Zigurds Dreimanis - Es-no viņpasaules

Atbildēt nepagustu, jo no sāpēm zaudēju samaņu.

1981. gada 26. septembris.

Mani pārved uz Ogres rajona IeD, kur uzzinu par savu ad­ministratīvo arestu. "Diennaktis" beidzas 1. oktobrī, līdz tam mani ievieto administratīvi notiesāto kamerā.

Izsauc izmeklētājs Bērziņš, kurš paziņo: tā kā fesniegumu par maniem krimināliem joprojām neesot, viņš mani 1. oktobrī atbrīvošot no aresta. Neticu tam, ka Stučkas miliči tik viegli mani atlaidīs, bet varbūt tomēr notiks brīnums, vai arī viņi būs notvēruši īsto slepkavu?

Līdz šai dienai sēdēju līdzās "sutočņikiem" ar vienu atšķirību - mani neveda strādāt. Šajā dienā notika savādāk. Izsauca IeD dežurants un norīkoja uz IeD garāžām, kur automašīnai UAZ vajadzēja uzstādīt ātrumkārbu pēc kapitālremonta.

Vakarā, pēc remonta pārbaudot mašīnu, atklāju, ka remontrūpnīcā haltūrējuši - braukt nav iespējams. Apsardze bija jau pazudusi, tādēļ uz kameru gāju viens. Atcerējos Bērziņa solījumu un cerēju, ka nākamajā dienā mani atbrīvos.

Ieejot milicijā, ielas otrā pusē pamanīju Modri Misseru.

Ap dūšu kļuva nelabi, iekšā kaķi sāka skrāpēties. Nav aizmirsuši. Kas būs rīt?

1981. gada 1. oktobris.

No rīta piecēlos ar nelāgu nojautu: šodiena nenesīs neko labu. Atcerējos vakarā redzēto Misseru. Vai tikai tā nebija provokācija, varbūt viņi bija vēlējušies, lai es muktu no garāžām, kur acis rāda?…

Pulksten 12.00 izsauca pie Bērziņa. Viņš ar neizpratni sejā uzrādīja man sankciju par arestu pēc LPSR KK 85. panta 2. daļas - tas par tām kurpēm no veikala.

Iekšēji šādam pavērsienam biju gatavs, parakstīju papīrus un devos uz kameru.

1981. gada 2. oktobris.

Mani aizveda uz Rīgas Centrālcietumu (iestāde OC 78/21). Šinī iestādē neesmu pirmo reizi, tādēļ tas nav tik briesmīgi kā pirmoreiz nokļuvušajiem. Man vairs nav jāiziet "pierakstīšanās", iepriekšējā reizē ir iegūta noteikta autoritāte un sava vieta ieslodzīto hierarhijā.

Centrāle sagaida kā vienmēr, karantīnas kamerā ātri atklājas jaunie cilvēki, kuri šeit ir pirmo reizi. Jūtu viņiem līdzi, jo Rīgas cietums ir slavens visā lielajā impērijā ar ieslodzīto neiedomājami nežēlīgo savstarpējo izturēšanos.

Kamerā jaunajiem atņem visu, kas iepatīkas vecam zekam, turklāt jaunais nedrīkst pretī runāt, neriskējot ar savu veselību vai pat dzīvību.

Dažam pirmoreiz nokļuvušam liek iziet "pierakstīšanos" jau šeit, lai gan vēlāk kamerā tā būs jāatkārto. Tur neviens neņems vērā to.

kas ar cilvēku jau darīts karantīnā. Otrreiz "nepierakstīs" vienīgi tos, kurus ne tikai "pierakstīja", bet arī "parakstīja" - piespieda kļūt par kalpu vai izsita piekrišanu apmierināt kāda maniaka seksuālās tieksmes. Šie cilvēki kļūst par kājslauķi citiem ieslodzītajiem.

Satiku pāris puišu, ar kuriem biju agrāk ticies ieslodzījuma vietās. Kopā pārspriedām savus piedzīvojumus brīvība un gājām gulēt. Aizmigt nevarēju, domāju par to, kas mani gaida nākotnē. Sankcijā bija norādīts LPSR KK 85. p. 2. d., tātad brīvības atņemšana no 3 līdz 8 gadiem stingrajā režīmā. Nožēloju savu muļķību, kuras dēļ tagad nāksies zaudēt daļu dzīves, bet pats vainīgs.

Es vēl nezināju, kādu likteni man sagatavojuši miliči un varenā IeM sistēma.

1981. gada 3. oktobris.

No rīta ejam uz pirti. 10 minūtes aukstā dušā, apskate, pirkstu nospiedumu noņemšana, ģērbšanās slapjās drēbēs (nav izkaltušas pēc atutošanas kameras), viegla iekaustīšana no cietuma apsardzes puses.

Viss kā parasti Centrālcietumā.

Pēc pirts ejam pie "opera", lai piedalītos sadalē pa kamerām. Man tiek 2. korpuss. Tas ir labāk nekā 1. korpusa "siļķu muca" (kopējā kamera). Tomēr jāuzmanās - 2. korpuss slavens ar savām "pīļu" kamerām. Vēl korpusā ir speciālas kameras, kurās sēž zeķi, kas pārkāpuši "zagļu" likumus un, lai "zagļu" atmaksa par šī likuma pārkāpšanu viņus tik ātri nesasniegtu, viņi kalpp administrācijai - par izsitējiem.

