Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

S. LEMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA, 1975

Станислав Лем

ЗВЕЗДНЫЕ ПУТЕШЕСТВИЯ ИОНА ТИХОГО ГОЛОС НЕБА

Перевод с польского В. М е л и н о в с к о г о Оформление Г. М е л а м е д

Издательство «Зинатне» \Рига 1975 Па латышском языке

No poļu valodas tulkojis

Voldemārs Meļinovskis Noformējusi G a J i n a M e 1 a m e d a

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1975

.

Šķiet, nevienā no saviem ceļojumiem neesmu pie­redzējis tādas šausmas kā braucienā uz Amauropijas planētu Ciklopa zvaigznājā. Par šeit piedzīvotajām briesmām man jāpateicas profesoram Tarantogam. Šis pazīstamais astrozoologs ir ne tikai izcils pēt­nieks, bet, kā zināms, savā brīvajā laikā nodarbojas arī ar dažādiem izgudrojumiem. Starp citu, viņš izgudrojis šķidrumu nepatīkamu atmiņu izkliedēša­nai, banknotes ar guleniski novietotu astoņnieku, kas apzīmē bezgalīgi lielu naudas summu, trīs dažādas metodes miglas iekrāsošanai acīm tīkamā tonī, kā arī speciālu pulveri mākoņu apkaisīšanai, lai tiem pie­šķirtu nemainīgus apveidus. Tāpat viņš radījis apara­tūru, kas ļauj izmantot parasti nelietderīgi izšķiesto enerģiju, ko attīsta bērni, kuri, kā zināms, nevienu mirkli nevar norimties mierā.

Šo aparatūru veido daždažādās vietās dzīvoklī iekārtoti kloķi, trīsēs un sviras, ko bērni draiskodamies rausta, velk un virza un šādā veidā, pašiem to nemaz neapzinoties, sūknē ūdeni, mazgā veļu, mizo kartupeļus, ražo elektrību utt. Rūpēdamies par mūsu visjaunākajiem pēctečiem, kurus vecāki reizēm atstāj mājās vienus, viņš izdomājis arī nedegošus sērkoci­ņus, kurus jau masveidā ražo uz Zemes.

Kādu dienu profesors parādīja savu visjaunāko izgudrojumu. Pirmajā mirklī likās, ka manā priekšā ir dzelzs krāsniņa, un profesors atzinās, ka patiesi tā viņam noderējusi par ierīces pamatdetaļu.

— Tā, manu dārgo Ijon, ir reālā veidolā iemiesots cilvēces sensenais sapnis, — viņš man paskaidroja, — un proti, laika novilcinātājs jeb, ja tā tev labāk patīk, aizkavētājs. Aparāts dod iespēju pēc sirds pati­kas pagarināt dzīvi. Tajā-viena minūte ilgst ap divi mēneši, ja vien savās aplēsēs neesmu kļūdījies. Vai tu negribētu izmēģināt? …

Tā kā es aizvien biju interesējies par tehnikas jau­numiem, piekrītoši pamāju ar galvu un iespraucos aparātā. Tikko biju tur notupies, profesors aizcirta durtiņas. Man degunā iekņudējās, jo blīkšķis, ar kādu profesors aizdarīja krāsniņu, uzvirmoja no tās neiz- kašņātos sodrējus, un es, gaisu ievilkdams, nošķaudī­jos. Tieši šajā mirklī tika ieslēgta strāva. Laika tecē­juma pagausināšanās rezultātā mans šķaudiens ilga piecas diennaktis, un, kad profesors atkal atvēra aparātu, viņš ieraudzīja, ka es aiz pārpūles esmu gandrīz nesamaņā. Pirmajā mirklī viņš uztraucās, bet, uzzinājis, kas īsti noticis, labsirdīgi pavīpsnāja un piebilda:

— Patiesībā pēc mana pulksteņa pagājušas tikai četras sekundes. Nu, ko tu, Ijon, teiksi par šādu izgudrojumu?

■— Patiesību sakot, man liekas, ka tas vēl nav gluži pilnveidots, lai gan katrā ziņā pelna ievērību, — es atbildēju, kolīdz man bija izdevies aizgūtnēm ieraut gaisu.

Godājamais profesors mazliet tā kā apmulsa, bet tad augstsirdīgi uzdāvināja man savu aparātu, paskaidrodams, ka tas vienādā mērā varot noderēt gan laika gaitas palēnināšanai, gan arī tās paātrināšanai. Juzdamies drusku noguris, es atteicos no tūlītēja šīs otrās iespējas izmēģinājuma, sirsnīgi pateicos un aiz­vedu aparatu uz savām mājām. Patiesību sakot, es laga nezināju, ko ar to iesākt, tāpēc aparātu novietoju savas raķešu garāžas jumtaugšā, kur tas vāļājās kādu pusgadu.

