STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Naktīs palatinīdiem nevajadzēja ne lampu, nedz kādu citu gaismekļu, jo visi planētas kalni bija radioaktīvi un pilnmēnesī bija tik gaišs, ka vai adatas skaiti. Dienā, kad no saules nevarēja glābties, palatinīdi gulēja savās kalnu pazemes mītnēs un tikai pa naktīm sanāca kopus metāla ielejās. Taču nežēlīgais Arhitors pavēlēja, lai katlos, kuros karsējās pallādijs un platīns, met urāna gabalus, un lika to izziņot pa visu valsti. Katram pa- latinldam bija jāierodas karaļa pilī, kur viņam noņēma mēru jaunam bruņutērpam un turpat arī aplika plec- segus un bruņucepures, cimdus un ceļsegus, sejsegus un ķiveres, un viss viņu ietērps mirdzēja vien, jo bija darināts no urāna skārda, bet vairāk par visu mir­dzēja ausis.

Nu palatinīdi vairs nevarēja pulcēties uz apsprie­dēm, jo, raugi, ja vienkop salasījās pārāk daudzi, no­tika sprādziens. Tālab dzīvi vadīt viņiem nācās vie­natnē, ejot tautiešiem ar līkumu — aiz bailēm no ķē­des reakcijas. Bet Arhiors priecājās par savu padoto bēdām un uzlika tiem aizvien jaunas nodevas. Viņa naudas kaltuvēs kalnu dzīlēs kala svina dukātus tā­pēc, ka alvas uz Aktinūrijas bija vismazāk un tā bija vislielākā vērtē. ' *

Smags posts gūlās uz ļaunā valdnieka padotajiem.

Dažs labs vedināja uz dumpi pret Arhitoru un, lai sazinātos, ņēma talkā žestu valodu, bet arī tad nekas nesanāca; jo aizvien pagadījās kāds mazāk apjēdzīgs, kurš gāja klāt pārējiem, lai pārvaicātu, ko tie gribē­juši teikt, un viņa neattapības dēļ sazvērnieki acumir­klī uzsprāga.

Dzīvoja uz Aktinūrijas jauns izgudrotājs, vārdā Pi- rons, kurš bija iemācījies no platīna izvilkt tik smal- ciņas stieplītes, ka no tām varēja izpīt tīklus, kuros ieķērās mākoņi. Pirons izgudroja vadu telegrāfu, bet vēlāk iemanījās izvilkt tik smalku vadiņu, ka tā vis­pār nebija, un tādā kārtā radās telegrāfs bez vadiem. Cerība iemājoja Aktinūrijas iedzīvotājos, jo viņi no­domāja, ka tagad nu gan izdosies organizēt sazvēres­tību. Taču viltīgais Arhitors noklausījās visas sarunis, turēdams katrā no sešsimt rokām pa platīna vadītā­jam, un tādēļ zināja, ko viņa padotie runā, un, līdzko viņa ausi sasniedza vārdi «dumpis» vai «sacelšanās», Arhitors uzreiz raidīja lodveida zibeņus, kas pārvērta sazvērniekus liesmainā paltī.

Pirons nolēma ļauno valdnieku apvest ap stūri. Sa­runājoties ar draugiem, viņš vārda «dumpis» vietā teica «kurpes», bet vārdu «rīkot sazvērestību» vietā — «taisīt liestes» un šādā ceļā gatavoja sacelšanos. Brī­nīt brīnījās Arhitors, kālab viņa padotie tik pēkšņi pie­vērsušies kurpniecībai, jo nezināja taču, ka, sacīdami «uzvilkt uz liestes», viņi ar to domā «uzsēdināt uz nokaitēta mieta», bet «kurpes spiež» nozīmē valdnieka tirāniju. Diemžēl tie, ar kuriem Pirons runāja, ne vien­mēr viņu īsti labi saprata, tāpēc ka viņš nevarēja at­klāt tiem savus plānus citādi kā vien kurpnieku žar­gonā. Pirons skaidroja tiem gan šā, gan tā, bet, kad šie nu nekādi nevarēja apjēgt, viņš nepiesardzīgi aiz­telegrafēja: «no plutonija dīrāt ādu», tā sakot, priekš pazolēm. Tad nu karalis pārbijās, jo, raugi, plutonijs ir tuvākais radinieks urānam, savukārt urāns — to- ram, bet viņa vārds tak bija Arhitors. Uz karstām pē­dām viņš nosūtīja bruņotu sardzi, kas sagūstīja Pi- ronu un nometa uz svina grīdas karalim pie kājām. Pirons neatzinās pārkāpumos, kuros viņu apsūdzēja, taču karalis tik un tā ieslodzīja viņu pallādija tornī.

Palatinīdi nu zaudēja jebkādas cerības, taču beidzot bija pagājis Kosmogoniķa, treju planētu radītāja, prom­būtnes laiks — un viņš atgriezās.

Notālēm viņš pavēroja kārtību, kāda valdīja uz Ak­tinūrijas, un klusībā noteica:

— Tā nedrīkst būt!

