Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Vislabāk iešļircināt rokā zem ādas petroleju, — kāds durvju tuvumā piezīmēja. — Manam brālēnam tas tik labi iz­devās, ka viņam noņēma roku līdz elkonim, un tagad viņam miers no visām karaklaušībām.

Tuvojās ārstu pēcpusdienas apmeklējuma laiks. Kara ārsts Grīnšteins gāja no vienas gultas pie otras, un viņam sekoja apakšvirsnieks sanitars ar piezīmju grāmatiņu.

— Macuna!

— Šeit!

— Klistiru un aspirīnu! Pokornijs!

— Šeit!

— Kunga skalošanu un chininu! Kovaržiks!

— Šeit!

— Klistiru un aspirīnu! Kotjatko!

— Šeit!

— Kuņģa skalošanu un chininu!

Un ta pec kartas — mechaniski, īsi, bez žēlastības.

— Sveiks!

— Seit!

Dr. Grlnšteins uzmeta skatienu jaunajam pacientam.

— Kas jums par vainu?

— Padevīgi ziņoju, ka man ir reimatisms.

Ilgajā praksē Dr. Grīnšteinam bija radusies paraša runāt ar smalku ironiju, kas iedarbojās daudz ietekmīgāk par klie­dzieniem.

— Ahā, reimatisms, — tad gan jums ārkārtīgi smaga sli­mība. Tā tiešām ir nejauka ķibele — saslimt ar reimatismu taisni tad, kad izcēlies pasaules karš un cilvēkam jādodas uz fronti. Man šķiet, ka tas jūs drausmīgi apbēdina.

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka tas mani patiešām drausmīgi apbēdina.

— Ak tā, tas viņu apbēdina! Ārkārtīgi jauki, ka jūs tieši tagad atcerējāties mūs ar šo reimatismu. Miera laikā šāds na­baga cilvēks lēkā apkārt kā kazlēns, bet, līdzko izceļas karš, viņam tūliņ reimatisms klāt, viņam kājas vairs neklausa. Sa­kiet, — vai ceļgali jums sāp?

— Padevīgi ziņoju, ka sāp gan.

— Un caurām naktīm nevarat gulēt, vai ne? Reimatisms ir ļoti bīstama, sāpīga un grūti ārstējama kaite. Par laimi mums ir liela pieredze tās ārstēšanā. Stingra dieta un pārējie mūsu ār­stēšanas paņēmieni vienmēr devuši labus rezultātus. Te jūs atlabsiet ātrāk nekā Peštjanos [17] un maršēsiet uz fronti tā, ka putekļu mākonis griezīsies ap galvu.

Pievērsies sanitaram, viņš pavēlēja:

— Rakstiet: Sveiks, stingra dieta, divreiz dienā kuņģa ska­lošana, vienreiz klistirs. Kā būs tālāk, to redzēsim. Pagaidām aizvediet viņu uz operāciju istabu, izskalojiet viņam kuņģi un,, kad atjēdzas, dodiet klistiru, bet labi pamatīgu, lai viņš pie­sauc visus svētos un reimatisms sabīstas un laižas lapās.

Tad, pagriezies pret pārējiem slimniekiem, Dr. Grīnšteins teica skaistu un gudru sentenču pilnu runu:

— Nedomājiet, ka jūsu priekšā ir teļš, kam var visu ko iepūst. Jūsu kumēdiņi man līdzsvaru nelaupīs. Es zinu, ka jūs visi esat simulanti un gribat dezertēt no armijas, tāpēc es tā izturos pret jums. Es savā mūžā esmu redzējis simtiem tādu

kareivju kā jūs. Šais gultās gulējuši veseli blāķi tādu vīru, kam nekā cita nav trūcis, vienīgi kareiviskā gara. Kamēr viņu biedri karalaukā cīnās, viņi bija iedomājušies, ka varēs vāļā­ties pa gultu, saņemt slimnieku uzturu un omulīgi gaidīt, kad beigsies karš. Bet viņi visi gaužām rūgti vīlās, un es jums saku, ka arī jūs gaida rūgta vilšanās. Vēl pēc divdesmit ga­diem jūs kliegdami pamodisieties, kad sapņos redzēsiet, kā simulējāt pie manis.

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, — klusi atskanēja no gultas pie loga, — es jau esmu vesels, es nakti manīju, ka aiz­dusa mani vairs nemoca.

— Kā jūs sauc?

— Kovaržiks. Padevīgi ziņoju, ka man jādabū klistirs.

— Labi, klistiru jūs vēl saņemsiet ceļa kājai, — Dr. Grīn- šteins izlēma, — lai jūs nesūdzētos, ka neesam jūs ārstējuši. Tā, un nu visi tie, ko nosaucu, sekojiet sanitaram, lai katrs saņem to, kas viņam pienākas!