Rakstīdams savas lieliskās «Astrozooloģijas» astoto sējumu, profesors pamatīgi bija iepazinies ar materiāliem, kas attiecās uz Amauropiju apdzīvojo­šām būtnēm. Un tad viņam ienāca prātā, ka tās būtu visai noderīgs objekts laika palēninātāja (un reizē arī paātrinātāja) izmēģināšanai.

Iepazinies ar šo projektu, es iedegos tādā aizrau­tībā, ka trijās nedēļās piekrāvu raķeti ar pārtiku un degvielu, bet pēc tam, paņēmis sev līdzi šā galaktikas apvidus kartes, ar kurām pienācīgi nemaz nebiju iepazinies, kā arī profesora Tarantogas aparātu, nekavējoties startēju. Tas bija jo saprotamāk tāpēc, ka ceļojums uz Amauropiju ilgst ap trīsdesmit gadu. Ko es pa šo laiku darīju, par to pastāstīšu kādreiz vēlāk. Pieminēšu šeit tikai vienu no dīvainākiem noti­kumiem, kāds bija sastapšanās galaktikas centra apvidū (iekavās piebildīšu, ka šis rajons ir tik lielā mērā piesārņots kā reti kāds kosmosā) ar starp­zvaigžņu klaiņotāju cilti, kas bija iesaukta par padzinteņiem.

Šiem nelaimīgajiem vispār nav dzimtenes. Maigi izsakoties, tās ir ar neparastu izdomu apveltītas būt­nes, jo gandrīz katrs no tiem par savas cilts vēsturi stāstīja kaut ko citu. Vēlāk es tiku dzirdējis, ka viņi vienkārši iztirgojuši savu planētu, alkatīgā iekārē nesaudzīgi izmantojot derīgo izrakteņu atradnes, lai iegūtās bagātības eksportētu. Šādā veidā viņi izvan­dījuši un izrakņājuši visu planētu, to galīgi izpostī­dami, līdz beidzot no tās pāri palikusi tikai liela bedre, kura kādu dienu tiem zem kājām iebrukuši. Tiesa, bija gan arī tādi, kuri apgalvoja, ka padzinteņi reiz sagudrojuši kosmosā sarīkot pamatīgu plītēša-nu, bet apmaldījušies un neesot spējuši vairs atrast ceļu uz mājām. Kā bijis īstenībā, šodien nav pasakāms, tikai skaidrs, ka neviens nepriecājas par šo zvaigžņu blandoņu parādīšanos — ja, klīzdami pa izplatījumu, viņi sastopas ar kādu planētu, tad drīz vien izrādās, ka šis vai tas ir pazudis — vietumis viņi ierāvuši nāsīs daļu gaisa, citur atkal izdzēruši kādu upi vai arī nočiepuši salu.

Kādreiz Ardenurijā viņi esot nozaguši pat veselu kontinentu, tikai tas, par laimi, bijis neizmantojams, jo to klājusi ledus sega. Labprāt viņi apņemas iztī­rīt un noregulēt planētu pavadoņus, taču reti kāds tiem uztic tik atbildīgu pienākumu. Viņu bērni apmētā ar akmeņiem komētas un vizinās uz izkurtējušiem meteoriem, ar vārdu sakot, viņu dēļ raižu ir bez sava gala. Nospriedu, ka tam jādara gals, un, uz īsu laiku pārtraucis ceļojumu, sāku attiecīgi rīkoties. Manas pūles izrādījās visai veiksmīgas, jo nejaušā kārtā man izdevās sagādāt sev kādu vēl gluži lietojamu mēnesi. Es to mazliet izremontēju un, pateicoties saviem sakariem, panācu, ka tas tika paaugstināts planētas rangā.

Tiesa, tur nebija gaisa, bet to es savācu brīvprātīgu ziedojumu ceļā: tuvējā apvidus iedzīvotāji deva, cik nu katrs spēja, un vajadzēja redzēt, ar kādu prieku lādzīgie padzinteņi uzsoļoja paši savā planētā! Viņu pateicībai vienkārši nebija gala. Sirsnīgi atvadījies, es devos tālāk. Līdz Amauropijai vairs bija palicis tikai ap seši kvintiljoni kilometru; veicis šo pēdējo ceļa posmu un sameklējis man vajadzīgo planētu (to šeit bija kā smiltis tuksnesī), sāku nolaisties uz tās virsmas.

Ieslēdzis bremzes, es pēkšņi ar šausmām konsta­tēju, ka tās nedarbojas un es krītu lejup līdzīgi akme­nim. Paskatījies pa lūku, ieraudzīju, ka man bremžu vispār nav. Ar sašutumu atcerējos nepateicīgos padzinteņus, taču nodoties šāda veida pārdomām nebija laika, jo drīz vien es jau šķēlu planētas atmo­sfēru, un raķete sāka kvēlot rubīna krāsā — vēl mir­klis, un es būtu dzīvs sadedzis.