Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

«Ja |au te esi iekļuvis, tad tev grēku diezgan. Nekas, drau­dziņ, mēs saldinām dzīvi visiem, kas krituši mūsu rokās, un mūsu rokas nav nekādas dāmu rociņas!»

Un, lai padarītu savu skatienu ietekmīgāku, viņš pabāza Sveikam zem deguna savu lielo, stiegraino dūri un teica:

— Paoa, tu plukata!

Sveiks paoda un piezīmēja:

— Ar to es negribētu dabūt pa degunu, tai ir kapsētas smaka.

Mierīgā, nosvērtā valoda profosam bija pa prātam.

— Tie, — viņš sacīja, iegrūzdams Sveikam dūri vēderā,

stāvi taisni! Kas tev kabatās? Cigaretes vari paturēt, bet

naudu dod mums, lai tev to nenozog. Vairāk tev nav? Patie­šām nav? Nemelo, par meliem soda.

— Kur lai viņu liekam? — jautāja feldfebelis Ržepa.

— Sūtīsim uz sešpadsmito, — izlēma profoss, — pie apakš- bikšniekiem. Vai neredzat, ka kapteinis Linharts pavadrakstā atzīmējis: «Streng behūten, beobachten!» [26]

— Jā, brāl, — viņš svinīgi uzrunāja Sveiku, — ar nekriet- neļiem apietas kā ar nekrietneļiem. Ja kāds iedomājas spuro­ties pretī, to mēs iesviežam karcerī, ielaužam viņam visas ri­bas un atstājam guļam, kamēr nosprāgst. Mums ir tiesības tā darīt. Vai atceraties, Ržepa, ko mēs darījām ar to miesnieku?

— Jā, ar to bija ko noņemties, profosa kungs, •— feldfebe­lis Ržepa, atcerēs gremdēdamies, atbildēja. — Tam bija traka veselība! Es viņu spārdīju minūtes piecas ar kājām, kamēr vi­ņam sāka ribas brakšķēt un nākt asinis pa muti. Un tomēr viņš nodzīvoja vēl desmit dienas. Viņš nebija nobeidzams ne sitams.

— Redzi nu, diedeli, kā pie mums klājas, ja kādam ienāk prātā dumpoties vai laisties pa diegu, — profoss nobeidza savu pedagoģisko lekciju. — īstenībā tā ir pašnāvība, un tā to arī soda. Tāpat lai dievs tas kungs pasarga, ja tev, žurku ģīmi, ienāktu prātā par kaut ko sūdzēties inspekcijai. Kad ieradīsies inspekcija un jautās, vai tev ir kādas sūdzības, tad tev, seska smaka, jānostājas kā ierindā, jāsalutē un jāatbild: «Padevīgi ziņoju, ka nav, esmu pilnīgi apmierināts!» Kā tu to pateiksi, vanckar, — atkārto!

— Padevīgi ziņoju, ka nav, esmu pilnīgi apmierināts, — Sveiks atkārtoja ar tik mīlīgu sejas izteiksmi, ka staba profoss maldīgi noturēja to par patiesu centību un iztapību.

— Tad izģērbies līdz apakšbiksēm un ej uz sešpadsmito! viņš sacīja, pretēji savam paradumam nepiebilzdams ne žurku ģīmi, ne seska smaku, ne plukatu.

Sešpadsmitajā Sveiks sastapa deviņpadsmit vīrus apakšbik­sēs. Visiem uz pavadrakstiem bija atzīme: «Streng behūten, beobachten», tāpēc viņus ļoti uzmanīgi apsargāja, lai viņi ne­aizbēgtu.

Ja apakšbikses būtu tīras un logos nebūtu režģu, tad pir­majā mirklī varētu domāt, ka šie ļaudis sapulcējušies pirts priekštelpā.

Feldfebelis Ržepa nodeva Sveiku «cimrkomandantam», bār­dainam dēlietim atpogātā kreklā. Viņš uzrakstīja Sveika vārdu uz papīra strēmeles, kas karājās pie sienas, un sacīja viņam:

— Rīt mums būs teijateris. Mūs vedīs uz baznīcu klausī­ties dievvārdus. Mēs, visi apakšbikšaiņi, stāvam taisni zem kanceles. Tie tik būs kumēdiņi!

Kā visos cietumos un pārmācības namos, tā arī garnizona cietumā baznīciņa bija ļoti iemīļota vieta. Ne jau tāpēc, ka piespiesta baznīcas apmeklēšana tuvinātu arestantus dievam vai viņi apgūtu kādus tikumus. Par tādām aplamībām nevar būt ne runas. Dievkalpojumi un svētrunas bija jauka izklaidē­šanās garnizona cietuma arestantu dzīvē. Galvenais bija nevis tuvošanās dievam, bet cerība atrast gaitenī vai pagalmā kādu nomestu papirosa vai cigara galu. Dievu pilnīgi atstūma pie malas mazs cigara galiņš, kas mētājās spļaujamtraukā vai

vāļājās zemē putekļos. Šis mazais, smirdošais priekšmets guva uzvaru ir pār dievu, ir pār dvēseles atpestīšanu.