Un ikviens saņēma pamatīgu devu, kas viņam bija parak­stīta. Daži centās ietekmēt pavēles izpildītājus, lūgdamies vai draudēdami sūdzēties, citi brīdināja, ka pieteikšoties sanitaros un viņu mocītāji kādreiz kritīšot viņiem rokās. Sveiks izturē­jās drosmīgi.

— Netaupi mani, — viņš uzskubināja to bendes kalpu, kas • viņam deva klistiru, — atceries savu zvērestu! Pat ja te gu­lētu tavs tēvs vai brālis, dod viņam klistiru, ne acu nepamirk­šķinādams! Iedomājies, ka uz šiem klistiriem balstās Austrija, tad uzvara ir mūsu.

Otrā dienā Dr. Grīnšteins apmeklējuma laikā apvaicājās, kā Sveikam patīkot kara slimnīcā.

Sveiks atbildēja, ka kara slimnīca esot labi iekārtota un cienījama iestāde. Par atalgojumu viņš saņēma vakarējo devu, turklāt trīs pulverus chinina, ko iebēra ūdenī un lika viņam tūliņ izdzert.

Pat Sokrāts savu indes kausu neizdzēra tādā mierā kā Sveiks chininu. Dr. Grīnšteins nolēma izmēģināt turpmākās spī­dzināšanas pakāpes.

Kad Sveiku ievīstīja samērcētajā palagā un Dr. Grīnšteins jautāja, kā tas viņam patīkot, Sveiks atbildēja:

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, tas ir tikpat kā pirtī vai piejūras peldvietā.

— Vai jūsu reimatisms vēl turas?

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka tas nepavisam ne­grib mani pamest.

Tikmēr kāda kājnieku ģeneraļa atraitne baronese fon Bo- cenheima visiem spēkiem pūlējās sameklēt to kareivi, par ko «Bohemie» nesen bija publicējusi rakstu, kā viņš, kroplis bū­dams, braucis slimnieku ratiņos un saucis: «Uz Belgradu!» — un viņa patriotisma izpausme pamudinājusi «Bohemie» redak­ciju vākt starp lasītājiem ziedojumus par labu kroplajam va­ronim.

Beidzot policijas pārvaldē noskaidroja, ka tas bijis Sveiks, un tālākā meklēšana vairs nesagādāja pūļu. Baronese fon Bocenheima paņēma līdzi savu biedreni un kambarsulaini ar lielu grozu un brauca uz Hradčanu hospitāli.

Nabaga baronese pat nezināja, ko tas nozīmē, ja kareivis ievietots garnizona cietuma slimnīcā. Viņas vizītkarte atvēra cietuma durvis, kancelejā visi viņu vai aplidoja, un pēc pie­cām minūtēm viņa jau zināja, ka meklējamais, «der brave Sol- dat Schvejk», guļ trešās barakas septiņpadsmitajā gultā. Baro­nesi pavadīja pats Dr. Grīnšteins, gluži apstulbis aiz bailēm un pārsteiguma.

Sveiks tikko bija atgriezies no Dr. Grīnšteina parakstītās dienišķās procedūras un sēdēja gultā. Ap viņu pulcējās izdē­dējušu un izbadojušos simulantu bars, kuri vēl līdz šim nebija padevušies un stūrgalvīgi cīnījās ar Dr. Grīnšteina stingro dietu. Būtu kāds viņos noklausījies, tam rastos iespaids, ka viņš iekļuvis starp augstākās pavāru skolas absolventiem vai gastronomijas veikalu pārdevēju kursos.

— Arī liellopu tauku grimšļus var ēst, — patlaban stāstīja kāds, kas te gulēja ar «chronisku kuņģa kataru», — ja tie ir silti. Kad tauki sāk sprēgāt, grimšļi jāizspiež sausi, jāapsāla un jāsapiparo, un es jums saku, ka pat zosu grimšļi nevar tiem līdzināties.

— Lieciet zoss grimšļus mierā, — uzsauca vīrs ar «kuņģa vēzi», — par zoss grimšļiem nekā labāka vairs nav. Kas gan ir cūkas grimšļi, salīdzinot ar tiem? Protams, grimšļi jāsacep pavisam brūni, kā to dara ebreji. Viņi ņem treknu zosi, no­kasa tai no ādas taukus un tad izcep tos.

— Manuprāt, par cūku grimšļiem jūs maldāties, — iebilda Sveika kaimiņš. — Pats par sevi saprotams, ka es runāju par pašaudzētu cūku grimšļiem, par tā sauktajiem mājās gatavota­jiem grimšļiem. Tie nedrīkst būt ne brūni, ne dzelteni, bet

kaut kas vidējs starp šim abām krāsām. Tādi grimšļi nedrīkst būt ne pārāk mīksti, ne pārāk cieti, un tie nedrīkst čirkstēt zobos, jo tad tie ir piedeguši. Tiem jākūst uz mēles, turklāt nedrīkst rasties sajūta, ka tauki tek pār zodu.