Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Padevīgi ziņoju, tāpēc, ka karadienestā kareivjiem aiz­liegts domāt. Kad es pirms dažiem gadiem kalpoju 91. pulkā, tad mūsu kapteinis vienmēr mums piekodināja: «Kareivis ne­drīkst domāt, viņa vietā domā priekšniecība. Līdzko kareivis sāk domāt, tā viņš vairs nav kareivis, bet kāds nožēlojams, utains civilists. Domāšana nekad . . .»

— Muti ciet! — komisijas priekšsēdētājs pārskaities viņu pārtrauca. — Mums jau ir ziņas par jums. Der Kerl meint, man wird glauben, er sei ein wirklicber Idiot [22] Jūs neesat ne­kāds idiots, Šveik, jūs esat slīpēts un rūdīts blēdis, jūs esat ne­lietis, vazaņķis, diedelnieks! Vai saprotat?

— Padevīgi ziņoju, ka saprotu.

— Es jums teicu: muti ciet! Vai nedzirdējāt?

— Padevīgi ziņoju, es dzirdēju, ka man jātur mute ciet.

— Himmelherrgott. [23] , tad arī turiet muti ciet, ja es jums tā esmu teicis! Jūs taču labi zināt, ka nedrīkstat tad ne pīkstēt.

— Padevīgi ziņoju, es zinu, ka nedrīkstu pīkstēt.

Kara kungi saskatījās un pasauca feldfebeli.

— Novediet šo subjektu lejā uz kanceleju un gaidiet mūsu lēmumu un ziņojumu! Garnizona cietumā viņam šo muldēšanu izdzīs no galvas. Vīrs vesels kā zirgs, simulē, turklāt palaiž muti un ņirgājas par savu priekšniecību. Viņš domā, ka mēs esam atnākuši pakavēt viņam laiku, ka karš ir joku dzīšana un blēņošanās. Pagaidiet, Šveik, gan jums garnizona cietumā -parādīs, ka karš nav vis nekādi kumēdiņi.

Sveiks feldfebeļa pavadība devas uz kanceleju un ceļa dun­goja:

Pats nezinu, kalabad Es reiz tā domāju, Ka karš ir tīrie joki Un ilgs tik nedēļu . . .

Un, kamēr kancelejā dežūrējošais virsnieks brēca uz Sveiku, ka tādi tēviņi esot nošaujami, augšā, slimnīcas telpās, komi­sija likvidēja simulantus. No septiņdesmit pacientiem paglābās tikai divi: viens, kam granata bija norāvusi kāju, un otrs, kam patiešām bija gangrena.

Tie vienīgie nedzirdēja vārda «tauglich», bet visus pārējos, ieskaitot arī trīs mirstošos diloņslimniekus, atzina par derī­giem karadienestam, un staba virsārsts izmantoja izdevību teikt runu.

Viņa runa bija saturā īsa, toties izpušķota ar visdažādāka­jiem lamu vārdiem. Visi esot ragulopi un utizēdas, un tikai tādā gadījumā, ja viņi drošsirdīgi cīnīšoties par kungu un ķei­zaru, viņi varēšot atgriezties cilvēku sabiedrībā un viņiem tik­šot piedots, ka gribējuši izvairīties no karaklausības un simu­lējuši visādas kaites. Viņš, ārsts, gan tam neticot un domājot, ka visus simulantus gaidot karātavas.

Kāds jauns kara ārsts, pagaidām vēl tīra un nesamaitāta dvēsele, lūdza štaba virsārstam atļauju teikt dažus vārdus. Viņa runa atšķīrās no priekšnieka runas ar optimismu un nai­vumu. Viņš runāja vāciski.

Viņš ilgi skaidroja, ka ikvienam no tiem, kas tagad atstā­jot slimnīcu, lai pievienotos saviem pulkiem frontē, esot jābūt uzvarētājam un bruņiniekam. Viņš esot pārliecināts, ka bijušie slimnieki veikli rīkošoties ar ieročiem kaujas laukā un būšot godīgi cilvēki tiklab karadienestā, kā privātā dzīvē, ka viņi būšot neuzveicami karotāji un, atcerēdamies Radecka un Savo- jas Eižena [24] slavu, ar savām asinīm padarīšot auglīgus monar- chijas plašos slavas laukus un būšot cienīgi veikt vēstures uzticēto uzdevumu. Ar vislielāko drosmi, netaupot savas dzīvī­bas, viņiem esot jādodas uz priekšu zem savu pulku sašauta­jiem karogiem pretī jaunai slavai, jaunām uzvarām.

Velak gaitenī štaba virsārsts sacīja šim naivajam jau­neklim:

— Kolēģa kungs, varu jums apgalvot, ka jūs pūlējāties veltīgi. No šiem plukatām neiztaisīs karavīrus ne Radeckis, ne tas jūsu Savojas princis Eižens. Jūs varat runāt velnu vai eņģeļu mēlēs, tas viss vienalga. Viņi visi viena banda.

