STAŅISLAVS LEMS - PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Liels niknums un skaudība iedzēla karalim Biska- lāram.

— Par to, ka grūdi mani kaunā, tev draud smags sods, — teica viņš. — Taču, lai nerastos nevalodas, ka esmu tevi ieslodzījis viltīgā kārtā un, laužot savu ka­raļa vārdu, licis sacirst gabalos, tev jāiztur trīs pār­baudes. Ja tiksi ar tām galā, dāvāšu tev dzīvību un brīvi. Bet, ja ne, — posts un bēdas tev, svešzemnieki

Kreācijs stāvēja gluži mierīgs un nekā nesacīja, bet Biskalārs tikmēr turpināja:

— Lūk, pirmais pārbaudījums: ja tu, kā pats lielījies spēj veikt visu, tad ieej manā pazemes mantu kambari vēl šonakt pat. Lai tu varētu apliecināt, ka esi sasnie­dzis tā sirdi, atklāšu tev, ka tam ir četri nodalījumi. Pēdējais ir balts kā sniegs un tukšs; tur atrodas vie­nīgi izdobta briljanta ola, kurā guļ metāla lode. Rit taisni pusdienlaikā tev jāierodas pilī un tā man jāpa­rāda. Tagad vari iet.

Kreācijs paklanījās un devās prom. Bet ļaunestīgais Biskalārs bija izlicis viņam lamatas: ja arī konstruk­toram izdotos iekļūt mantu kambarī, tad sveikam un veselam iznest metāla lodi nebija nekādas iespējas, jo tā bija izvirpota no tīra rādija un ar savu iznīcinošo starojumu dedzināja mūrus, bet prātu aptumšoja tūk­stoš soļu rādiusā.

Kolīdz iestājās nakts, Kreācijs izgāja no sava torņa, devās uz pili un, turēdamies pa gabalu no sargiem, kuri sasaucās uz pils sienas, iebāza roku azotē, sada­būja mazu vācelīti, izlika uz atvērtas delnas trīs pien- baltas dzirkstis un uzpūta tām. Dzirkstis izplūda pēr- ļainā dūmakā, kas blīvi apņēma bruņotos sargus, un pacēlās tāda migla, ka ne sitams nevarēja redzēt. Kreā­cijs izgāja starp sargiem un devās pa kāpnēm lejup, līdz beidzot zālē, kuras griesti bija no kalcedona, sienas no hrizoberila, bet grīda no smaragdiem un tādēļ atgā­dināja dārgakmeņu klintīs ieskautu debeszilu ezeru, ieraudzīja mantu kambara durvis, bet to priekšā — melnu, posmkājainu mašīnu, virs kuras gaiss locījās gluži kā sakarsusi stikla plātne.

— Saki man, — mašīna ierunājās, — kas tā par vietu, kam nav nedz sienu, nedz mūru, nedz restu, bet ko neviens nekad nav atstājis un nekad neatstās?

— Šī vieta ir Visums, — konstruktors atbildēja.

Mašīna saļodzījās uz visām astoņām kājām un sa­gāzās uz smaragda plātnēm ar tādu troksni, it kā būtu pārgrieztas pulksteņu ķēdes un to vēzēkļi ripotu pa kristāla virsmu. Kreācijs pārkāpa mašīnai pāri, sada­būja purpurainu dzirksti un piegāja pie kambara dur­vīm, kas bija darinātas no viena vienīga titāna bloka. Viņš palaida vaļā dzirksti, kas mirguļodama pariņķoja un ietraucās atslēgas caurumā. Brīdi vēlāk no turienes izlīda balts asniņš. Kreācijs vieglītēm saņēma to rokā, pastiepa un izvilka ne īsti stiebru, ne īsti stīgu saišķīti, kas bija izdīdzis no dzirksts. Viņš paskatījās uz to un izlasīja tanī ietverto ziņu.

«Biskalāram, redzams, kalpojis lielisks meistars,» viņš nodomāja, «ja mācēja ierīkot mantu kambarī atorn- atslēgu.»

Tik tiešām: mantu kambaris nebija atslēdzams citādi kā vienīgi ar atomu mākonīti; šo gāzes slēdzeni vaja­dzēja iepūst pa atslēgas caurumu, pie tam retāko ele­mentu, tādu kā hafnija, tehnēcija, niobija un cirkonija, alomi stingri noteiktā kārtībā grieza aizturus, līdz mil­zīgie aizbīdņi, ko darbināja elektriskā strāva, atgāja savos gultņos. Konstruktors pa tumsu izgāja no mantu kambara priekšnama, devās prom no pilsētas un pla­nētas kalnos zem zvaigznēm sāka vākt kopā darbam nepieciešamos atomus.

— Tā, tagad man ir sešdesmit miljoni niobija atomu, — viņš klusu pats sev teica, kad līdz rītausmai bija palikusi stunda, — te ir miljards un septiņi cir­konija atomi, šeit — simt sešpadsmit hafnija atomu, bet kur lai ņem tehnēciju, ja uz šīs planētas nav ne­viena paša šī elementa atoma?