Darba specifika ir tāda: kamerā iesēdina cilvēku, no kura vajag kaut ko uzzināt. Tad izsitēji sit tikmēr, kamēr panāk to, ko IeM vajag, vai arī cilvēks mirst.

Man tika mierīgā kamera, tādēļ jāuzmanās no "pīlēm".

Kā pazīt "pīli" cietumā? Ikvienam ieslodzītajam ātri izstrādājas speciāla atšifrēšanas sistēma:

1. "Pīle" ir ļoti ziņkārīgs.

2. Erudīts, viegli nodibina kontaktu.

3. Cenšas tev iestāstīt to, ko tev nevajag zināt.

4. No pratināšanas pie izmeklētāja nes narkotikas, tēju, var bagātīgi apdāvināt ar produktiem arī tevi.

Iepazīstos ar kameras biedriem un ieņemu man paredzēto brīvo gultu. Rīt vajadzēs skatīties, kas pārstāv "opera" intereses.

Jau pirmajā dienā kļūst skaidrs, ka kamerā ir divas "pīles". No šī brīža nedrīkst izteikt neko lieku un jāpiebaro "pīles" ar izdomātu informāciju. Citādi "opers" nomainīs palīgu.

Pamazām attopu: priecāties par manu atrašanos 2. korpusā ir nepiedodama vieglprātība. Jā, mani nesit, bet tas ir viens no pos­miem psiholoģiskajā apstrādē. Visas dienas līdz 8. oktobrim klausos stāstos par ieslodzītajiem, kas par samaksu piekrituši uzņemties nedarītus noziegumus.

Citādi atrodos mierīgos apstākļos. 2. korpusā par naudu var iegādāties jebkuras nepieciešamās preces: degvīnu, tēju, narkoti­kas. Var arī sarunāt sievieti. Pirmajā korpusā to izdarīt ir gandrīz neiespējami.

Mūsu kamerā arī izmanto šīs priekšrocības.

Mēs visu laiku atceramies: ja piedzersies, "zonderkomanda" (speciālā apsardzes vienība cīņai ar ieslodzīto nepakļaušanos administrācijai) vai dežuranti piekaus. Viņi to sauc par profi­laktisko audzināšanu. Sajās dienās tas tomēr nenotika.

1981. gada 20. oktobris.

Ar Voroņežas etapu mani aizved uz Stučkas IeD. Saprotu, ka manas mocības vēl nav beigušās. Vēlu vakarā nokļūstu kamerā, ceru, ka pratināšana sāksies nākamajā dienā. Tomēr esmu maldījies. Mani izsauc apmēram 20.30.

Uz nopratināšanu ved šoferis Kola. Jau ieraugot viņu, kājas sāk drebēt.

Nokļūstu Stara kabinetā, tur jau atrodas Stars, Missers, Ci- tajevs, tagad arī Kola. Uz galda atrodas neizdzertas degvīna pudeles un uzkodas. Mani cienā ar dzērieniem, ļauj uzēst.

Parāda videoierakstu, kurā Aivars mani apsūdz kā slepkavības galveno izdarītāju.

Pēc tam dzērām šņabi, Stars plātījās ar dienesta ieroci, solīja aizvest pie meitām, lamāja Krievu par mūlāpu. Beidzot mani piedzirdīja tā, ka es neatceros tālākos notikumus. Vienīgais prātā palikušais: nezin no kurienes uzradās Liņģis un Onckulis. Nesapratu, kādēļ. Vēlāk uzzināju, ka esmu parakstījis papīrus par atzīšanos slepkavībā, bet tas būs pēc trim dienām.

Pagaidām mani nogādāja kamerā.

Jau no rīta sākas brīnumi. Brokastis pasniedz tādas, kā augstākās klases viesnīcā: alus, karbonāde, kafija. Iekniebju sev kājā - vai gadījumā negulu? Rodas aizdomas, ka iepriekšējā vakarā dzeršana beigusies slikti. Ar nepacietību gaidīju, kas sekos. Bet nekas neno­tika. Visu dienu pret mani izturējās kā pret goda viesi, nevis ieslodzīto. Uz lūgumu satikties ar izmeklētāju saņemu noraidījumu. Citu kameru ieslodzītie, gaisu ostīdami, prasīja dežurantam to pašu ēdienu, ko deva man, bet saņēma atbildi: "Neprotat ar izmeklētāju sarunāt."

1981. gada 22. oktobris.

Tieku aizvests uz milicijas priekšnieka kabinetu. Tur jau atrodas Grundšteins, Missers, Liņģis, Apsēna, Stars, Sķēris, Piļka, divas meitenes no pasu galda, rajona partijas sekretārs, izpildu komitejas priekšnieks, LPSR prokuratūras eksperts kriminālists Skudra ar videokameru. Man paziņo, ka brauksim apskatīt tās vietas, kuras videoierakstā norādījis Aivars Krievs. Mana piekrišana netiek prasīta. Pieslēdz mani ar roku dzelžiem pie konvoiera, un braucam uz Aizkraukli. Tur izstaigājam staciju, nobraucam pāris kilometru Kokneses virzienā, apstājamies un noejam ceļa malā. Visu to filmē Skudra. Pēc tam atgriežamies IeD. Visi izklīst, palieku kopā ar Misseru, kurš ar smaidu noved mani kamerā.