Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Ne jau viss pārvestais man ir vienādi dārgs; daži priekšmeti modina gaišas atmiņas, citi liek atcerēties draudīgus un briesmu pilnus notikumus, taču visi kopumā vienādā mērā apliecina manu piedzīvojumu patiesīgumu.

Pie eksponātiem, kuri izraisa sevišķi intensīvas atmiņas, pieder zobs, kas novietots zem stikla kupola uz maza spilventiņa; tam ir divas lielas saknes, un- pats tas pilnīgi vesels; es to izlauzu rautā, ko bija sarīkojis Oktopuss, memnogu valdnieks Urtamas planētā; tur tika pasniegti izsmalcināti, taču nedzir­dēti sīksti ēdieni.

Tāpat goda vietu manā krājumā ieņem divās nevie­nādās daļās pārlūzusi pīpe; tā man izkrita no raķe­tes, kad lidoju pāri klinšainai planētai Pegaza zvaigznājā. Tā kā pazudušās pīpes man bija ļoti žēl, es pusotras dienas pavadīju, to meklēdams ar dziļām aizām izvagotā klinšainā apvidū.

Drusku tālāk mazā kārbiņā glabājas olis zirņa lie­lumā. Ar to saistītie notikumi ir sevišķi interesanti. Dodamies ekspedīcijā uz Kserūziju, vistālāko zvaig­zni NGC 887 dubultmiglājā, es mazliet biju pārvēr­tējis savus spēkus; brauciens bija tik ilgs, ka es atra­dos tuvu sabrukumam; jo sevišķi mani nomocīja ilgas pēc Zemes, un nekur raķetē es nevarēju rast miera. Diezin, kā tas būtu beidzies, bet tad ceļojuma divi simti sešdesmit astotajā dienā es pēkšņi sajutu, ka man kaut kas grauž kreisajā kājas pēdā; novilku kurpi un ar asarām acis izpurināju no zeķes akmen­tiņu, visīstāku zemes zvirgzdu graudiņu, kas droši vien bija man iebiris apavā, kad kosmodromā es iekāpu raķetē. Piespiedis pie krūtīm šo sīciņo, taču tik dārgo dzimtās planētas drupačiņu, es garā atspirgu un aizlidoju līdz savam mērķim; šī piemiņa man ir īpaši dārga.

Tālāk uz samta spilventiņa ieraudzīju parastu apdedzināta māla dzeltensārtu, mazliet iesprēgājušu, vienā galā apdrupušu ķieģeli; ja es nebūtu bijis pie­tiekami apķērīgs un man nepalīdzētu laimīga apstākļu sagadīšanās, šā ķieģeļa dēļ es nekad vairs nebūtu atgriezies no sava brauciena uz Medību Suņu miglāju. Šo ķieģeli biju paradis ņemt līdzi savos ceļojumos pa izplatījuma visaukstākajiem apvidiem; es to uz kādu laiku mēdzu ielikt atomu dzinējā, līdz ķieģelis pamatīgi sakarsa, bet pirms atdusas ieliku ķieģeli gultā. Piena Ceļa augšējā kreisā kvadrātā, kur Oriona zvaigžņu mākonis saplūst ar Strēlnieka zvaigznājiem, es, lidodams ar mazu ātrumu, biju lie­cinieks divu milzīgu meteoru sadursmei. Ugunīgās eksplozijas varenā aina uz tumsas fona mani tā satrauca, ka es paķēru dvieli, lai noslaucītu pieri, aiz­mirsis, ka iepriekš dvielī biju ievīstījis ķieģeli. Spē­cīgā vēzienā metu roku pie deniņiem un gandrīz sadragāju sev galvaskausu. Par laimi, man parastais reakcijas ātrums vēl laikā ļāva novērst draudošās briesmas.

Līdzās ķieģelim atrodas neliels koka šķirstiņš — tajā ir mans kabatas nazītis — daudzu manu ceļo­jumu pastāvīgais līdzgaitnieks. To, cik ļoti nazītis man ir mīļš, var apliecināt notikums, kuru tūlīt pastāstīšu, jo tas patiešām ir tā vērts.

No Satelīnas es aizlidoju divos pēcpusdienā ar briesmīgām iesnām. Vietējais ārsts, pie kura es biju griezies pēc palīdzības, ieteica man amputēt degunu.

Planētas iedzīvotājiem šāda operācija ir tīrais nieks, jo viņiem deguni ataug tāpat kā mums nagi. Sašutis par šādu priekšlikumu, es tieši no viņa steidzos uz kosmodromu, lai aizlidotu uz tādiem debesu apvi­diem, kur medicīna ir labāk attīstīta. Ceļojumā pie­redzēju ķezu pēc ķezas. Jau pašā sākumā, kad biju attālinājies no planētas tikai kādus deviņi simti tūkstoš kilometrus, es uztvēru kādas raķetes izsau­kuma signālus un pa radio pajautāju, kas tur lido. Man atbildēja ar to pašu jautājumu. — Tu pasaki pirmais! — es diezgan skarbi atcirtu, jo mani kaiti­nāja svešinieka nekaunība. — Tu pasaki pirmais! — atkal skanēja atbilde. Šāda ķircināšanās mani tā saniknoja, ka es īstā vārdā nosaucu nezināmā ceļo­tāja nekaunību. Viņš nepalika man parādā; mēs sākām apsaukāties aizvien sirdīgāk, līdz es pēc minūtēm piecpadsmit, augstākā mērā sašutis, atjē­dzos, ka nekādas citas raķetes tuvumā nav, bet balss, kuru es dzirdu, ir tikai mana paša radiosignālu atbalss, kas atlidoja no Satelīnas mēness, kuram es šajā mirklī lidoju garām. Es mēnesi nepamanīju tāpēc, ka man bija pievērsta tā aptumšotā puse, kur toljrīd valdīja nakts.