Viņš pavērsa skatienu pret debesīm, kur jau iedegās pirmā rīta blāzma, un piepeši pasmaidīja, jo saprata, ka vajadzīgie atomi atrodas uz Saules. Viltīgais Bis- kalārs sava mantu kambara atslēgu bija noslēpis Sau­les zvaigznē! Kreācijs sadabūja no vācelītes neredzamu dzirksti (tā bija no viscietākā starojuma) un palaida to no atvāztās plaukstas pretī bāli austošajai Saulei. Dzirkstelīte iesīcās un projām bija. Nepagāja ne stun­das ceturksnis, kad gaiss iedunējās, jo lejup lidojošie tehnēcija atomi bija vēl pilni Saules kvēles. Konstruk­tors saķēra atomus kā spindzošus kukaiņus, ieslēdza kopā ar pārējiem vācelītē un gāja atpakaļ uz pili, jo tuvojās nosacītā stunda.

Migla joprojām nebija izklīdusi, tālab sargi nere­dzēja viņu skrienam uz apakšzemes kambari un to, kā viņš gāzes slēdzeni pūta atslēgas caurumā. Noliecies konstruktors dzirdēja nošķindam aizturus citu pēc cita, tomēr durvis ij nepakustējās.

— Vai tiešām tu būtu kļūdījusies, dzirkstelīt? Tas man var maksāt dzīvību! — Kreācijs noteica un dus­mās cirta ar dūri pa durvīm; šai mirklī pēdējais no Saules atnestais tehnēcija atoms, kurš nebija vēl gluži atdzisis un tādēļ bija noklīdis no ceļa, pagrieza nepakļā­vīgo aizturu, un mantu kambara durvis — cik biezas, tik platas — klusi atvērās.

Kreācijs iesteidzās iekšā, izskrēja cauri zaļajai, sā­ļam okeānam līdzīgajai smaragdu zālei, tad otrai, gluži pārdabiskai no zilajiem safīriem, un trešajai — bril­jantu telpai, kas durstīja acis varavīkšņainiem dzelk­šņiem, līdz nonāca sniegbaltajā zālē, kur ieraudzīja dimanta olu, taču starojuma spēks tai pašā mirklī ap­mulsināja prātu, un viņš pietupies sarāvās čokurā, tikai tagad apjēgdams karaļa viltu.

Konstruktors pa roku galam pameta gaisā no vāce­lītes izķertās dzirkstis — pelēkas un melnas kā nakts, tās savukārt pārvērtās pūkainā sienā un apņēma viņus nu viņš varēja tuvoties briljanta olai. Gluži kā pin­kaina mākoņa ieskauts, Kreācijs griezās atpakaļ, nesot rādija lodi, noslēdza mantu kambara durvis un devās uz pili, jo lielais pilsētas pulkstenis taisni tad sāka skandēt divpadsmit, bet Biskalārs jau berzēja rokas, domās skatīdams, kā viņš ar magnētiem vazā pa zemi konstruktoru, kas bija viņu apsmējis.

Dzirdams kļuva skanīgs solis, un uzliesmojuma gai­šums, jo Kreācijs, zālē ienākot, aizripināja rādija lodi pa grīdu, un tā aizvēlās līdz karaļa troņa pakājei, ap­dzēsdama savā ceļā dārgakmeņu zaigojumu un liķ« dama sienām satumst no klusā starojuma. Karalis no­drebēja, pielēca kājās un aizslēpās aiz troņa sēdekļa. Četrdesmit spēcīgākie elektrobruņinieki, aizsegusies ar svina vairogiem, četrrāpus lēnām tuvojās lodei, kas drausmīgi kveldoja, un tikām stūma to ar pīķiem, kamēr tā izripoja no zāles.

Karalim Biskalāram nācās atzīt, ka pirmo uzdevumu Kreācijs veicis, un naids, kas bija ieperinājies viņa sirdī, iekvēlojās jo negantāk.

— Paraudzīsimies, kā tu tiksi galā ar otru uzde­vumu, — sacīja viņš.

Karalis pavēlēja konstruktoram tūdaļ pat doties uz lidkuģi, kuram jābrauc uz Mēnesi — tuksnesīgu lodi, pliku kā galvaskauss, ar atņirgtiem mežonīgu klintāju ilkņiem. Lidkuģa vadītājs nometa Kreāciju uz Mēness klintīm, sacīdams;

— Tiec ārā no šejienes, ja vari, un rīt pusdienas laikā stājies karaļa vaiga priekšā! Ja neiespēsi, tu esi pagalam!

Jo, raugi, ja arī neviens neierastos pēc Kreācija, lai sodītu viņu ar mocībām, ilgi izturēt šai drausmīgajā tuksnesī viņš nespētu. Palicis viens, konstruktors sāka pētīt posta vietu, kur tika pamests. Viņš pasniedzās pēc tik noderīgajām dzirkstelītēm, bet neatrada tās. Kamēr viņš gulēja, laikam pēc karaļa pavēles bija pārmeklētas viņa drānas un glābēja vācelīte — nozagta.