Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Bet krietnais kareivis Sveiks divu apbruņotu valsts sargu pavadībā soļoja tālāk. Durkļi mirdzēja saulē.

Malostranā pie Radecka. pieminekļa Sveiks, pagriezies pret pūli, kas viņam sekoja, uzsauca:

— Uz Bel grādu! Uz Belgradu!

Bet maršals Radeckis domīgi noraudzījās no sava piemi­nekļa pakaļ krietnajam kareivim Sveikam, kas ar rekrušu puķu pušķi pie svārkiem, balstīdamies uz vecajiem Ķeģiem, kliboja tālāk, kamēr kāds cienījama izskata kungs paskaidroja apkārt stāvošajiem ļaudīm, ka tur aizvedot «dezentieri».

Tais diženajos laikos kara ārsti darīja visu, lai izdzītu no simulantiem sabotažas velnu un piespiestu viņus atgriezties armijas klēpī.

Bija paredzētas vairākas spīdzināšanas pakāpes simulan­tiem un tiem, kurus uzskatīja par simulantiem, kā, piemēram, diloņslimniekiem, reimatiķiem, tiem, kas slimo ar bruku, nieru kaiti, tifu, cukurslimību, plaušu karsoni un citām likstām.

Spīdzināšanas paņēmieni bija sistematizēti un sekoja cits citam šādā kārtībā:

1. Stingra dieta, proti: trīs dienas no vietas pa glāzei tējas rītos un vakaros, turklāt visiem, lai viņi sūdzētos par ko sū­dzēdamies, aspirins svīšanai.

2. Chinina pulveris milzīgās devās, lai neviens neiedomā­tos, ka karadienests ir medus. Šī procedūra saucās «chinina laizīšana».

3. Kuņģa skalošana divreiz dienā ar litru silta ūdens.

4. Klistirs ar ziepjūdeni un glicerinu.

5. Ievīstīšana ledainā ūdenī samērcētā palagā.

Bija drosmīgi cilvēki, kas izturēja visas piecas spīdzināša­nas pakāpes, — tos aizveda vienkāršos šķirstos uz kareivju kapsētu. Bet gadījās arī mazdūšīgi, kas, jau iedarbojoties klis- tiram, paziņoja, ka esot veseli un cita nekā nevēloties kā ar nākošo vilcienu nokļūt ierakumos.

Garnizona cietumā Sveiku ievietoja tieši tādu mazdūšīgu simulantu barakā.

— Es to neizturēšu, — sacīja Šveika kaimiņš, ko nupat atveda no operācijās istabas, kur viņam jau otrreiz bija ska­lojuši kuņģi.

Šis vīrs simulēja īsredzību.

— Rīt es došos uz pulku, — nolēma otrs kaimiņš, kas nu­pat bija dabūjis klistiru. Viņš simulēja, ka esot kurls kā bluķis.

Gultā pie durvīm laida ārā garu diloņslimnieks, ievīstīts ledainā ūdenī samērcētā palagā.

— Tas ir jau trešais šonedēļ, — paskaidroja kaimiņš pa labi. — Kas tev kait?

— Man ir reimatisms, — atbildēja Šveiks. Šai atbildei se­koja sirsnīgi smiekli. Smējās arī mirstošais diloņslimnieks, kas «simulēja» tuberkulozi.

— Ar reimatismu mūsu vidū neviena nav, — kāds resns vīrs aizrādīja Sveikam, — te reimatismam nav lielākas nozī­mes kā varžacīm. Es esmu mazasinīgs, man izgriezta puse kuņģa un izņemtas piecas ribas, un tomēr man neviens netic. Te bija viens pilnīgi kurlmēms, divas nedēļas viņu ik stundas vīstīja ledainā ūdenī samērcētā palagā, katru dienu deva klis­tiru un skaloja kuņģi. Visi sanitāri jau domāja, ka viņš pa­turēs virsroku un varēs iet mājās, bet tad kāds ārsts viņam kaut ko parakstīja vemšanai. Nabags nobijās, ka viņam izraus visas iekšas, un padevās. «Es vairs nespēju tēlot kurlmēmo,» viņš teica, «man atgriezusies ir valoda, ir dzirde.» Visi pārējie centās viņu pierunāt, lai taču viņš nepazudina sevi, bet viņš apgalvoja, ka dzirdot tāpat kā citi. Un tā arī nākošajā rītā viņš pateica ārsta apmeklējuma laikā.

