Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Pavadonis izņēma no portfeļa apdrukātu loksni un iedeva man, lai es to izstudētu. So lapu esmu sagla­bājis savos papīros, un tā skan šādi:

Kurdeļu medības Instrukcija svešzemniekiem

Kurdeļi kā medību dzīvnieki izvirza visaugstākās prasības gan mednieku personīgajām īpašībām, gan arī medību piederumiem. Tā kā šis dzīvnieks evolūcijas gaitā piemērojies meteorītu nokrišņu triecieniem, izveidodams nesadragājamas bruņas, kurdelis jāmedī no iekšpuses.

Šim nolūkam nepieciešams:

A) sākotnējā fāzē — pamatpasta, sēņu mērce, zajie loki, sāls un pipari;

B) tiešās rīcības fāzē — risu slotiņa un ar pulksteņa mehā­nismu apgādāta sprāgstbumba.

I. Sagatavošanās darbi.

Kurdeļusmedī ar ēsmas palīdzību. Mednieks, iepriekš ieziedies ar pamatpastu, notupstas scorga vagā, bet pēc tam biedri viņu no virsas apkaisa ar sīki sagrieztiem lokiem un labākai pievili­nāšanai pieliek garšvielas.

II. Šādā stāvoklī jāgaida parādāmies kurdelis.

Kad dzīvnieks tuvojas, mednieks, saglabājot mieru, ar abām rokām satver bumbu, kas pirms tam turēta starp ceļgaliem. Iz­salcis kurdelis parasti rij nekavējoties. Ja kurdelis negrib ņemt, ieteicams tam liegi pabužināt mēli. Ja draud neveiksme, daži ieteic apkaisīties ar sāli, taču tas ir pārāk riskanti, jo kurdelim var uznākt šķavas. Reti kāds no medniekiem pēc kurdeļa nošķau- dīšanās palicis dzīvs.

III. Ja kurdelis ēsmu norijis, tas aplaizās un iet prom. Pēc ierīšanas mednieks nekavējoties sāk rīkoties aktīvajā fāzē, t. i.,

ar slotiņu noraus no sevis lokus un garšvielas, lai pasta varētu brīvi iedarboties ar savām caureju izraisošām īpašībām, pēc tam noregulē bumbas pulksteņa mehānismu un pēc iespējas ātrāk attālinās ieejai pretējā virzienā.

IV. Iznākot no kurdeļa, jācenšas nokrist uz rokam un kājām, lai izvairītos no traumām.

Piezīme. Asu garšvielu lietošana noliegta. Tāpat aizliegts izlikt kurdeļiem ar pulksteņa mehānismu apgādātas noregulētas bumbas, kas apkaisītas ar lokiem. Tādu rīcību likums vajā un soda kā malu medniecību.

Pie medību rezervāta robežām mūs jau gaidīja pār­zinis Vauvrs ar visu savu ģimeni, kas saules staros zaigoja kā kristāls. Viņš izrādījās ļoti sirsnīgs un viesmīlīgs, un ielūdza mūs uz azaidu, kur mēs viņa tīkamajā mītnē pavadījām vairākas stundas, klausī­damies nostāstus par kurdeļu dzīvi un medību noti­kumus, ko bija pieredzējis Vauvrs ar saviem dēliem. Pēkšņi iesteidzās aizelsies ziņnesis ar vēsti, ka izse­kotos kurdeļus dzinēji trenkā pa meža biežņu.

— Kurdeļi vispirms pamatīgi jāpadzenā, lai dzīv­nieki sāktu just izsalkumu, — pārzinis paskaidroja.

Ar pastu ieziests, bumbu un garšvielu paņēmis, es kopā ar Vauvru un pavadoni devos dziļāk scorgā. Ceļš drīz izzuda nepārredzamā džūkslājā. Ar grūtī­bām virzījāmies uz priekšu, laiku pa laikam iedami gar kurdeļu pēdām, kas atgādināja dziļas, piecus metrus platas iedobes. Iet vajadzēja diezgan ilgi. Tad pēkšņi zeme iedunējās, un pavadonis apstājās, ar taustekli dodams mums zīmi klusēt. Atskanēja kaut kas līdzīgs trakojoša negaisa grāvieniem.

— Dzirdat? — pavadonis čukstēja.

— Dzirdu. Vai kurdelis?

— Jā. Tas bubina.

