STAŅISLAVS LEMS - PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

— Labi nav, bet pagalam ļauni arī ne, — konstruk­tors noteica. — Neglābjami zaudējis es būtu tad, ja man būtu nozaguši arīdzan prātu!

Uz Mēness bija okeāns, tikai aizsalis. Noasinājis krama akmeni, Kreācijs ar to izšķaidīja no ledus daudz bluķu un salika no tiem tādu kā smailu torni; pēc tam vienu bluķi viņš aptēsa lēcas formā, koncentrēja ar to Saules starus, lai tie kristu uz sasalušo okeānu, un, kad fokusā drīz vien parādījās ūdens, Kreācijs smēla to saujās un šļakstīja virsū ledus tornim. Ūdens tecē­dams sasala, sakausēja kopā atsevišķos bluķus, pār­klādams tos ar gludu, mirdzošu ledus kārtu; beidzot konstruktors nostājās pie baltās ledus kristāla raķetes.

— Kuģis būtu gatavs, — viņš noteica, — nu vaja­dzīga tikai dzinējenerģija ..,

Kreācijs pārmeklēja visu Mēnesi, taču neatrada ne pēdas no urāna, nedz kāda cita aktīva elementa.

— Tīrais posts, bet neko darīt, būs vien jāaizņemas no sava prāta… — Un viņš atdarīja galvu.

Kreācija smadzenes nebija veidotas no matērijas, bet gan no antimatērijas, un darboties tām ļāva plāna jo plāna magnētiskās atgrūšanās kārtiņa starp galvas­kausa sieniņām un domājošajām kristāla puslodēm. Konstruktors izšķaidīja ledus raķetes sienā atveri, aplaistīja to ar ūdeni, lai durvis aizsaltu, apsēdās uz ledus pamata un, izlauzis no smadzenēm kripatiņu smilšu graudiņa lielumā, nometa to sev pie kājām.

Tai pašā acumirklī viņa ledus cietumu piespulgoja drausmīgs uzliesmojums, raķete nodrebēja, pa atveri, kas bija izsista tās pamatnē, izšļācās uguņi — un ra­ķete aizjoņoja izplatījumā. Taču ilgam laikam šīs jau­das nepietika. Kreācijam nācās pa otram lāgam lūgt sava prāta palīdzību, pēc tam viņš to darīja vēl trešo un ceturto reizi un jau noraizējās, juzdams, ka sma­dzenes samazinās un plok arī prāta spēki. Pa to laiku raķete jau bija sasniegusi planētas atmosfēru un sāka krist lejup, gaisa berze to kausēja, raķete kļuva aizvien mazāka un mazāka un tāpēc krita lēnāk, līdz beidzot no tās pāri palika tikai apsvilusi lāsteciņa, un tai pašā mirklī Kreācijs abām kājām arī nostājās uz stingra pamata, aizvēra galvu, sakārtoja to un steidzās uz pili, jo bija jau vēls un stundeņiem tūdaļ jāsit divpadsmit.

Karalis apstulba, acis šim iegailējās, bet piere svel­maina niknuma kvēlē nokaita sarkana: viņš taču bija caurcaurēm pārliecināts, ka Kreācijs neatgriezīsies, jo bija atņēmis tam dzirkstelītes palīdzītes. Pats bija licis tās kopā ar vācelīti ieslēgt dārgumu krātuvē.

— Labi! — karalis sacīja. — Lai jau būtu! Vēl pa­liek trešā pārbaude, visai viegla, kā man liekas… Likšu atvērt pilsētas vārtus, lai tu varētu izskriet, bet tev pa pēdām uzrīdīšu medību robotu baru, lai tie pa­nāk tevi un saplosa gabalu gabalos. Ja spēsi tiem iz­mukt un nostāties manā priekšā rītdien ap šo pašu laiku, iemantosi brīvību!

— Labi, — atbildēja konstruktors, — tikai iedod man, lūdzams, adatu …

Karalis iesmējās.

— Lai notiek, citādi sacīsi, ka esmu liedzis tev savu žēlastību. Tūdaļ pat iedodiet viņam zelta adatul

— Nē, žēlīgais valdniek! — Kreācijs iebilda. — Man vajadzīga parasta tērauda adata

Saņēmis adatu, konstruktors izskrēja no pilsētas tādā ātrumā, ka vējš svilpa gar ausim. No pils aizsargmū­riem vērodams Kreācija lielo steidzību, karalis ļauni smējās, pārliecināts, ka bēdzējam nav nekāda glābiņa. Tikmēr konstruktors joņoja, kājām izsizdams smilšu vērpetes un nemitīgi virzīdamies uz rietumiem. .Tādā kārtā viņš šķērsoja planētas magnētiskās līnijas, līdz viņa adata drīz vien nomagnetizējās, un, kad viņš to iekāra diegā, kuru bija izvilcis no drēbēm, adata sa­griezās un norādīja ziemeļus.

