Jarostavs Hašeks - KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

Viņa draudzenei gan Sveiks bija aizdevis dusmas, tāpēc viņa atļāvās daudz smalku izteicienu, no kuriem pats pieklā­jīgākais vēl bija:

— Nolādēts sumpurnis!

Kad nelūgtie īrnieki bija aizvākušies, Sveiks gribēja uz­meklēt Millera kundzi, lai viņa uzpostu dzīvokli, taču atrada tikai papīra gabaliņu, uz kura Millera kundze ķeburainā rok­rakstā bija izsacījusi savas domas par nelaimīgo sagadīšanos ar izīrēto Sveika gultu:

«Piedodiet, cienījamais kungs, ka es jūs vairs neredzēšu, jo izlēkšu pa logu.»

— Meli vien būs, — Sveiks noteica un sāka gaidīt.

Pēc pusstundas nelaimīgā Millera kundze iešļūca virtuvē. Viņas satriektā seja pauda, ka viņa gaida no Sveika kādu mierinājuma vārdu.

— Ja gribat lēkt ārā pa logu, — Sveiks sacīja, — tad ejiet manā istabā, es logu jau atvēru. Pa virtuves logu neieteicu lēkt, jo apakšā aug rozes, jūs salauzīsiet krūmus un dabūsiet īpašniekiem samaksāt. Pa istabas logu jūs nolidosiet tieši uz ietves un, ja laimēsies, nolauzīsiet kaklu. Ja nelaimēsies, tad ielauzīsiet tikai ribas, pārlauzīsiet rokas un kājas un vēl būs jāmaksā par slimnīcu.

Millera kundze sāka raudāt, klusi iegāja Sveika istabā, aiz­vēra logu un atgriezusies teica:

— Tur ir caurvējš, un tas nenāks par labu cienītā kunga reimatismam.

Tad viņa aizgāja uzpost gultu, sakārtoja visu bezgala rū­pīgi un, atgriezusies virtuvē pie Sveika, asarainām acīm pie­bilda:

— Tie divi kucēni, cienītais kungs, kas mums bija pa­galmā, nosprāga. Un bernardietis aizbēga, kad viņi te kratīja dzīvokli.'

— Kungs Kristus! — Sveiks iesaucās. — Tas nu gan var iekļūt ķezā. To droši vien tagad meklē policija.

— Viņš iekoda policijas komisārā kungam, kad tas, pār­meklējot dzīvokli, izvilka nabaga sunīti no gultas apakšas, — Millera kundze stāstīja. — Jo, redziet, sākumā viens no šiem kungiem sacīja, ka zem gultas kāds slēpjoties, un tad viņi šo bernardieti aicināja likuma vārdā līst laukā, un, kad viņš ne­gribēja to darīt, izvilka ar varu. Viņš gribēja vai visus aprīt un tad izskrēja pa durvīm un vairs neatgriezās atpakaļ. Arī mani tie kungi kverkšķināja, kas pie mums nākot, vai mēs bieži saņemot naudu no ārzemēm, un tad lika saprast, ka es esot muļķe, kad pateicu, ka nauda no ārzemēm pienāk pavi­sam reti, pēdējo reizi sešdesmit kronu no pārvaldnieka kunga Brno kā rokasnauda par Angoras kaķi, kuru bijāt izsludinājis avīzē «Naroāni Politika» un kura vietā nosūtījāt viņam dateļu kastē to aklo foksterjera kucēnu. Vēlāk gan viņi runāja atkal pavisam laipni un ieteica man to nakts kafejnīcas šveicaru, lai man vienai dzīvoklī nebūtu bail, — to pašu, ko jūs izmē­tāt ārā . . .

— Posts un bēdas ar to policiju, Millera kundze, — Sveiks nopūtās. — Gan jūs redzēsiet, cik daudzi no viņiem nāks pie manis pirkt suņus.

Nav zināms, vai tie, kas pēc apvērsuma pētīja policijas archivu, atšifrēja valsts policijas slepenā fonda izdevumus, kur bija lasāms: B. — 40 k„ F. — 50 k., L. — 80 k. utt. Viņi noteikti alojās, ja domāja, ka ar šiem burtiem sākās uzvārdi tām personām, kas par 40, 50, 80 utt. kronām pārdevušas čechu tautu melndzeltenajam ērglim.

Īstenībā B. nozīmēja bernardieti, F. — foksterjeru, L. — leonbergu. Visus šos suņus Bretšneiders iegādājās no Sveika. Tie bija nejauki riebekļi, kam nebija nekā kopīga ar tiem tīrasiņu suņiem, par kādiem Sveiks tos pārdeva. Bernardietis bija jauktenis, pūdeļa un kāda ielas suņa krustojums, fokster- jers bija vilku suņa lielumā, tam bija. āpšu suņa ausis un līkas kājas, it kā tas būtu sirdzis ar rachitu. Leonbergs ar savu pinkaino purnu atgādināja ungāru aitu suni. Augums tam bija kā āpšu sunim, aste nocirsta, bet dibens kails kā pā­vi anam.

