STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Naktī Kosmogoniķis izkausēja cietuma restes un iz­brīvēja Pironu, un, kad abi klusēdami gāja pa ieleju, radioaktīvo kalnu gaismas apspīdēti, itin kā mēnešu gredzens būtu nokritis un aplī apjozis visu apkārtni, pēkšņi uzspulgoja briesmīgs gaišums, jo urāna dukātu kaudze karaļa naudas krātuvē bija izaugusi pārmēru liela un tanī sākusies ķēdes reakcija. Atbalsodamās debesu velvē, eksplozija saspridzināja pili un Arhitora metālisko ķermeni, bet sprādziena spēks bija tāds, ka tirāna sešsimt norautās plaukstas aizlidoja starp­zvaigžņu izplatījumā. Uz Aktinūrijas iemājoja prieks, Pirons kļuva par tās taisnīgu valdnieku, bet Kosmo­goniķis, atgriezies atpakaļ tumsībā, izdabūja savu ķer­meni no starojumu kokona un gāja tālāk, lai aizdegtu zvaigznes. Bet sešsimt Arhitora platīna plaukstas vel šobaltdien riņķo ap planētu, veidojot Saturna gredze­nam līdzīgu apli, kas atmirdz brīnišķā spožumā, simt­kārt spulgākā par radioaktīvo kalnu gaišumu, un ielīk­smotie palatinīdi mēdz sacīt: — Raugieties, cik jauki mūs apspīd Tors.

Tā kā dažs labs vēl šodien viņu dēvē par bendi, sa­cītais pārtapis par parunu, bet līdz mums tā nonākusi pēc ilgstoša ceļojuma pa galaktiku salām, un tāpēc mēs sakām: «Bende viņam spīdina.» [1]

Varenā karaļa Boludara lielā mīlestība bija retlietas, un viņa dzīve pagāja, tās vācot, nereti to dēļ atstā­jot novārtā pat svarīgus valsts jautājumus. Viņam piederēja liela pulksteņu kolekcija, tajā bija gan de­jojoši pulksteņi, gan pulksteņi—varavīksnes un pulk­steņi—mākoņi. Bija viņam arīdzan dažādu radījumu izbāžņi no Visuma attālākajām malām, bet atsevišķā zālē zem stikla kupola viņš turēja pašu retāko, sauktu par Homosu Antroposu: nedabiski bālu, divkājainu ra­dījumu, kuram bija pat acis, kaut gan tukšas, un ka­ralis lika acu dobujos iemontēt divus skaistus rubīnus, lai Homosa skatiens būtu ugunīgs.

Jautrā dūšā Boludars savus mīļākos viesus mēdza lūgt uz šo zāli un rādīt viņiem ērmuli.

Kādureiz pie karaļa viesojās elektrozinis, kurš bija tik vecs, ka prāts kristālos viņam aiz vecuma sāka jau mazliet aptumšoties, tomēr šis elektrozinis, vārdā Ha- lazons, bija īstena visādu galaktisku gudrību krātuve. Klīda valodas, ka viņš mākot savērt fotonus uz diega un tādējādi darināt gaismojošas kaklarotas, un runāja pat, ka zinot, kā var sadabūt dzīvu Antroposu. Pazī­dams Halazona vājību, karalis tūdaļ pat lika atdarīt dzērienu pagrabus; elektrozinis no pacienājuma neat­teicās un, iekampis no Leidenes trauka vienu malku par daudz, kad pa visu ķermeni nogāja tīkamas strā­vas, atklāja karalim baismīgu noslēpumu un apsolījās sadabūt viņam Antroposu, kurš bija kādas starpzvaig­žņu cilts valdnieks; cenu elektrozinis noprasīja bargu: tik briljantu dūres lielumā, cik liels būs Antroposa svars, taču karalis pat aci nepamirkšķināja.

Tā nu Halazons devās ceļā, bet karalis galma pa­domē neapnicis lielījās ar gaidāmo guvumu, ko, starp citu, arī nevarēja noslēpt, jo pils parkā, kur auga vis­brīnišķīgākie kristāli, bija jau licis uzmeistarot būri no resniem dzelzs stieņiem. Galminiekus pārņēma sa­traukums. Redzēdami karaļa nepiekāpību, viņi ataicināja uz pili divus gudrībniekus homologus, kurus karalis pieņēma mīļuprāt, jo kāroja dzirdēt, ko abi daudz- ziņi, Salamīds un Taladons, par bālo būtni mācēs pa­stāstīt tādu, kas viņam vēl nebūtu zināms.

— Vai tas taisnība, — karalis ievaicājās, kad abi, godinājuši viņu ar nomešanos ceļos, bija piecēlušies kājās, — ka Homoss ir mīkstāks par vasku?

— Tiesa gan, Jūsu Gaišība! — abi atbildēja.

— Un va[ arī tas tiesa, ka pa spraugu, kas redzama sejas apakšējā daļā, tas var izdabūt ārā dažādas ska­ņas?