Kas tie bija par smiekliem, kad viņam dažreiz paslīdēja kāja un viņš ar visu kausu, ar svēto sakramentu vai mišu grā­matu nogāzās gar zemi un skaļi apvainoja no arestantu vidus izraudzīto ministrantuka tas viņam ar nolūku aizlicis kāju priekšā, un uz karstām pēdām iegrieza nabadziņam karceri un «špangles» V'Taču nosodītais līksmoja, jo tas viss iederējās, programā un padarīja jokus baznīciņā vēl sulīgākus. Viņam šai izrādē bija piešķirta atbildīga loma, un viņš to tēloja ar baudu.

Feldkurats Oto Kacs, tipisks armijas garīdznieks, bija eb­rejs. Tas nav nekas sevišķs. Archibiskaps Kons arī bija ebrejs un turklāt Machara [29] draugs.

Felkuratam Oto Kacam bija vēl raibāka pagātne nekā sla­venajam arehibiskapam Konam.

Kacs bija beidzis tirdzniecības akadēmiju un iestājies kara­dienestā kā brīvprātīgais. Viņš tik labi pazina vekseļu tiesības un tā prata rīkoties ar vekseļiem, ka firma «Kacs un Co» gada laikā varen smalki un izdevīgi nobankrotēja un vecais Kaca kungs, iepriekš izdarī jis ar savu kreditoru kapitalu dažas visai interesantas kombinācijās, bez kreditoru un sava kompanjona

ziņas aizlaidās uz Ziemeļameriku, kamēr viņa kompanjons bija spiests aizlaisties uz Argentinu.

Kad nu jaunais Oto Kacs tik nesavtīgi bija sadalījis starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku firmu «Kacs un Co», tad viņš nokļuva tāda cilvēka situācijā, kam nav ko mantot, kas nezina, kur nolikt savu galvu, un kam atliek vienīgi iestāties aktivajā karadienestā.

Bet pirms tam brīvprātīgais Oto Kacs bija izgudrojis tei­camu joku. Viņš likās kristīties. Viņš griezās pie Kristus, lai tas palīdz viņam taisīt karjeru, un bija pilnigi pārliecināts, ka tas ir vienkāršs veikala darījums starp viņu un dieva dēlu.

Kacu svinīgi kristīja Emauas klosterī. Pats paters Albans iemērca viņu kristāmajā traukā. Tā bi ja lieliska aina: klāt bija dievbijīgs majors no tā pulka, kur Oto Kacs kalpoja, veca jaunava no dižciltīgo sieviešu patversmes Hradčanos un ap­taukojies konsistorijas pārstāvis, kas stāvēja kūmās.

Virsnieka pārbaudījumus viņš izturēja labi, un jaunais kristietis Oto Kacs palika armijā. Sākumā viņam likās, ka viss iet labi, un viņš pat gribēja iestāties kara akadēmijā, bet kādu dienu piedzērās, iestājās klosterī un apmainīja zobenu pret mūka tērpu. Viņš devās audiencē pie archibiskapa Hradčanos un ar tā palīdzību iekļuva garīgajā seminārā. Pirms iesvētīšanas viņš piedzērās līdz nesamaņai kādā visai smalkā lokālā ar «sie­viešu kārtas personālu» un no šīm dzīrēm devās uz iesvaidī- šanu. Pēc tam viņš ieradās savā puikā pēc protekcijas un, kad bija iecelts par feldkuratu, nopirka zirgu, jādelēja pa Pragas ielām un nepalaida garām nevienas sava pulka virsnieku dzīres.

Uz kāpnēm viņa dzīvokļa priekšā ļoti bieži atskanēja ne­apmierināto kreditoru lamas. Viņš veda mājās ielasmeitas vai arī sūtīja pēc tām savu kalpotāju. Viņš ļoti labprāt spēlēja kārtis, un klīda baumas, ka viņš blēdījoties kāršu spēlē, taču nevienam nebija izdevies pieķert feldkuratu, ka viņš sava tērpa platajā piedurknē slēpj dūzi. Virsnieku aprindās viņu dēvēja par «svēto tēvu». Svētrunas viņš nekad negatavoja iepriekš, ar ko atšķīrās no sava priekšgājēja, kas agrāk apmeklēja garni­zona cietumu. Tas bija sirdzis ar neatvairāmām iedomām, ka garnizona cietumā ieslodzītos iespējams labot ar pamācībām no kanceles. Cienījamais dvēseļu gans bija dievbijīgi valbījis acis un skaidrojis arestantiem, ka nepieciešams reformēt liku­mus par ielasmeitām un nelaulātām mātēm, un penterējis par ārlaulības bērnu audzināšanu. Viņa abstraktajām svētrunām nebija nekā kopēja ar pašreizējo momentu, un tās visus gar­laikoja.