Tad viņš izvērpa smalciņsmalku un cietincietu sta­rojuma apvalku, ietīstīja tanī kā kokonā savu ķer­meni, lai tas gaidītu viņu atgriežamies, bet viņa gars pārtapa nabaga sirotājā un nokāpi uz planētas.

Kad iestājās tumsa un platīna ieleju apgaismoja tikai tālīnie kalni, kas to bija ieskāvuši kā salts gre­dzens, Kosmogoniķis lūkoja tuvoties karaļa Arhitora pavalstniekiem, taču tie izmisīgi vairījās no viņa, jo baidījās no urāna eksplozijas.

Un Kosmogoniķis veltīgi dzinās pakaļ vienam, tad citam, nekādi nevarēdams saprast, kādēļ tie bēg no viņa. Tā nu Kosmogoniķis, soļus šķindinādams, klīda pa pakalniem, kas bija līdzīgi bruņinieku vairogiem, līdz nonāca pie torņa, kurā Arhitors turēja važās iekalto Pironu. Pirons ieraudzīja Kosmogoniķi caur aizrestoto logu, jo viņš, kaut necila robota izskatā, to­mēr ļoti atšķīrās no visiem pārējiem palatinīdiem] viņš, rau, nemaz nespīdēja tumsā, bet bija tumšs kā līķis. Tas bija tāpēc, ka viņa bruņas nesaturēja pat atomu urāna. Pirons gribēja viņam uzsaukt, taču lū­pas bija aizskrūvētas, tālab viņš tikai šķīla dzirkstis, dauzīdams galvu pret cietuma sienu, un Kosmogoni­ķis, pamanījis šos zibsnījumus, piegāja pie torņa un ielūkojās pa aizrestoto lodziņu. Runāt Pirons nespēja, toties varēja žvadzināt ķēdes, un viņš izžvadzināja Kosmogoniķim visu patiesību.

— Pacieties un gaidi, — Kosmogoniķis viņam teica, — gan sagaidīsi,

Kosmogoniķis nu devās uz Aktinūrijas vismežonī­gāko kalnu apvidu, trīs dienas meklēja kadmija kris­tālus un, uzgājis tos, saplacināja skārda sloksnēs, dau­zīdams ar pallādija bluķiem. Tad no kadmija plāksnes izgrieza aussegus un nolika uz ceļiem pie visām mā­jām. Bet palatinīdi, tos atraduši, bija pārsteigti un uzreiz piesedza ausis, jo bija ziema.

Naktī Kosmogoniķis iejuka starp palatinīdiem un ar nokaitētu ^tienīti vēcināja gaisā tik aši, ka gaisā iz- vijās ugunīgas līnijas. Tā Kosmogoniķis, tumsumā rakstīdams, darīja viņiem zināmu: «Droši varat tuvo­ties, no urāna posta jūs pasargās kadmijs.» Palatinīdi tomēr domāja, ka viņš ir karaļa spiegs, un neuzticējās padomam. Apskaitās Kosmogoniķis, ka tie netic viņam, aizgāja kalnos, savāca tur urāna rūdu, izkausēja no tās sidrabainu metālu un izkala no tās spožus dukā­tus, vienā pusē dukātam vīdēja mirdzošs Arhitora pro­fils, bet otrā —i viņa sešsimt roku atveids.

Apkrāvies ar urāna dukātiem, Kosmogoniķis nokāpa ielejā un parādīja palatinīdiem šādu, rau, brīnumu) viņš meta dukātus krietni tālu no sevis citu uz cita, līdz no tiem izauga skanīga grēda, bet, kad bija pie­sviedis vienu dukātu par daudz, gaiss ietrīsējās, no dukātiem uzšāvās spozme, un tie pārvērtās baltā lies­mojošā lodē, tad atskrēja vējš, visu aizmēzdams, un palika tikai klintī izkausēts krāteris.

Tad Kosmogoniķis sāka sviest dukātus no maisa pa otram lāgam, tikai šoreiz citādi, un proti: kā aizsvieda dukātu, to no virsas pārklāja ar kadmija plātnīti, un, kaut šī kaudze bija seškārt lielāka par pirmītējo, ne­kas nenotika. Tad nu pēdīgi palatinīdi viņam noticēja un, sapulcējušies vienkop, lielā pacilātībā tūdaļ pat sa­zvērējās dumpī pret Arhitoru. Viņi gribēja gāzt karali, bet, kā lai to izdara, nezināja, jo, raugi, pilij visap­kārt slējās starojuma mūris, uz paceļamā tilta stāvēja bendes nāvējošā mašīna un katru, kas nezināja paroli, tā sakapāja gabalu gabalos.

Klāt bija diena, kad vajadzēja maksāt jaunu nodevu, ko bija iedibinājis alkatīgais Arhitors. Kosmogoniķis

izdalīja karaļa padotajiem urāna dukātus un teica, lai

ar tiem maksājot nodevu. Viņi tā arī izdarīja._

Priecājās karalis, ka tik daudz spožu dukātu ieplūst viņa kasē, jo nezināja, ka tie ir urāna dukāti, nevis svina.