— Tiesa, Jūsu Karaliskā Augstība, kā arīdzan tas, ka tanī pašā atverē Homoss bāž visādas lietas, pēc tam kustina galvas apakšējo daļu, kas pie augšējās ir pie­stiprināta ar viriņām, ar šādām kustībām sasmalcina priekšmetus un tad ievelk tos savās iekšās:

— Ērmota paraža, biju par to dzirdējis, — karalis teica. — Tomēr sakiet, mani visgudrie, — kālafcad viņš tā dara?

— Pastāv četras teorijas, Jūsu Karaliskā Aug­stība, — ņēmās paskaidrot homologi. — Pirmā pauž, ka tā viņš dara, lai atbrīvotos no liekajām indēm (io viņš ir nedzirdēti indīgs). Otra teorija apgalvo, ka tā viņš rīkojoties aiz tieksmes iznīcināt, kas ir viņa vis­mīļākā izprieca. Trešā, ka aiz alkatības, un, ja vien jaudātu, aprītu visu, savukārt ceturtā.,.

— Gana jau, ganal — karalis pārtrauca gudrajos. — Vai tas tiesa, ka viņš darināts no ūdens un tomēr ir necaurspīdīgs — kā tas mans lellis?

— Arīdzan tas ir tiesa! Iekšā viņam, kungs un pa- vēlniek, ir daudz glumu caurulīšu, pa kurām cirkulē ūdeņi; tie ir dzelteni, pērļaini balti, bet visvairāk ir sarkano — sarkanie pārnēsā drausmīgu indi, ko sauc par skābradi jeb skābekli, un šī gāze visu, kam tikai pieskaras, tūlīt pārvērš par rūsu vai liesmu. Tālab arī viņš pats var būt gan balts, gan dzeltens, gan sārts. Jūsu Karaliskā Augstība, mēs tomēr pazemīgi lūdzam, lai tu visžēlīgi atsakies no sava nodoma atgādāt uz šejieni dzīvu Homosu, jo, raugi, šī būtne ir varenāka un ļaundabīgāka par jebkurām citām…

— Tad jums jāizklāsta man viss sīki un pama­tīgi, — karalis sacīja, izlikdamies, ka ir ar mieru ņemt vērā homologu ieteikumu. īstenībā viņš gribēja tikai apmierināt savu lielo ziņkārību.

— Kungs un valdniek, būtnes, pie kurām pieskai­tāms arī Homoss, saucas trīceklieši. Pie tiem pieder silikonieši un proteīdieši; pirmo konsistence ir blīvāka, tālab tos sauc par glīdaiņiem jeb recekļaiņiem; otriem, kas ir šķidrāki, dažādi autori devuši atšķirīgus nosau­kumus; Pollomeders dēvē tos par lipekļaiņiem jeb lipī­gajiem, Arboridas Tricefāls — par grimstekņiem jeb līmekļaiņiem, visbeidzot, Analcimanders nosaucis tos par glumacainajiem trīcoņiem …

— Vai tiesa, ka viņiem pat acis ir glumas? — ka­ralis Boludars ieinteresēts sarosījās.

— Tiesa gan, valdniek. Šīs būtnes, šķietami vārgas un trauslas — ja kāda nokrīt no nieka sešdesmit pēdu augstuma, tad sarkana peļķe vien paliek —, ar savu iedzimto viltību nes sevī draudīgākas briesmas nekā visi Astiskā Gredzena rifi un virpuļi kopāl Tālabad mēs lūdzam tevi, mūsu kungs un pavēlniek, lai tu, iedomādams par valsts labklājību»,,

— Labi, mani dārgie, labi, — karalis pārtrauca abus gudrībniekus. — Varat iet, bet es, visu pamatīgi ap­svēris, pieņemšu lēmumu.

Zinīgie homologi paklanījās zemu jo zemu un gāja prom nemierpilni, jo juta, ka valdnieks Boludars nav atmetis bīstamo nodomu.

Drīz pat zvaigžņu kuģis naktī atveda milzenīgus saiņus. Tos tūdaļ pārnesa uz karaļa dārzu. Ātri vien pils zeltītie vārti atdarījās visiem karaļa padotajiem; starp briljantu kristālu saaudzēm, jaspisā izcirstām lape­nēm un marmora ķēmekļiem viņi ieraudzīja dzelzs būri, bet tanī — bālu un vārgulīgu būtni, kas sēdēja uz ma­zas mučeles pie bļodiņas, kura bija pilna ar kaut ko neparastu, kas pēc smakas atgādināja eļļu, tikai sabo­jātu, jau sakarsētu uz liesmas un tādēļ vairs nelieto­jamu. Turpretī bālā būtne pavisam mierīgi mērca bļo­diņā tādu kā lāpstiņu un, piesmēlusi to ar kaudzi, bāza ar eļļu aizdarīto substanci sejas atverē.

Izlasījuši uzrakstu uz būra, kas vēstīja, ka viņu priekšā ir dzīvs bāliķis Antroposs Homoss, visi kļuva mēmi aiz šausmām. Tad nu pūlis ņēmās visādi kaitināl bāliķi, bet Homoss piecēlās, pasmēla kaut ko no mu­ciņas, uz kuras bija sēdējis, un sāka salašņām šļakstīt virsū nāvējošo ūdeni. Vieni metās bēgt, citi tvēra ak­meņus, lai apmētātu pretekli, taču sardze tūdaļ tos iz­klīdināja.