Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

— Kurš no jums ir ēdis zirga tauku grimšļus? — iejaucās kāda balss, kurai tomēr neviens neatbildēja, jo ieskrēja sanitars:

— Visi gultās! Nāk kāda erchercogiene! Lai neviens nebāž savas netīrās kājas ārā no segas!

Pat īsta erchercogiene nebūtu varējusi ienākt cienīgāk par baronesi fon Bocenheimu. Viņai sekoja vesela svila, kurā ne­trūka pat slimnīcas grāmatveža feldfebeļa, kurš visā šai noti­kumā saskatīja slepenu revīziju, kas var viņu atraut no treknās aizmugures siles un nogādāt pie frontes dzeloņstiepļu aizžogo­jumiem šrapneļiem par barību.

Grāmatvedis bija bāls, bet vēl bālāks bija Dr. Grīnšteins. Viņa acu priekšā rēgojās vecās baroneses vizītkarte ar titulu «Ģeneraļa atraitne» un viss, kas varēja ar to saistīties: sakari, protekcijas, sūdzības, pārcelšana uz fronti un citas briesmas.

— Te nu guļ Sveiks, — viņš sacīja mākslotā mierā, pie­vedis baronesi pie Sveika gultas, — viņš ir ļoti pacietīgs.

Baronese fon Bocenheima apsēdās uz krēsla, ko piebīdīja pie Sveika gultas, un sacīja:

— Česki zoldat vien faren zoldat, klip zoldat ir lap zol- dat. Man lot mīl česki ēstreicher.

Viņa glāstīja Sveika neskūtos vaigus un turpināja:

— Man viss lasīt iekš avīz, man atnes jums dzert, kost, pīpēt, sūkāt, česki zoldat, faren zoldat. Johann, kommen Sie her! [18]

Kambarsulainis, kas ar savu izspūrušo bārdu atgādināja slepkavu un laupītāju Babinski, atstiepa milzīgu grozu pie gul­tas, bet vecās baroneses biedrene, liela auguma dāma ar sa­raudātu seju, apsēdās uz Sveika gultas un apčubināja ap viņu salmu cisas nesatricināmā pārliecībā, ka tā jāizturas pret sirg­stošiem varoņiem.

Tikmēr baronese izņēma no groza dāvanas: duci ceptu vistu, kas bija ievīstītas sārtā zīda papīrā un pārsietas ar melndzeltenām zīda lentēm, divas pudeles kāda kara laika

1 Johan, nāciet šurp! {Vāc.)

liķiera ar etiķeti «Gott, strafe England!» Uz etiķetes otras pu­ses bija redzami Francis Jozefs un Vilhelms, saķērušies rokās, it kā gribētu sākt rotaļu: «Zaķis iekrita bedrē no paša rīta, mīļo zaķīt, kas tev kaiš, nāc ar mani dejot!»

Oesterreich, du edles Haus,

Steck deine Fahne aus.

Lass sie im Winde weh'n,

Oesterreich muss ewig steh'n!

ar tulkojumu čechiski:

Austrija, tu dižā valsts,

Lai tavs karogs vējos plīvo,

Tu mums visiem sargs un balsts,

Austrija lai mūžam dzīvo!

Pēdējā dāvana bija balta hiacinte puķu podā.

Kad viss izkravāts gulēja gultā, baronese aizgrābtībā ne­spēja valdīt asaras. Daži izbadējušies simulanti savukārt ne­spēja valdīt slienas. Baroneses biedrene balstīja sēdošo Sveiku un arī šņukstēja. Valdīja dziļš klusums kā baznīcā, bet Sveiks to pēkšņi pārtrauca, salikdams rokas:

— Mūsu tēvs debesīs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība .„. pardon, cienītā kundze, samelsos, es gribēju teikt: dievs kungs, debesu tēvs, svētī šis dāvanas, ko mēs ta­vas devības labad baudīsim. Āmen.

Un viņš paņēma no gultas vienu vistu un sāka to ēst, Dr. Grīnšteina izbiedēto skatienu pavadīts.

— Ak, kā tas viņam garšo, šim zaldātiņam, — vecā baro­nese sajūsmināta čukstēja Dr. Grīnšteinam, — viņš droši vien jau vesels un varēs doties karā. Es ir tik lot lustig, ka vin to iet iekš labum.

Tad viņa apstaigāja visas gultas, izdalot cigaretes un šoko­lādes konfektes; atgriezusies pie Sveika, viņa noglāstīja tā matus un, pateikusi: «Behiit' euch Gott!» [21] — kopā ar pavado­ņiem atstāja telpu.

Iekāms Dr. Grīnšteins, pavadījis baronesi, paspēja atgriez­ties, Sveiks bija izdalījis vistas un slimnieki tās aprijuši tādā ātrumā, ka vistu vietā rēgojās kaudzīte kaulu, kas bija tā no­skrubināti, it kā vistas dzīvas būtu nokļuvušas klijānu nagos un pēc tam viņu kauliņi mēnešiem ilgi cepinājušies saulē.