— Tā, tagad man ir kompass, arī labi, — konstruk­tors noteica un sāka ausīties, jo vējš jau nesa šurp soļu dipoņu. Ar skaļu žvadzoņu un vaukšķiem pa pil­sētas vārtiem izdrāzās bars dzelzs robotu, dzīdami viņam pēdas, un Kreācijs pie apvāršņa saskatīja pa­ceļamies putekļu vālus.

— Ek, būtu man klāt dzirkstelītes, ātri vien tiktu galā ar jums, žiglās nagliņas, bet gan tāpat dabūsit savu — ar tavu palīdzību, adatiņl — noteica konstruk­tors un, cik vien jaudas, skrēja uz priekšu, vērīgi uz­manīdams adatas kustības.

Karaļa dzinējroboti veda baru pa bēdzēja pēdām tik nekļūdīgi, ka tas drāzās taisni uz priekšu, kā seko­dams meteora lidojumam. Atskatījies konstruktors sa­prata, ka teju, teju būs panākts, jo, raugi, tie bija augsta sprieguma un ātras gaitas medību roboti, īpaši apmācīti pēdu dzīšanai. Rudā saule vērās cauri smilšu mākonim, ko bija sacēlis joņojošais robotu bars, un varēja vienīgi dzirdēt, kā tie niknumā griež zobratus.

— Ainava gan pagalam tuksnešaina, — konstruktors noteica, — taču rādās, šepat kaut kur tuvumā jābūt dzelzs rūdas raktuvei…

To viņš uzzināja no adatiņas, kas bija mazliet no­šķiebušies no ziemeļu virziena, ko līdz šim bija rādī­jusi.

Nu Kreācijs metās uz to pusi un drīz vien ieraudzīja sen pamestu raktuvju šahtu. Tik ātri pat akmens ne­ripo no kalna, cik ātri Kreācijs nolidoja tumšajā bez­dibenī, tikai kristāla galvu piesedzis ar apģērba malu, lai tā nesadauzītos.

Roboti piesteidzās pie tukšās šahtas, visi kā viens, sajuzdami Kreāciju, ierēcās dzelzu balsī un gāzās vi­ņam pakaļ.

.Tikām konstruktors bija pielēcis kājās un brāzās uz priekšu pa magnetīta klintī izcirsto eju, taču darīja to visai ērmoti: te pamīņājās uz vietas, te atkal palēcās itin kā lielā priekā, te pietupās kā dejodams, papēžu apkalumiem uguni izšķildams un izplātu lakatu sita- Jādams pret klinšu sienu, līdz pacēlies rūsas putekļu mākulis aizplāja visu šahtas eju. Roboti ierikšoja šai mākulī, un tūlīt pat sīksīki dzelzs putekļi iekļuva to locekļos, līdz locītavas sāka džerkstēt, iespiedās to smagajos smadzeņu podos, līdz acīs sāka lēkāt dzirk­stis, aizsprostoja tiem kolektorus, savienojumu vietas un relejus; raustīdamies no īssavienojumiem kā no ža­gām, roboti skrēja aizvien lēnāk, bet daži, galīgi ap­dulluši, badīja pierēm sienas, līdz no pārplīsušajiem sejsegiem izlēca stieplītes. Kolīdz kāds nokrita, tā cits jau to bija saminis, lai tūlīt pats atstieptu kājas. Pārē­jie tomēr joprojām vajāja Kreāciju, kurš nerimās celt dzelzs putekļus. Nebija Kreācijs noskrējis vēl ne jūdzi, kad tikai trīs metāla kropļi vairs joza viņam nopakaļis, bet arī tie grīļojās kā piedzērušies un sitās kopā ar tādu troksni, it kā cita citai virsū gāztos tukšas dzelzs mucas.

Kreācijs apstājās un ieraudzīja, ka viņam seko divi roboti; šiem galvas acīmredzot bija stingrāk noblīvētas nekā citiem.

— Brāķīgi gan izgatavoti šie medību roboti, — kon­struktors noteica. — Tikai divi no visa lielā bara iz­turēja. Bet jāpieveic arī šie …

Viņš nometās zemē, izvārtījās dzelzs putekļos, izskrēja pretī robotiem un iebļāvās:

— Karaļa Biskalāra vārdā, stāt!

— Kas tu esi? — jautāja pirmais robots un ievilka gaisu tērauda nāsīs, bet sajuta vienīgi dzelzi, citu neko.

Rūdīts robots esmu es — Pārvadāms no tālienes, Saivām piedzīts, izbaulēts Un it visur nokniedēts. Stājieties man blakām glīti, Tūdaļ pat tad ieraudzīsit Jūs ar savām čugunacīm, Kāds es drošsirdis, tā sacīt. Zaigs mans vaigs no tērauda Pret jūsējiem, kas čuguna.

Sastindziniet spoles, spoki, Nu vairs nav nekādi joki, Bet, ja mani neklausīsiet, Atri vien tad izdzisīsietl