— Viņš tomēr noturējās diezgan ilgi, — iebilda vīrs, kas simulēja, ka viņam viena kāja par veselu decimetru īsāka nekā otra, — ne tā kā tas, kas simulēja, ka viņu ķērusi trieka. Tam pietika ar trim chinina devām, vienu klistiru un vienas dienas gavēšanu, kad viņš jau atzinās, un, kamēr nonāca līdz kuņģa skalošanai, no triekas nebija ne vēsts. Visilgāk izturēja tas, ko bija sakodis traks suns. Viņš koda, kauca un, jāsaka, darīja to lieliski, tikai putas uz lūpām nekādi neprata dabūt. Mēs palīdzējām viņam kā mācēdami. Dažreiz pirms ārsta ap­meklējuma pa veselai stundai kutinājām viņu, kamēr viņam piemetās krampji un viņš kļuva gluži zils, taču putas kā ne­rādījās, tā nerādījās uz lūpām. Tas bija taisni drausmīgi. Kad viņš kādu rītu ārsta apmeklējuma laikā padevās, mums bija viņa patiešām žēl. Nostājās nabadziņš pie gultas kā svece, sa­lutēja un teica: «Padevīgi ziņoju, ārsta kungs, ka tas suns, kas mani sakoda, laikam nebūs bijis traks.» Virsārsts tik zvērīgi pavērās viņā, ka sakostais sāka trīcēt un atzinās: «Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka neviens suns mani nav sakodis, es pats iekodu sev rokā.» Pēc šās atzīšanās pret viņu ierosināja sūdzību par pašsakropļošanos, — sak, gribējis nokost sev roku, lai nebūtu jāiet karā.

— Visas tādas slimības, kur parādās putas uz lūpām, ir grūti simulējamas, — sacīja resnais simulants. — Piemēram, krītamā kaite. Te bija viens ar krītamo kaiti, viņš mums pa­stāvīgi stāstīja, ka viena lēkme vairāk vai mazāk esot tīrais nieks, tās viņš taisīja pa ducim dienā. Viņš raustījās kramp­jos, vīstīja dūres, tā izvalbīja acis, ka tās spiedās no pieres ārā, dauzīja galvu pret grīdu, kārstīja mēli, vārdu sakot, tā bija lieliska, pirmšķirīga krītamā kaite, nu, pavisam īsta. Bet tad viņam radās augoņi, divi uz kakla, divi uz muguras, un nu bija beigas krampjiem un krišanai pie zemes, jo viņš ne­spēja vairs ne palocīt galvu, ne sēdēt, ne gulēt. Viņam pie­metās drudzis, un murgos ārsta apmeklējuma laikā viņš visu izstāstīja. Ar šiem augoņiem viņš mums sagādāja lielas nepa­tikšanas. Viņu atstāja tepat trīs dienas, lai apārstētu, un viņš dabūja citu dietu: rītos kafiju ar baltmaizi, pusdienā viru un knedlikus ar mērci, vakaros biezputru vai viru, un mums ar izskalotiem kuņģiem un stingro dietu vajadzēja noskatīties, kā šis tēviņš rij, šmakstina, paēdis tusnī un atraugājas. Ar to viņš trīs gabalus iegrūda nelaimē, jo tie arī atzinās. Tie gu­lēja ar sirdskaiti.

— Vislabāk var simulēt trakumu, — sacīja kāds cits si- mulants. — No mūsu skolotāju saimes divi atrodas blakus is­tabā, viens kliedz bez mitēšanās dienām un naktīm: «Džordano Bruno sārts vēl kūp, atjaunojiet Galileja prāvu!» — bet otrs rej, vispirms trīs reizes lēnām: vau-vau-vau, tad piecas reizes ātri: vauvauvauvauvau, tad atkal lēnām un tā vienā laidā. Viņš jau izturējis trīs nedēļas. Sākumā es arī gribēju tēlot plānprātiņu, reliģisku fanatiķi, un sludināt pāvesta nemaldību, tomēr beidzot par piecpadsmit kronām iegādājos no kāda Ma- lostranas friziera kuņģa vēzi.

— Es pazīstu Brževnovā kādu skursteņslauķi, — stāstīja kāds cits slimnieks, — kas par desmit kronām pagādās jums tādu drudzi, ka lēksiet pa logu laukā.

— Tas nav nekas, — pārtrauca otrs, — Vršovicē ir tāda vecmāte, kas par desmit kronām jums tā izmežģīs kāju, ka paliksiet kropls uz visu mūžu.

— Man izmežģīja kāju par piecām kronām, — atsaucās kāda balss gultā pie loga, — par piecām kronām naudā un trim kausiem alus piedevām.

— Mana kaite man jau maksā vairāk par diviem simtiem, — paskaidroja viņa kaimiņš, izdēdējis tievs kā slotas kāts. •— No­sauciet kādu indi, ko es nebūtu dzēris, — tādas jūs neatra­dīsiet. Es esmu dzīva indes noliktava. Esmu dzēris sublimatu, ieelpojis dzīvsudraba tvaikus, košļājis arseniku, smēķējis opiiu. dzēris opija tinkturu, kaisījis uz maizes morfiju, rijis strich- ninu, dzēris fosforu ar sērogļradi un pikrinskābi, esmu sagan­dējis aknas, plaušas, nieres, žulti, smadzenes, sirdi un zarnas. Neviens nevar pateikt, kas man par kaiti.