Tāpat nebija ne vēsts no kara laika liķiera un trim pude­lēm vīna. Ari šokolādes plāksnītes un sausiņi bija pagalam Kāds bija pat izdzēris nagu politūras pudelīti, kas atradās ma- nikira kārbā, un nogaršojis zobu pastu.

Dr. Grīnšteins atkal nostājās kareivīgā pozā un teica garu runu. Viņam kā akmens novēlās no sirds, kad apmeklējums bija aiz muguras. Apgrauzto kaulu kaudze apstiprināja viņa domas, ka visi pacienti ir nelabojami simulanti.

— Kareivji, — viņš laida vaļā, — ja jums būtu kaut drusku prāta, tad jūs pirksta nekam nebūtu dūruši klāt, jo būtu do­mājuši: «Virsārsta kungs neticēs, ka mēs esam grūti slimi, ja visu to aprīsim.» Bet ar šo rīcību jūs apliecinājāt, ka necienāt manu labo sirdi. Es jums skaloju kuņģus, dodu jums klistirus, cenšos panākt, lai jūs ieturētu stingru dietu, un jūs tā pārslo- gāt kuņģus! Vai gribat dabūt kuņģa kataru? Jūs maldāties! Jūsu kuņģis vēl nebūs sācis gremot, kad es to izskalošu tik tīru, ka jūs to atcerēsieties līdz nāves stundiņai un vēl bēr­niem stāstīsiet, kā reiz sarijāties vistas cepeti un citas gardas mantas, bet tās nepaguva uzturēties jūsu kuņģī ne stundas ce­turksni, jo tika savlaicīgi izskalotas ārā. Un nu cits pēc cita man pakaļ! Es neesmu tāds tītars kā jūs, bet mazliet gudrāks nekā jūs visi kopā. Turklāt paziņoju, ka rīt uzlaidīšu jums virsū komisiju. Pārāk ilgi jūs te vāļājaties, un nekas jums nekaiš, ja varējāt piecās minūtēs tā piecūkot kuņģus. Uz priekšu, marš!

Kad pienāca Sveika kārta, Dr. Grīnšteins paskatījās viņā un, atcerējies šodienas mīklaino vizīti, jautāja:

— Vai jūs pazīstat baroneses kundzi?

— Es esmu viņas ārlaulības dēls, — Sveiks mierīgi atbil­dēja. — Viņa mani gluži maziņu bija izlikusi uz ielas un tagad atrada . ..

Dr. Grīnšteins strupi noteica:

— Dodiet tad Sveikam vēl vienu klistiru!

Vakarā visi drūmi gulēja gultās. Vēl pirms dažām stundām visiem kuņģos atradās labas un gardas mantas, bet nu tur ska­lojās plāna tēja ar šķēlīti maizes.

Divdesmit pirmais numurs pie loga ierunājās:

— Zināt, biedri, sutināta vista man garšo labāk nekā cepta.

Kāds norūca:

■— Sadodiet viņam pa kaklu!

Taču pēc bēdīgā mielasta visi bija tik vārgi, ka nevienam negribējās kustēties.

Dr. Grīnšteins turēja vārdu. Otrā dienā ieradās daži kara ārsti no daudzinātās komisijas.

Viņi svinīgi soļoja gar gultu rindām un atkārtoja divus vārdus:

— Parādiet mēli!

Sveiks izkāra mēli tik tālu, ka viņa seja saviebās muļķīgā 'grimasē un acis aizvērās ciet.

— Padevīgi ziņoju, štaba ārsta kungs, ka vairāk mēli iz­kārt es nevaru.

Nu sākās interesants strīds starp Sveiku un komisiju. Sveiks apgalvoja, ka augšminēto paskaidrojumu sniedzis tāpēc, lai ārsti nedomātu, ka viņš grib slēpt savu mēli.

Komisijas locekļu domas par Sveiku krasi dalījās. Pusei likās, ka Sveiks esot «ein bloder Kerl» \ bet otra puse apgal-

voja, ka viņš esot rūdīts blēdis, kas ņirgājoties par karadie­nestu.

— Zibeņi un pērkoni! — komisijas priekšsēdētājs uzbrēca Sveikam. — Gan mēs tiksim ar jums galā!

Sveiks lūkojās komisijā ar nevainīga bērna dievišķīgo mieru.

Staba virsārsts pienāca Sveikam cieši klāt.

— Es gribētu gan zināt, par ko jūs domājat, jūs jūras cūka!

— Padevīgi ziņoju, ka es neko nedomāju.

—■ Velns un elle! — brēca kāds komisijas loceklis, šķindi­nādams zobenu. —- Tātad viņš nemaz nedomā! Kāpēc tad jūs nedomājat, Siamas ziloni?