Arī slepenpolicists Kalouss ieradās pirkt suni un atgriezās policijā ar fantastisku izdzimteni, kas atgādināja lāsainu hiēnu ar skotu aitu suņa krēpēm, bet slepenā fonda posteņos parādījās jauns ieraksts: D. — 90 k.

Sis izdzimtenis tēloja doga lomu.

Bretšneiders

Taču arī Kalousam neizdevās no Sveika neko izdibināt. Vi­ņam klājās tāpat kā Bretšneideram. Pat vissmalkākās politiskās sarunas Sveiks novirzīja uz mēra ārstēšanu jauniem kucēniem un visviltīgāk sastādītie jautājumi beidzās ar to, ka slepen­policists atkal aizveda līdzi kādu jaunu, neiedomājami riebīgu bastardu.

Beidzot pienāca gals slavenajam detektīvam Bretšneideram. Kad viņa dzīvoklī jau atradās septiņi tādi izdzimteņi, viņš kopā ar tiem ieslēdzās dibenistabā un mērdēja tos badā tik ilgi, kamēr suņi aprija viņu pašu.

Viņš bija tik godīgs, ka ietaupīja valsts kasei izdevumus par savu apbedīšanu.

Viņa dienesta lapā ailē «Paaugstinājumi dienestā» polici­jas pārvalde ierakstīja šādus dziļa traģisma pilnus vārdus: «Aprīts no paša suņiem.»

Kad Sveiks velak uzzinaja par traģisko notikumu, viņš teica:

— Nevaru gan iedomāties, kā viņu pastarā dienā sadabus kopā.

Tolaik, kad Galicijas meži oip Rabas upes redzēja, kā šai upei bēga pāri austriešu armija, tolaik, kad dienvidos, Serbijā, austriešu divizijas cita pēc citas dabūja pa biksēm (ko tās sen bija pelnījušas), Austrijas kara ministrija atcerējās Sveiku, lai tas palīdzētu monarchijai izkļūt no ķezas.

Kad Sveiks saņēma pavēsti, ka nedēļas laikā jāierodas ārstu komisijā Stršelecu salā, viņš patlaban gulēja gultā, jo viņu bija atkal sagrābusi reimatisma lēkme.

Virtuvē Millera kundze vārīja kafiju.

— Millera kundze, — no istabas atskanēja Sveika vārgā balss, — Millera kundze, ienāciet uz mirkli!

Kad kalpone ienāca istabā, Sveiks tikpat klusu sacīja:

— Apsēdieties, Millera kundze!

Viņa balss skanēja noslēpumaini un svinīgi.

Kad Millera kundze bija apsēdusies, Sveiks izslējās gultā sēdus un pavēstīja:

— Es došos karā.

— Svētā Marija! — Millera kundze iesaucās. — Ko jūs tur

darīsiet?

— Kaušos, — Sveiks aizkapa balsī atbildēja. — Ar Aus­triju vairs nav labi. Augšā mācas virsū Krakovai, lejā — Un- garijai. Lai kur met acis, visur mūs slānī, ka put vien, un tā­pēc mani iesauc karā. Es taču vakar lasīju jums avīzi priekšā, ka pār mūsu dārgo tēviju savelkas tumši mākoņi.

— Bet jūs taču nevarat pakustēties.

— Tas neko nenozīmē, Millera kundze, es aizbraukšu uz turieni ratiņos. Jūs taču pazīstat konditoru uz stūra, tam ir tādi ratiņi. Pirms pāris gadiem viņš tajos vadāja savu klibo mērgļa vectēvu iekampt svaigu gaisu. Tajos jūs mani aizve­dīsi et uz pieņemšanas punktu, Millera kundze.

Millera kundzei bira asaras kā pupas:

— Cienītais kungs, vai lai neaizskrienu pēc ārsta?

— Nekur jums nav jāskrien, Millera kundze, es pat ar tā­dām kājām esmu pilnīgi derīgs lielgabalu gaļai. Kad Austrijai iet greizi, katram kroplim jābūt savā vietā. Vāriet vien mie­rīgi savu kafiju!

Un, kamēr Millera kundze uztraukusies un noraudājusies kāsa kafiju, krietnais kareivis Sveiks savā gultā dziedāja:

Vindišgrecs un karakungi nāca,

Saulei lecot, niknu karu sāca.

Hop, hop, hop!

Visi piesauca ar lielu sparu:

«Jēzu Krist, nāc talkā nobeigt karu!»

Hop, hop, hop!

Sās drausmīgās kara dziesmas ietekmē Millera kundze aiz­mirsa kafiju un trīcēdama, šausmu pārņemta, klausījās, kā krietnais kareivis Sveiks, gultā gulēdams, turpināja savu dziesmu:

Ak dievamāt, nāc talkā kaujā bargā!