmiem sameklēt kādu šaubīgu cilvēku, lai tur lūst vai plīst. Sie tad nu atveduši arī tīri pieklājīgi ģērbušos cilvēku, kas sēdējis Lanas mežā uz celma. Roters tūliņ licis nogriezt viņam svārku stērbeli, devis to paostīt saviem suņiem, tad šo cilvēku aizveduši ārpus pilsētas uz ķieģeļnīcu un palaiduši suņus pa viņa pēdām. Suņi viņu atraduši un atveduši atpakaļ. Tad šim cilvēkam likuši rāpties pa trepēm uz bēniņiem, kāpi pāri žogam, lēkt dīķī, un suņi visur dzinušies viņam pakaļ Beidzot noskaidrojās, ka šis cilvēks bijis radikaļu deputāts, kas izbraucis zaļumos uz Lanas mežiem, kad viņam apnicis sēdēt parlamentā. Tāpēc es saku, ka cilvēki maldās un kļūdās, vienalga, vai tas ir mācīts vīrs vai kāds lauķis bez jebkādas izglītības. Pat ministri kļūdās.

Tiesas ārstu komisija, kurai bija jāizšķir, vai Sveikam, ja ievēro viņa garīgo līmeni, var uzlikt atbildību par visiem tiem noziegumiem, kādos viņu apvaino, sastāvēja 110 trim neparasti nopietniem kungiem, kuru uzskati nesaskanēja ne par mata tiesu, jo viņi pārstāvēja trīs dažādas skolas un psichiatrijas novirzienus.

Ja gadījumā ar Sveiku šīs trīs pretējās zinātniskās nomet­nes nāca pie vienota slēdziena, tad tas izskaidrojams likai ar to milzu iespaidu, kāds radās visai komisijai, kad Sveiks, ienā­cis telpā, kur vajadzēja pārbaudīt viņa garīgas spējas, un ieraudzījis pie sienas Austrijas ķeizara ģīmetni, skaļi izsaucās:

— Kungi, lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I!

Viss bija pilnīgi skaidrs. Pateicoties Sveika spontanajai manifestacijai, atkrita vesela virkne jautājumu un palika tikai daži vissvarīgākie. Atbildēm uz tiem vajadzēja apstiprināt pirmo iespaidu par Sveiku, kas bija radies uz psichiatrijas doktora Kallersona, Dr. Heverocha un angļa Veikinga sistē­mas pamata.

Vai rādijs ir smagāks par svinu?

— Atvainojos, es tos neesmu svēris, Sveiks ar mīlīgu smaidu atbildēja.

— Vai jūs ticat pasaules galam?

Vispirms man vajadzētu to galu redzēt, bet skaidrs, ka rīt tas vēl nepienāks, — Sveiks nevērīgi atteica.

— Vai jūs varētu aprēķināt zemeslodes diametru?

Atvainojos, to es nevarētu, Sveiks atbildēja, — bet

es jums, kungi, gribētu uzdot mīklu: trīsstāvu māja, katrā stāvā astoņi logi, uz jumta divi bēniņu lodziņi un divi skur­steņi. Katrā stāvā divi īrnieki. Un nu pasakiet, kungi, kurā gadā nomira sētnieka vecmāmiņa!

Tiesas ārsti zīmīgi saskatījās, tomēr viens vel riskēja ar šādu jautājumu:

- Vai nezināt, kāds ir lielākais dziļums Klusajā okeānā?

— Atvainojos, to es nezinu, — skanēja atbilde, — bet do­māju, ka tur droši vien būs dziļāk neka Vltavā zem Višehra- das klints

— Pietiks? — komisijas priekšsēdētājs īsi jautāja, bet viens komisijas loceklis izlūdzās vēl šādu jautājumu:

Cik ir 12897 reiz 13863?

— 729, — Sveiks atbildēja, ne acu nepamirkšķinājis.

— Man šķiet, ka nu pilnīgi pietiek, — komisijas priekš­sēdētājs noteica. — Vediet apsūdzēto atpakaļ!

— Pateicos, kungi, — Sveiks pieklājīgi sacīja, — man ari pilnīgi pieliek.

Kad Sveiks bija izvests, trīs vīru kolēģija vienojās, ka viņš ir galīgs plānprātiņš un idiots saskaņā ar visiem augsti mācīto psichiatru atklātajiem dabas likumiem.

Izmeklēšanas tiesnesim iesniegtajā komisijas ziņojumā bija tarp citu rakstīts:

«Apakšā parakstījušies tiesas ārsti vienojas savā spriedumā par augšminētās komisijas izmeklēšanai nodotā Jozefa Sveika pilnīgo gara trulumu un iedzimto kretinismu, kas pierādīts ar viņa vārdiem: «Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I», ar ko pil­nīgi pietiek, lai atzītu Jozefu Sveiku par galīgu idiotu. Tāpēc apakšā parakstījusies komisija ieteic 1) izbeigt izmeklēšanu pret Jozefu Sveiku, 2) nosūtīt Jozefu Sveiku uz psiehiatrisko slimnīcu novērošanai, lai noskaidrotu, ciktāl viņa garīgais stā­voklis ir bīstams viņa apkārtnei.»