Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Kas par rezervi? — es jautāju, bet telefoniste jau bija nolikusi klausuli.

Es ātri apģērbos un izgāju ārā. Kustība ielās bija pilnīgi normāla; gājēji steidzās savās darīšanās; daudzkrāsainus ordeņus mirdzinot, amatpersonas brauca uz saviem iestāžu namiem, bet dārzos zaigo­dami un dziedādami rotaļājās bērni. Grāvieni pēc kāda laika pierima, un tikai no tālienes atskanēja vienmērīga dārdoņa. Nodomāju, ka metplūss acīm­redzot nav pārāk bīstama parādība, ja par to šeit neviens neliekas ne zinis, un, kā es to jau agrāk biju nolēmis, aizbraucu uz zooloģisko dārzu.

Tur mani izvadāja pats direktors, sīks, nervozs ardrīts ar skaistu mirdzumu. Totentamas zooloģis­kais dārzs ir ļoti labi iekārtots; direktors lepni man pavēstīja, ka šeit esot dzīvnieku komplekti no vistā­lākajiem Galaktikas novadiem, tajā skaitā arī Zemes faunas pārstāvji. Aizkustināts gribēju tos apskatīt.

— Diemžēl pašreiz tas nav iespējams, — direktors teica un, atbildēdams uz manu vaicājošo skatienu, paskaidroja: — Tiem ir guļas laiks. Ziniet, mums bija daudz raižu, kamēr tos aklimatizējām, un es dzīvoju nemitīgās bailēs, ka viens nobeigsies, bet, par laimi, vitaminizētā barība, ko sintezēja mūsu zinātnieki, deva lieliskus rezultātus.

— Ak tā, bet kas tad tie īsti ir par dzīvniekiem?

— Mušas. Vai kurdeļi jums patīk?

Viņš nolūkojās manī ar savādu, gaidu pilnu ska­tienu, un es atbildēju, pūlēdamies piešķirt balsij neviltotas sajūsmas izteiksmi:

— O, ļoti. Tie ir neparasti jauki dzīvnieki!

Seja viņam iemirdzējās gaišāk.

— Tas ir labi. Aiziesim pie tiem, tikai, lūdzu, brī­tiņu pagaidiet.

Direktors atgriezās ar virves rituli un aizveda mani pie kurdeļu aploka, kuru apjoza deviņdesmit metru augsts mūris. Atvēris vārtus, viņš palaida mani pirmo.

— Jūs varat iet mierīgi, — viņš sacīja, — mani kurdeļi ir pilnīgi piejaucēti.

Mēs izgājām mākslīgā scorgā, kur ganījās seši vai septiņi kurdeļi, varen jauki eksemplāri, no kuriem katrs aizņēma kādus trīs hektārus. Izdzirdējis direk* tora balsi, lielākais dzīvnieks pienāca tuvāk un pastiepa asti. Direktors uzrausās uz tās un ar mājienu uzaicināja mani sekot. Devos viņam nopa­kaļ. Kad kāpiens kļuva pārāk kraujš, direktors atri­tināja virvi un iedeva man vienu galu, lai es to apsietu ap vidukli. Kopā sasaistījušies, mēs tā rāpā­mies kādas pāris stundas. Direktors nosēdās uz kur­deļa skausta, klusēdams un acīm redzami aizkusti­nāts. Cienīdams viņa jūtas, arī es klusēju. Pēc brīža viņš ierunājās:

— Vai no šejienes nav jauks skats?

Patiesi, zem mums pletās gandrīz visa Totentamas pilsēta ar tās torņiem, svētnīcām un gmazceltnēm; ielās kā sīkas skudras rosījās gājēji.

— Jums kurdeļi gan ir ļoti mīļi? — es klusi iejau­tājos, redzēdams, ka direktors maigi glāsta dzīvnieka skaustu.

— Jā, es tos mīlu, — viņš vienkārši atbildēja un paskatījās man acīs. — Kurdeļi taču ir mūsu civilizā­cijas šūpulis, — viņš piebilda.

Brīdi klusējis, direktors turpināja:

— Kādreiz, pirms gadu tūkstošiem, mums nebija ne pilsētu, ne tādu lielisku namu, ne tehnikas, ne rezervju … Tolaik šīs labsirdīgās, varenās būtnes mūs izloloja un paglāba, kad uznāca nikni metplūsu periodi. Bez kurdeļiem neviens ardrīts nebūtu piere­dzējis mūsu skaisto šodienu, bet tagad mēs kurdeļus medījam, vajājam un iznīcinām. Kāda baismīga, melna nepateicība!

Es neuzdrošinājos viņu pārtraukt. Pēc brīža, savu aizkustinājumu pārvarējis, viņš turpināja:

—• Kā es ienīstu šos medniekus, kuri ar nelietību atmaksā visu labo! Jūs droši vien būsiet redzējis medību pastas reklāmas, vai ne?

— Jā.