Pēc kādas stundas, gribēdams nomizot sev ābolu, atklāju, ka man nav kabatas nazīša. Tūlīt atcerējos, kur es to pēdējo reizi biju turējis rokā — tas notika Satelīnas kosmodroma bufetē, kur es nazīti noliku uz slīpas letes, bet no turienes tas droši vien būs noslī­dējis kaktā uz grīdas. Es tik skaidri to iztēlojos, ka nazīti būtu varējis-atrast ar aizvērtām acīm. Pagriezu raķeti atpakaļ un tikai tad aptvēru, kādas grūtības man radīsies: visa debess mudžēt mudžēja mirgojošos zvaigžņu spietos, un es nezināju, kur meklēt Satelīnu. Tā ir viena no tūkstoš četri simti astoņdesmit planētām, kas riņķo ap Eripelazas sauli. Turklāt lie­lākai daļai no tām ir vēl savi pārdesmit pavadoņu

krietnas planētas lielumā, tā ka orientēties kļūst vēl grūtāk. Noraizējies mēģināju izsaukt Satelīnu pa radio. Man atbildēja vairāki desmiti staciju, kas visas runāja reizē, radīdamas šausmīgu kakofoniju. Šeit man lasītājam jāpaskaidro, ka Eripelāzas sistēmas iedzīvotāji ir tikpat laipni, cik neakurāti, un Satelī­nas Vārdu viņi devuši kādiem divi simtiem dažādu planētu. Nolūkojos pa logu sīku spīdeklīšu miriādos; uz viena no tiem atradās mans nazītis, taču, šķiet, vieglāk būtu atrast adatu siena kaudzē nekā vaja­dzīgo planētu šajā zvaigžņu pūznī. Beigu beigās paļāvos uz laimīgu nejaušību un traucos uz planētu, kas atradās tieši pretī manas raķetes priekšgalam.

Jau pēc stundas ceturkšņa nolaidos kosmodromā. Tas bija uz mata tāds pats, no kāda es pulksten divos biju startējis, un tāpēc, nopriecājies par savu veiksmi, devos tieši uz bufeti. Cik rūgta tomēr bija mana vil­šanās, kad, par spīti visrūpīgākajiem meklējumiem, es nazīti neatradu. Brīdi padomājis, secināju, ka to vai nu kāds pievācis, vai arī es atrodos uz pavisam citas planētas. Aprunājies ar iezemiešiem, pārliecinā­jos, ka pareizs ir otrs pieņēmums. Es biju nolaidies Andrigonā, uz vecas, sabirzušas un izkurtējušas planētas, kuru jau sen būtu vajadzējis izņemt no apgrozības, taču par to neviens neliekas ne zinis, jo planēta atrodas nomaļus no galvenajiem raķešu ceļiem. Raķešu ostā man jautāja, kuru Satelīnu es meklējot, jo šīs planētas esot sanumurētas. Tagad es biju galīgā dimbā, jo īstais numurs man bija piemir­sies. Pa to laiku, saņēmuši ziņu no kosmodroma administrācijas, ieradās vietējie varas pārstāvji, lai mani svinīgi apsveiktu.

Izrādījās, ka tieši šī diena andrigoniešiem bija ļoti svarīga — visās skolās notika gatavības eksāmeni. Viens no valdības pārstāvjiem apjautājās, vai es negribētu pagodināt šo notikumu ar savu klātbūtni;

tā kā viņi mani bija ļoti viesmīlīgi uzņēmuši, es neva­rēju lūgumu noraidīt. Tādā kārtā mēstieši no kosmo­droma ar pidlakiem (tie ir lieli, čūskām līdzīgi bez- kāju rāpuļi, kurus šeit visnotaļ izmanto kā jājam- dzīvniekus) devāmies uz pilsētu. Stādījis mani priekšā jauniešiem, kas šeit bija sapulcējušies lielā skaitā, un skolotājiem kā no Zemes ieradušos augsti godājamu viesi, valdības pārstāvis tūlīt izgāja no zāles. Skolotāji nosēdināja mani pie apsklandas (galda paveids) un atsāka pārtrauktos eksāmenus. Skolēni, kurus mana klātiene bija satraukusi, sākumā stostījās, bet es tos iedrošināju ar laipnu smaidu, vie­nam otram arī pasacīdams ko priekšā, tā ka sākotnē­jais stingums drīz izgaisa. Uz beigām viņi atbildēja aizvien labāk. Tad komisijas priekšā nostājās jauns andrigonietis, apaudzis ar tik skaistiem tripujiem (austeru pasuga, kas tiek izlietota kā apģērbs), kādus es sen nebiju redzējis, un sāka atbildēt uz jautāju­miem ar neparastu daiļrunību. Ar patiku klausījos viņā, konstatēdams, ka zināšanu līmenis šeit visumā ir augsts.