Tagad virzījāmies uz priekšu vēl lēnāk un piesar- dzīgāk. Grāvieni izbeidzās, un scorgā viss kļuva klusu. Beidzot biežņā pavīdēja plaša nora. Tās malā biedri salūkoja labu pozīciju, apkaisīja mani ar garš­

vielām un, pārliecinājušies, ka slotiņa un bumba man ir gatavībā, uz pirkstgaliem aizlavījās atpakaļ, pieko­dinādami man būt pacietīgam. Kādu laiku valdīja klusums, ko pārtrauca tikai .osmiolu čāpstināšana. Kājas man jau bija pamatīgi notirpušas, kad zeme nodrebēja. Tālumā ieraudzīju kaut ko kustamies — noras malā koku galotnes noliecās un nogāzās, iezī­mēdamas dzīvnieku ceļu. Tam vajadzēja būt draus­mīgam milzenim. Tūlīt arī norā parādījās kurdelis, pārkāpa pāri kritušiem kokiem un devās uz priekšu. Majestātiski līgodamies un skaļi ošņādams gaisu, tas vēlās uz manu pusi. Ar abām rokām satvēru bumbas osas un aukstasinīgi gaidīju. Kurdelis apstājās metru piecdesmit no manis un aplaizījās. Viņa caurspīdī­gajās iekšās bija skaidri saskatāmas daudzu neveik­smīgu mednieku mirstīgās atliekas.

Kādu brīdi kurdelis it kā apdomājās. Jau baidījos, ka tas aizies, bet tad zvērs pienāca klāt un nogaršoja mani. Izdzirdēju dobju šmakstu, tad zeme man izzuda no kāju apakšas.

«Darīti milti! Man paveicies!» es nodomāju. Kur- deļa vēderā nebija tik tumšs, kā tas pirmajā mirklī izlikās. Nopurinājies es pacēlu smago bumbu ar pulksteņa mehānismu un sāku to uzstādīt, bet tad izdzirdēju kādu iekremšļojamies. Pacēlu galvu un pārsteigts ieraudzīju svešu ardrītu, kas, tāpat kā es, bija noliecies pie bumbas. Kādu brīdi nolūkojāmies viens otrā.

— Ko jūs šeit darāt? — es jautāju.

— Medīju kurdeļus, — viņš atbildēja.

— Es arī, — noteicu, — taču, lūdzu, neliecieties traucēties. Jūs šeit bijāt pirmais.

— Nē, nē, — viņš attrauca, — jūs esat viesis.

— Un kas par to, — es neatlaidos, — pataupīšu savu bumbu citai reizei. Lūdzu, rīkojieties, it kā manis šeit nebūtu.

— Neparko! — viņš iesaucās. — Jūs esat mūsu ciemiņš.

— Es vispirms esmu mednieks.

— Bet es — namatēvs un nepieļaušu, ka manis dēļ jūs atteiktos no šā kurdeļa! Lūdzu, pasteidzieties, jo pasta sāk jau iedarboties!

Patiešām, kurdelis kļuva nemierīgs; pat šeit bija dzirdama viņa varenā elšana, kas atgādināja vairāku desmitu lokomotivju šņākoņu. Redzēdams, ka man neizdosies pierunāt kurdeļa vēderā sastapto ardrītu, es uzstādīju bumbu un pagaidīju savu jauno biedru, kurš neatlaidīgi lūdza, lai es izejot pirmais. Drīz mēs pametām kurdeli. Krizdams no triju stāvu augstuma, mazliet satriecu potīti. Kurdelis, kuram acīmredzot bija kļuvis vieglāk, iebrāzās biezoknī un ar lielu brīkšķi lauza tur kokus. Pēkšņi norībēja briesmīgs sprādziens, un viss apklusa.

— Cauri! Sirsnīgi apsveicu! — mednieks iesaucās, cieši paspiezdams man roku. Šajā pašā brīdī pienāca arī pavadonis un rezervāta pārzinis.

Tā kā metās krēsla, vajadzēja steigties atpakaļ; pārzinis apsolīja man pats izgatavot kurdeļa izbāzni un ar tuvāko kravas raķeti nosūtīt to uz Zemi.

5. XI

Biju tik ļoti aizņemts, ka četras dienas neuzrakstīju nevienas rindas. Katru rītu — Kosmosa kulturālās sadarbības komisijas pārstāvji, muzeji, izstādes, radioakti, bet pēcpusdienās oficiālās vizītes un runas. Esmu jau pārguris. KKSK delegāts, kurš mani aprūpē, vakar paziņoja, ka tuvojoties metplūss, bet es aizmirsu pavaicāt, ko tas nozīmē. Man paredzēta satikšanās ar ardrītu izcilo zinātnieku profesoru Razulu, tikai vēl nezinu, kad īsti.

6. XI

Agri no rīta viesnīcā mani pamodināja šausmīga dārdoņa. Izlēcu no gultas un ieraudzīju, ka pāri pil­sētai pace]as dūmu un uguns mutuļi. Pa tālruni pie­zvanīju viesnīcas uzziņu birojam un jautāju, kas noticis.

— Nekas sevišķs, — telefoniste atbildēja. — Neuz­traucieties, — tas ir tikai metplūss.

— Metplūss?

— Jā, meteorītu plūsma, kas pie mums uznāk ik pēc desmit mēnešiem.

— Tas taču šausmīgi! — es iesaucos. — Varbūt jāpaglābjas patvertnē?!

— O, nekāda patvertne neizturēs, ja tajā trāpīs meteorīts. Bet jums taču, tāpat kā visiem citiem pil­soņiem, ir sagatavota rezerve, tāpēc varat neuztrauk­ties.