Pēdējais patvērums tiem, kas negribēja iet karā, bija gar­nizona cietums. Es pazinu kādu ārštata skolotāju, kuram kā matematiķim vajadzēja nokļūt artileristos un šaut ar lielga­balu, bet viņš nozaga kādam virsleitnantam pulksteni, lai tādā kārtā iekļūtu garnizona cietumā. To viņš izdarīja pilnīgi ap­zinīgi. Karš viņam neimponēja un nevilināja viņu. Šaut uz ienaidnieku un nogalināt ar šrapneļiem un granatām otrpus frontes tādus pašus nelaimīgus ārštata matematikas skolotā­jus — to viņš uzskatīja par nejēdzību.

— Es negribu, lai mani ienīstu par varmācību, — viņš sacīja pats sev un mierīgā garā nozaga pulksteni. Vispirms pārbaudīja viņa gara spējas un, kad viņš paskaidroja, ka za­dzis iedzīvošanās nolūkos, viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu. Cietumā daudzi sēdēja par zādzībām vai blēdībām, tur bija ideālisti un neidealisti, cilvēki, kas karu uzskatīja par ienākumu avotu, — dažādi intendanturas apakšvirsnieki aizmugurē un frontē, kas blēdījās kā ar uzturu, tā ar algām, tāpat arī mazie zagļi, kas bija tūkstoškārt godīgāki par tiem tēviņiem, kuri. viņus sūtīja uz šejieni. Garnizona cietumā atradās arī kareivji par dažādiem tīri militāriem noziegumiem: disciplīnas pārkā­pumiem, sacelšanās mēģinājumiem, dezertēšanu. Pavisam īpat­nēja grupa bija politiķi: astoņdesmit procenti no viņiem bija pilnīgi nevainīgi, bet deviņdesmit deviņus procentus no šiem nevainīgajiem tomēr notiesāja.

Militāri juridiskais aparats bija lielisks. Tāds tiesas aparats ir katrai valstij pirms vispārēja politiska, saimnieciska un mo­rālā sabrukuma. Bijušās varenības un slavas spožumu uztur tiesas, policija, žandarmi un pērkamo denunciantu banda.

Katrā armijas daļā Austrijai bija spiegi, kuri nodeva savus biedrus, kas gulēja ar viņiem vienā gultā un kara gaitās dalī­jās maizes kumosā.

Garnizona cietumam piegādāja svaigu materialu arī valsts policija — tādi kungi kā Klima, Slavičeks [25] un Co. Militārā cenzūra uzmanīja korespondenci starp fronti un izmisušajiem mājiniekiem un gādāja šurp korespondences autorus. Žandarmi vilka šurp pat vecus sirmgalvjus, kas sūtīja vēstules uz fronti, un par izteikto mierinājumu vai mājas posta aprakstiem kara tiesa piesprieda viņiem pa divpadsmit gadiem.

No Hradčanu garnizona cietuma, pāri Brževnovai, veda ceļš uz Motolas apmācības laukumu. Pa priekšu kareivju pa­vadībā soļoja vīrs ar dzelžos saslēgtām rokām, viņam sekoja rati ar šķirstu. Motolas apmācības laukumā atskanēja īsa pa­vēle: «Anl Feuer!» - Un visos pulkos un bataljonos nolasīja pulka pavēli, ka atkal kāds jauniesauktais nošauts par sacelša­nās mēģinājumu, jo uzbrucis kapteiņa kungam, kad tas iesitis ar zobenu viņa sievai, kas nespējusi pietiekami ātri atvadīties no sava vīra.

Bet garnizona cietumā svētā trīsvienība — staba profoss :!

Slaviks, kapteinis Linharts un feldfebelis Ržepa, kuru sauca ari par «bendi», lieliski veica savu darbu. Cik daudzus viņi pie­kāva līdz nāvei! Iespējams, ka kapteinis Linharts arī tagad, re­publikas laikos, ir kapteinis. Būtu tikai jāvēlas, lai viņam ieskaita stāžā arī garnizona cietumā nokalpotos gadus. Slaviče- kam un Klimam valsts policija jau apstiprinājusi viņu stāžu. Ržepa izstājies no dienesta un strādā atkal par mūrniekmeis- taru. Droši vien viņš republikā ir visādu patriotisku pulciņu biedrs.

Staba profoss Slaviks republikas laikā kļuvis par zagli un sēž cietumā. Nabadziņš nav pratis tik labi pielāgoties republi­kai kā citi militārie džentlmeņi.

Bija pilnīgi dabiski, ka štaba profoss Slaviks, pieņemdams Sveiku, uzmeta viņam mēmu, pārmetumu pilnu skatienu: