Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Tieši tobrīd, kad Sveiks pasūtīja otro glāzīti ruma, traktierī ienāca slepenpolicists Bretšneiders. Pārlaidis paviršu skatienu tukšajam traktierim, viņš atsēdās pie Sveika galdiņa un, licis atnest alu, sāka gaidīt, ko Sveiks sacīs.

Sveiks paņēma no uzkaramā avīzi, ieskatījās sludinājumos pēdējā lappusē un ierunājās:

— Paskat nu, kāds Cimpera, kas dzīvo Straškovā Nr. 5, Račineves pasta nodaļa, pārdod savu saimniecību ar 13 morgeniem zemes, skola un dzelzceļš turpat blakus.

Bretšneiders nervozi pabungoja ar pirkstiem pa galdu un tad sacīja:

— Es brīnos, kāpēc jūs interesē šī saimniecība, Sveika kungs.

— Ak jūs tas esat? — Sveiks iesaucās, sniegdams viņam roku. — Es jūs tūliņ nepazinu, man vāja atmiņa. Pēdējo reizi mēs, ja nemaldos, bijām kopā policijas pārvaldes kancelejā. Kā jums klājies pa šo laiku? Vai bieži iegriežaties te?

— Es šodien te pienācu jūsu dēļ, — Bretšneiders atbildēja.

— Policijas pārvaldē man teica, ka jūs tirgojoties ar suņiem. Man vajadzētu glītu žurku suni vai špicu, vai ko tamlīdzīgu.

— To es jums varu pagādāt, — Sveiks apgalvoja. — Vai gribat tīrasiņu suni vai šādu tādu no ielas?

— Es domāju, ka labāk jāizšķiras par tīrasiņu dzīvnieku.

— Bet vai jūs negribētu policijas suni? — Sveiks jautāja.

— Tas tūliņ visu uzodīs un uzvedīs jūs uz nozieguma pēdām. Vršovicē kādam miesniekam ir tāds suns; tas velk viņam ra- teļus. Jāsaka, šis suns vēl nav atradis savu dzīves uzdevumu.

— Man labāk gribētos špicu, — nesatricināmā tiepībā at­kārtoja Bretšneiders, — špicu, kas nekož.

— Tātad jūs gribētu špicu bez zobiem? — Sveiks apvaicā­jās. — Es zinu vienu tādu, tas pieder kādam Deivices trak- tierniekam.

— Varbūt tomēr labāk žurku suni, — samulsis noteica Bret­šneiders, kura zināšanas kinoloģijā bija vēl tapšanas stadijā. Ja viņš nebūtu saņēmis policijas pārvaldes pavēli, tad vispār nekā nebūtu zinājis par suņiem. Tomēr pavēle bija nepārpro­tama, skaidra un stingra. Tā kā Sveiks tirgojās ar suņiem, tad Bretšneideram vajadzēja ar viņu tuvāk iepazīties uz šās bāzes. Slepenpolicistam bija piešķirta zināma suma suņu pirkšanai un tiesibas izraudzīties sev palīgus.

— Žurku suņi ir lielāki un mazāki, — Sveiks sacīja. — Pat­laban man zināmi divi mazāki un trīs prāvāki. Visi pieci ļoti mīlīgi lopiņi. Varu jums tos silti ieteikt.

— Tas man būtu pa prātam, — Bretšneiders atteica, — bet cik tāds suns maksā?

— Atkarībā no lieluma, — Sveiks atbildēja, — viss atka­rīgs no lieluma. Žurku suns nav teļš, ar žurku suņiem ir tā — jo mazāks, jo dārgāks.

— Es gribētu prāvāku, kas varētu arī māju sargāt, — Bret­šneiders ieteicās, baidīdamies pārāk apgrūtināt valsts policijas slepenos fondus.

— Lieliski, — Sveiks uztvēra, — prāvākos es jums pār­došu par piecdesmit kronām, bet tādus sevišķi lielus par četr­desmit piecām. Bet mēs aizmirsām kaut ko svarīgu: vai tiem jābūt kucēniem vai pieaugušiem un tad vēl — suņiem vai kucēm?

— Tas man vienalga, — Bretšneiders atbildēja, juzdams, ka sadūries ar gluži svešām problēmām. — Pagādājiet man vienu, un rīt pulksten septiņos vakarā es ieradīšos pēc tā. No­runāts?

— Norunāts, — Sveiks dzestri atbildēja, — tikai tad es palūgšu jums trīsdesmit kronu rokasnaudas.

— Nav ko runāt, — Bretšneiders sacīja, samaksādams naudu, — un nu iedzersim pa ceturtdaļlitra vīna uz mana rē­ķina.

Kad viņi izdzēra, Sveiks savukārt pasūtīja tikpat daudz. Bretšneiders sāka iegalvot Sveikam, lai tas nebīstoties no viņa, jo šodien viņš neesot darbā, tāpēc Sveiks varot brīvi runāt, par politiku.

Sveiks aizrādīja, ka viņš traktierī nekad nerunājot par po­litiku un vispār politika esot tikai maziem bērniem.

Bretšneiders turējās pie revolucionārākiem uzskatiem un apgalvoja, ka ikvienai vājai valstij lemts iet bojā, un aptaujā­jās, kādi Sveikam uzskati šai jautājumā.

Sveiks atbildēja, ka ar valsti viņam neesot bijušas nekādas darīšanas, bet reiz viņš kopis vārgu bernardiešu sugas kucēnu un barojis to ar kareivju sausiņiem, taču kucēns nosprādzis.

Kad jau katrs bija izdzēris piekto ceturtdaļlitru, Bretšnei­ders atzinās, ka esot anarehists, un jautāja Sveikam, kādā or­ganizācijā viņam vajagot pieteikties.

Sveiks pastāstīja, ka reiz kāds anarehists pircis no viņa par simt kronām leonbergu un palicis pēdējo maksājumu pa­rādā.

Dzerot sesto porciju, Bretšneiders sāka cildināt revoluciju un uzstāties pret mobilizāciju, tāpēc Sveiks pieliecies iečuk­stēja viņam ausī:

— Nupat kā ienāca kāds apmeklētājs, ka vēl neizdzird, tad jums būs nepatikšanas. Vai redzat, traktierniece jau raud.

Paliveciene patiešām raudāja, sēdēdama aiz letes.

— Kāpēc jus raudat, traktiernieces kundze? — Bretšnei­ders jautāja. — Pēc trim mēnešiem mēs uzvarēsim, tad būs amnistija, jūsu vīrs atgriezīsies, un tad mēs gan metīsim, lai galva kūp!

— Varbūt jūs neticat, ka mēs uzvarēsim? — viņš uzrunāja Sveiku.

— Kāda jēga to pastāvīgi atkārtot! — Sveiks izsau­cās. — Mums jāuzvar, un ar to pietiek, bet nu man jāiet uz mājām.

Sveiks samaksāja tēriņu un atgriezās pie savas vecās kal­pones Millera kundzes, kas ļoti izbijās, ieraudzīdama, ka tas, kas atslēdz durvis, ir Sveiks.

— Es, cienītais kungs, domāju, ka jūs pārnāksiet tikai pēc kādiem pāris gadiem, — viņa sacīja savā parastajā vaļsirdībā,

— tāpēc es aiz līdzcietības pieņēmu īrē kādas nakts kafejnīcas šveicaru. Mūs trīs reizes izkratīja, un, kad viņi nekā neat­rada, tad teica, ka jūs esot beigts cilvēks, tāpēc ka pārāk slīpēts.

Sveiks tūliņ pārliecinājās, ka nepazīstamais īrnieks iekārto­jies ļoti ērti. Viņš gulēja Sveika gultā, bet pusi gultas bija augstsirdīgi atļāvis kādai garmatainai būtnei, kas, aiz pateicī­bas apķērusies viņam ap kaklu, mierīgi šņāca. Ap gultu mē­tājās visādi kungu un dāmu garderobes gabali. Sis chaoss rā­dīja, ka nakts kafejnīcas šveicars un viņa dāma ieradušies jautrā garastāvoklī.

— Kungs, — Sveiks sacīja, raustīdams nelūgto viesi,

— pielūkojiet, ka nenokavējat pusdienas. Man būtu gaužām nepatīkami, ja jūs sūdzētos, ka esmu jūs izlingojis tad, kad nekur vairs neizsniedz pusdienas.

Nakts kafejnīcas šveicars bija stipri samiegojies, un pagāja krietns laika sprīdis, kamēr viņš aptvēra, ka gultas īpašnieks atgriezies mājās un pastāv uz savām tiesībām.

Palikdams uzticīgs visu nakts kafejnīcu šveicaru paradu­mam, arī šis šveicars paskaidroja, ka piekaušot ikvienu, kas viņam nelikšot miera, un mēģināja gulēt tālāk.

Tikmēr Sveiks sameklēja viņa apģērba gabalus, pienesa pie gultas un, enerģiski sapurinājis gulētāju, teica:

— Ja jūs neģērbsieties, es izlingošu jūs uz ielas tādā iz­skatā, kādā patlaban esat. Manuprāt, jums daudz izdevīgāk būtu izvākties no šejienes apģērbtam.

— Es biju nodomājis gulēt līdz astoņiem vakarā, — švei­cars samulsis taisnojās, vilkdams kājās bikses. — Es maksāju tai kundzei divas kronas dienā par gultu un varu vest līdzi kafejnīcas jaunkundzes. Marženka, celies augšā!

Uzlikdams apkaklīti un siedams kaklasaiti, viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka varēja noskaidrot Sveikam visas nakts ka­fejnīcas «Mimoza» priekšrocības un sirsnīgi lūdza Sveiku ap­meklēt šo kafejnīcu, jo tanī, starp citu, visām dāmām grāma­tiņas esot pilnīgā kārtībā.