Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Darbiniece, pie kuras griezos tūristu apkalpes nodaļā, mulsi apmiglojusies, man paziņoja, ka viņiem diemžēl neesot ne rokasgrāmatu, ne ceļvežu Zemes apdzīvotājiem, jo zemieši Enteropijā parādoties ne biežāk kā reizi gadsimtā. Tādēļ viņa man ieteica izmantot Jupitera iemītniekiem domāto uzziņas grā­matu, ievērojot abu planētu kopējo cilmi Saules sistēmā. Tā kā nekā labāka nebija, paņēmu to pašu un palūdzu rezervēt man istabu viesnīcā «Kosmonija».

Pierakstījos arī uz Galaksa rīkotajām medībām, bet pēc tam atkal izgāju uz ielas. Zināmās neērtības man sagādaja tas, ka pats nespīdēju, tāpēc, ielu krusto­jumā pamanījis satiksmes regulētāju ardrītu, apstā­jos un viņa gaismā ielūkojos man izsniegtajā ceļvedī. Kā jau varēja gaidīt, tajā bija informācija, kur var iegādāties metāna izstrādājumus, ko darīt ar taus­tekļiem oficiālos rautos u. tml. Iemetu rokasgrāmatu atkritumu tvertnē, apturēju garām braucošu eboretu un liku aizvest mani uz gmazceltņu rajonu. Skais­tās biķerveida ēkas no tālienes zaigoja daudzkrāsai­nas gaismas mirgā, ko izplatīja ģimenes lokā sapul­cējušies ardrīti, bet iestāžu namos burvīgi līganā spī­dumā laistījās darbinieku kaklarotas.

Atlaidis eboretu, es kādu laiku pastaigājos kājām; apbrīnodams augstu pāri laukumam stalti izslējušos Zupu pārvaldes gmazceltni, redzēju no tās iznākam divus augstākus ierēdņus, kurus varēja pazīt pēc in­tensīvā mirdzuma un sarkanajiem sekstveida rotā­jumiem ap abažūru. Viņi apstājās turpat tuvumā, un es dzirdēju abus sarunājamies.

— Vai apšuvju uzziede vairs nav obligāta? — jau­tāja viens no viņiem, slaida auguma ardrīts, viss vie­nos ordeņos.

Otrs iemirdzēdamies paskaidroja:

— Nē. Priekšnieks teica, ka mēs neizpildīšot plānu, un tas viss Grudrufsa vainas dēļ. Nekas cits neatlie­kot, saka priekšnieks, kā vien pārvērst viņu.

— Grudrufsu, vai?

— Protams.

Pirmais ierēdnis nodzisa, tikai viņa goda zīmes vēl aizvien zaigoja kā koši vainadziņi, bet tad jau klusākā balsī ieminējās:

— Nabadziņš, kā viņš gan krāsainosies.

— Lai pakrāsainojas vien, tikpat tas neko nelīdzēs.

Citādi kartības nebūs. Ne jau tāpēc gadiem ilgi trans- mutē visvisādus frantus, lai sarastos vairāk sepulu!

Ieintriģēts es pagājos tuvāk abiem ardrītiem, taču viņi klusēdami aizgāja. Savādi, bet tikai pēc šā atga­dījuma aizvien biežāk es sāku uztvert vārdu «sepu- las». Alkdams iekļauties metropoles nakts dzīvē, es klaiņoju pa ietvēm un mirdzošajā pūlī laiku pa lai­kam izdzirdēju šo man tik mīklaino vārdu, kas tika izrunāts gan klusinātā čukstā, gan arī kaismīgi izkliegts; tas bija redzams uz lodveida sludinājumu ķermeņiem, kur varēja lasīt paziņojumus par retu sepulatiku aukcioniem un publiskām izsolēm, kā arī neona ugunīgajās reklāmās, kas piedāvāja iegādāties jaunāko modeļu sepulārijas. Veltīgi lauzīju galvu, ko tas varētu nozīmēt, līdz beidzot, kad ap pusnakti universālveikala astoņdesmitā stāva bārā biju atspirdzinājies ar glāzi kurdeļa krējuma un noklau­sījies ardrītu dziedones izpildītā «grāvējā» «Sepulīte maziņā», mana ziņkāre sasniedza tādu pakāpi, ka es apjautājos garām ejošam oficiantam, kur varētu iegādāties sepulu.

