STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Sie cirta viņu no klintsaugšas zibeņiem, taču Arbit­rons tos atvairīja ar dzirksteļtvērēju vairogu, tad uzbrucēji pārbīdīja vulkānu, krāteri notēmēja pret Arbit- rona muguru un pielādējuši izspļāva uguni. Krita bru­ņinieks, un verdošā lava ieplūda viņa galvaskausā, no kura iztecēja viss sudrabs.

Piektais drosminieks —intelektriķis Palibaba nekādos tālumos nedevās, bet, apmeties turpat aiz Boludara ka­ralistes robežām, palaida robotēzeļus zvaigžņu ganībās un pats ķērās pie skaitļošanas mašīnas: savienoja, re­gulēja, programmēja un rosījās ap tās astoņdesmit no­dalījumiem, un, kad tie bija gana strāvas piesātināti un mašīna samilzusi aiz gudrības, intelektriķis sāka tai Uzdot precīzi pārdomātus jautājumus: kur mitinās bā­liķis?, kā atrast ceļu pie viņa?, kā apvest šo ap stūri?, kā iemānīt slazdā, lai šis atdotu atslēdziņu? Saņēmis neskaidras un izvairīgas atbildes, Palibaba nevaldāmās dusmās ņēmās slānīt mašīnu, līdz tā iesmirdējās sa­karsuša vara sviedros, un tikām to dauzīja un zvetēja, bļaurodams3 ,

— Saki man tūliņ taisnību, tu, nolādētā, vecā skait­ļošanas mašīna, — kamēr sakusa saslēgumi, no tiem sudrabotām asarām sāka tecēt alva, dunēdamas sa­sprāga pārkarsētās caurules, un pārniknotais intelektri­ķis ar rungu rokā palika stāvam pie kūpošu lūžņu grē­das. Pagalam apjukušais intelektriķis bija spiests doties mājup. Viņš pasūtīja jaunu mašīnu, bet ierau­dzīja to ne agrāk kā pēc četrsimt gadiem.

Sestās ekspedīcijas dalībnieki bija selektrīti. Diodijs, Triodijs un Heptodijs rīkojās citādi. Viņiem bija neiz­smeļami tritija, litija un deiterija krājumi, un viņi plā­noja ar smagā ūdeņraža sprādzieniem veikt visus ce­ļus, kas ved uz bāliķu zemi. Nebija tikai zināms, kur šiem ceļiem sākums. Selektrīti gribēja pavaicāt uguns- kājiem, taču tie ieslēdzās savā galvaspilsētā aiz zelta mūriem un ar kāju spērieniem šķīla liesmas; kareivīgie selektrīti devās triecienuzbrukumā, nežēlodami deiteriju un tritiju, līdz sašķelto atomu iekšu kvēlojošā pekle uzšāvās līdz debesu zvaigznēm. Pilsētas sienas zaigoja kā zelts, taču uguns liesmās atklāja savu īsto dabu, pārvērzdamās par dzelteniem sēra dūmu mākuļiem, jo uzceltas tās bija no pirītiem. Tur, ugunskāju samīdīts, krita Diodijs, un viņa intelekts eksplodēja, uzšaudamies gaisā gluži kā krāsainu kristālu buķete un apbārstot bruņas. Viņu apbedīja melnā olivīna kapenēs, bet divi palikušie devās tālāk uz Osmalatijas karalisti, kur val­dīja zvaigžņslepkavis karalis Astrocīds. Dārgumu krātuve viņam bija pilna ar ugunīgiem kodoliem, kas izlobīti no baltajām pundurzvaigsnēm, un tie bija tik smagi, ka tikai pils magnētu pārvarīgais spēks spēja tos saturēt, lai tie neizurbtos cauri planētas virskārtai un nenogrimtu tās dzīlēs. Ikviens, kas spēra soli uz viņa zemes, nejaudāja pakustināt ne roku, ne kāju, jo pārmilzīgā gravitācija savažoja labāk par jebkādām skrūvēm un ķēdēm. "Smaga bija Triodija un Heptodija cīņa pret Astrocīdu, jo zvaigžņslepkavis, pamanījis viņus pie pils bastioniem, citu pēc citas vēla ārā baltās pundurzvaigznes un trieca viņiem virsū versmojošās blīvas. Viņi tomēr uzveica karali, un tas izstāstīja, pa kuru ceļu var aizkļūt pie bāliķiem, tādējādi maldinā­dams viņus, jo pats to nezināja, vien gribēja tikt vaļā no bīstamajiem karotājiem. Tā nu abi nonāca tumsas melnajā kodolā, kur Triodiju kāds nošāva ar antima- tēriju pielādētu kramenīcu, iespējams, ka tas bija kāds no medniekiem kibernosiem, bet varbūt tikai paššāvējs, kas notēmēts uz bezastainu komētu. Lai nu kā, Triodijs izzuda, paguvis izkliegt vienīgi iemīļoto vārdu — sa­vas dzimtas kaujas saucienu: «Avruk!» Heptodijs tomēr tomēr nepiekāpīgi gāja uz priekšu, taču arī viņu gai­dīja bēdīgs gals. Viņa lidkuģis iestrēga starp diviem gravitācijas virpuļiem, ko sauca par Bahridu un Skin- tliju; Bahrida laiku pasteidzina, turpretī Skintlija to pagausina, bet vidū starp abām plešas sastinguma zona, kur mirkļi ne uz priekšu rit, nedz atpakaļ. Tā nu Heptodijs, kaut dzīvs, pamira tur un palika kopā ar citu astrodieru, pirātu un tumsurbēju neskaitāmajām fregatēm un galeoniem, nepavisam nenovecodams, pil­nīgā klusumā un nežēlīgā garlaicībā, kurai vārds ir Mūžība.