Dziļi apkaunots, es nodrebeju, iedomājoties, ka direktors varētu ko uzzināt par manu neseno izrīcību; es taču pats ar savām rokām biju nomedījis kurdeļi. Cenzdamies aizvirzīt direktoru no kutelīgā sarunu punkta, jautāju:

— Vai jūs patiesi šiem dzīvniekiem esat tik lielu pateicību parādā? Man tas nebija zināms …

— Kā — jūs to nezinājāt? Bet kurdeļi taču div­desmit tūkstoš gadu mūs iznēsājuši savā klēpī! Dzī­vodami kurdeļos, aizsargāti ar to varenajām bruņām no dzīvībai tik bīstamās meteoru krusas, mūsu senči kļuva par to, kas mēs šodien esam: par saprātīgām, skaistām, tumsā spīdošām būtnēm. Un jūs to nezi­nājāt?

— Es esmu svešzemnieks … — izdvesu, garā zvē­rēdams nekad vairs nepacelt roku pret kurdeļi.

— Jā, tā gan, jā … — direktors novilka, manī neklausīdamies, un piecēlās. — Tagad diemžēl mums jādodas atpakaļ: mani gaida steidzami pienākumi…

No zooloģiskā dārza ar eboretu aizbraucu uz Galaksu, kur man vajadzēja būt rezervētām biļetēm uz pēcpusdienas izrādi.

Pilsētas centrā atkal bija dzirdama aizvien bie­žāka un spēcīgāka pērkona grāvieniem līdzīga dār­doņa. Pāri jumtiem uzmutuļoja ugunīgi blāzmojoši dūmu stabi. Redzēdams, ka neviens no garāmgājē­jiem tam nepiegriež ne mazāko vērību, arī es klusēju, līdz eborets apstājās pie Galaksa. Viesnīcas dežurants apvaicājās, kā man paticis zooloģiskais dārzs.

— Nav vārdam vietas, — es atbildēju, — tas ir lielisks … bet… žēlīgais dievs!

Visa Galaksa celtne palēcās. Divi iestāžu nami, kuri iepretim bija redzami kā uz delnas, no meteora trāpījuma sabruka gruvešos. Man aizkrita ausis, un es triecos pret sienu.

— Tas nekas, — dežurants mani mierināja. — Kad padzīvosiet pie mums ilgāk, gan pieradīsiet. Lūdzu, te būs jūsu bi…

Viņš nepabeidza. Noplandīja liesma, nogranda grāviens, uzvirmoja putekļu mākonis, bet, kad tas izklīda, ieraudzīju grīdā milzīgu robu. Stāvēju kā pār- akmeņojies. Nepagāja ne minūte, kad vairāki kombi­nezonos ģērbušies ardrīti aizlāpīja robu un atstūma zemus ratiņus ar lielu aizsaini. Kad to attaisīja, es ieraudzīju dežurantu ar biļeti rokā. Nopurinājis no sevis iesaiņojuma smeltni un uzkabinādamies kareklī, viņš atsāka:

— Šeit būs jūsu biļetes. Es jau jums teicu, ka tas nav nekas sevišķs. Ikvienu no mums vajadzības gadī­jumā dublē. Jūs brīnāties par to, ka esam tik mierīgi? Bet tas taču ilgst jau trīsdesmit tūkstoš gadu, esam pieraduši… Ja gribat, varat ieturēt pusdienas, Ga­laksa restorāns jau darbojas. Lejā, pa kreisi no ieejas.

— Pateicos, man negribas ēst, — es attraucu un, viegli grīļodamies, izgāju, bet visapkārt man rībēja un dārdēja. Pēkšņi manī uzliesmoja niknums.

— Nē, neizrādīšu viņiem, ka zemietis baidās! — es apņēmos un liku aizvest sevi uz teātri.

Meteorīts ceļā sašķaidīja eboretu, un man vaja­dzēja pārsēsties citā. Tajā vietā, kur vakar bija atra­dusies teātra celtne, kūpēja gruvešu kaudze.

— Vai naudu par biļetēm atmaksā? — es jautāju kasierim, kas stāvēja turpat uz ielas.

— Nekādā gadījumā. Izrāde sāksies parastā laikā.

— Kā, parastā? Meteorīts taču …

— Vēl ir divdesmit minūtes laika, — kasieris parā­dīja savu pulksteni.

— Bet…

— Lūdzu, esiet tik laipns, neaizņemiet vietu pie kases! Mēs gribam nopirkt biļetes! — vairākas balsis iesaucās aiz manis, kur jau bija izveidojusies rinda. Plecus paraustījis, atvirzījos sāņus. Pa to laiku divas lielas mašīnas sakrāva drupas un aizveda tās. Pēc dažām minūtēm laukums bija tīrs.

— Vai izrāde notiks zem klajas debess? — es apjautājos kādam no gaidītājiem, kurš ar programmu uzvēdināja sev gaisu.

— Nekas tamlīdzīgs, — viņš atbildēja, — ceru, ka viss notiks parastā kārtībā.