Kad tā, lūk, bija beigusies treju selektrītu ekspedī­cija, Balamijas kibergrāfs Perpetuāns, kuram vajadzēja doties ceļā kā septītajam, ilgi nekustējās no vietas. Ilgi šis elektrobruņinieks gatavojās karam, apgādādamies ar aizvien jaudīgākiem konduktoriem, aizvien postošā­kiem dzirksteļmešiem, ugunssviedējiem un stūmējiem; būdams bezgala apdomīgs, viņš bija izlēmis doties ceļā uzticamas karadraudzes priekšgalā. Zem viņa karoga pulcējās konkistadori, sanāca arī daudzi bez nodarbo­šanās palikuši bezrobotnieki, kas gribēja izmēģināt laimi karā. Perpetuāns no viņiem saformēja iespaidīgu, smagās bruņās ietērptu galaktisko kavalēriju, kuru mēdza saukt par atslēdzēriju, kā arī dažas vieglās vie­nības, kurās dienēja dragātnieki. Taču, iedomājoties vien, ka viņam, lūk, jāiet un jābeidz dzīve kaut kur svešā malā, ka pirmā pagadījusies peļķe pārvērtīs viņu rūsas saēstā graustā, bruņiniekam sāka trīcēt dzelzs kājas, viņu pārņēma briesmīgs žēlums pret sevi, un viņš bez kavēšanās devās mājup, aiz kauna un sirdēs­tiem raudādams gaužas topāza asaras, jo viņš bija bagāts kungs, kura sirds bija dārgakmeņiem pārpilna.

Savukārt priekšpēdējais drosminieks Matricijs Per- forats ķērās pie darba izgudrēm. Viņš bija dzirdējis par valsti, ko apdzīvo robotpundurīši pigmelianti, kuru cilts aizsākums meklējams tai bēdīgajā misēklī, ka viņu konstruktoram uz rasējamā dēļa nejauši paslīdējusi velce, tālab no matricu darbnīcas viņi visi kā viens iznāca kupraini strupuči, taču pārtaisīt projektu neat­maksājās, un tā tas arī palika. Kā citi mēdz krāt ba­gātības, tā šie punduri krāj zināšanas, tālab viņus dēvē par Absolūtās patiesības medniekiem.

Pigmeliantu gudrība dibinās uz to, ka viņi ir zinā­šanu kolekcionāri, nevis pielietotājtā nu Perīorats devās pie pigmeliantiem nevis karagājienā, bet gan ar galeoniem, kuru klāji vai lūza no brīnišķām_ veltēm: viņš cerēja iekarot to labvēlību ar tērpiem, bērtin no­bērtiem ar pozitroniem un cauraustiem ar neitronu lie­tus stīgām, Perforats veda viņiem zelta atomus četru dūru lielumā un kolbas, kurās plunkšķēja visretākās jonosfēras. Taču pigmelianti nonievāja pat cēlva- kuumu, kur, staru viļņiem izšūdināti, vīdēja brīnišķi astrāli spektri; veltīgi dusmās viņš draudēja, ka uzrī­dīšot šiem savu elektrorūcošo Strāvoni. Pēdīgi pigme­lianti iedeva Perforatam pavadoni, bet tas bija miriād- roku vilciņš un visus virzienus allaž rādīja vien­laikus.

Padzina Perforats maldinātāju un palaida pa bāliķa pēdām Strāvoni, taču izrādījās, ka pēdas ir aplamas, jo, raugi, šo ceļu bija mērojusi kalcija komēta, bet vientiesīgais Strāvonis kalciju tika sajaucis ar kaļķi, kas ir bāliķa skeleta galvenā sastāvdaļa. Tā radās kļūda. Ilgi jo ilgi Perforats klaiņoja starp aizvien tum­šākām saulēm, jo bija nonācis ļoti vecā kosmosa ap­gabalā.

Perforats traucās cauri sarkano milžu anfilādēm, līdz ieraudzīja, ka viņa kuģis reizē ar zvaigžņu klusē­jošo svītu atspulgojas spirāliskā sudraba spogulī. No­brīnījās Perforats un katram gadījumam paņēma rokā visjaunāko dzesētāju, ko bija nopircis no pigmelian­tiem, lai glābtos no pārmērīgās svelmes uz Piena Ceļa; viņš nesaprata, ko ir ieraudzījis, bet tas bija telpas mezglapunkts, visblīvākais faktoriāls, nepazīstams pat turieniešiem monoasterītiem; tik vien tie mācēja par to stāstīt: kurš turp aizkļuvis, vairs neatgriezīsies. Līdz šai baltai dienai nav zināms, kas noticis ar Mat- riciju tajās zvaigžņu dzirnās; viņa uzticamais Strāvo­nis viens pats atdrāzās mājās, klusītēm kaukdams uz vakuumu, un viņa zilgās acis pauda tādas šaušalas, ka neviens nevarēja tanīs ielūkoties nenodrebējis. Taču ne kuģi, ne dzesētāju, nedz pašu Matriciju kopš tā laika neviens vairs nav redzējis.