— Tepat iepretim, — viņš automātiski atbildēja, iekasēdams maksu. Bet tad, vērīgi uz mani palūko­jies, mazliet satumsa. — Vai jūs esat viens? — viņš iejautājās.

— Jā. Un kas par to?

— Nekas. Diemžēl man nav sīknaudas.

Atteicos no tās un- ar liftu nobraucu lejā. Patie­šām, iepretim es ieraudzīju milzīgu reklāmu, kas pie­dāvāja sepulas. Atgrūdu stikla durvis un atrados vei­kalā, kas šajā laikā bija tukšs. Piegāju pie letes un mākslotā vienaldzībā palūdzu dot man sepulu.

— Kādam sepulārijam? — pārdevējs jautāja, nokabinādamies no sava vadža.

— Nu, kādam … parastam, — es attraucu.

— Kā — parastam? — viņš brīnījās. — Mums ir tikai sepulas ar piesvilpi…

— Labi, dodiet man, lūdzu, vienu …

— Bet kur jums ir piešķeltene?

—. E, mhm, nav līdzi…

— Bet kā tad jūs to bez sievas paņemsiet? — pār­devējs brīnījās, vērīgi uz mani nolūkodamies un pamazām apmiglodamies.

—• Man sievas nav, — es neapdomīgi izgrūdu.

— Jums… nav … sievas? — pārdevējs, pavisam satumsis, noburkšķēja, ar šausmām manī blenz­dams. — Un jūs gribat sepulu …? Bez sievas …?

Viņš trīcēja pie visām miesām. Kā apsvilis es izme­tos laukā, notvēru brīvu eboretu un nikni liku aizvest mani uz kādu naktslokālu. Tā nokļuvu «Mirgin- dragā». Kad iegāju, orķestris tieši beidza spēlēt. Seit karājās kādi trīs simti ardrītu. Lūkodamies pēc brīvas vietas, spraucos cauri drūzmai, bet tad negaidot mani kāds pasauca, un es ar prieku ieraudzīju pazīstamu seju. Tas bija kāds komivojažieris, ar kuru agrāk biju iepazinies Autropijā. Viņš karājās ar sievu un meitu. Es stādījos priekšā dāmām un sāku ar saru­nām uzjautrināt jau manāmi iesilušo sabiedrību, kura laiku pa laikam nokabinājās, lai, deju mūzikai ska­not, paripotos pa parketu. Sava paziņas sievas kvēli skubināts, arī es beidzot iedrošinājos laisties dejā; cieši kopā saskāvušies, mēs četratā sākām ripot ugu­nīgas mambrinas taktī. Patiesību sakot, es mazliet apdauzīju sānus, taču neko neizrādīju un izlikos sajūsmināts. Atgriežoties pie galdiņa, aizkavēju savu paziņu un viņam pie auss apjautājos par sepulām.

— Kā, lūdzu? — viņš nebija mani sadzirdējis. At­kārtoju jautājumu, piebilzdams, ka es gribētu iegādā­ties sepulu. Laikam biju runājis pārāk skaļi, jo tuvāk uzkarinājušies ardrīti pavērsās, nolūkodamies manī

ar apmiglotām sejām, bet mans paziņa šausmās sakļāva taustekļus.

— Lai Drūms žēlīgs, jūs taču esat viens!

— Un kas par to, — es jau mazliet saskaities izmetu. — Vai tad tāpēc nevaru paskatīties uz sepulu?

Pēkšņajā klusumā mani vārdi atskanēja pārlieku skaļi. Paziņas sieva bez samaņas noslīga uz grīdas, viņš metās tai klāt, bet tuvākie ardrīti kā vilnis vēlās pie manis, ar sejas krāsojuma izmaiņu apliecinādami savus naidīgos nodomus. Taču šajā brīdī parādījās trīs oficianti, kuri sagrāba mani aiz apkakles un izmeta uz ielas.

Biju vienkārši pārskaities. Apturēju eboretu un liku aizvest mani uz viesnīcu. Cauru nakti neaizvēru acis, tik neganti mani kaut kas durstīja un dzēla; tikai rītam' ataustot, pārliecinājos, ka viesnīcas apkalpotāji, kuri no Galaksa nebija saņēmuši tuvākus norādīju­mus, bīdamies, ka es, tāpat kā daudzi citi atbraucēji, varētu izdedzināt cauri matraci, bija to apkaisījuši ar asbestu. Atmiņas par vakar pieredzētajiem nepatī­kamiem starpgadījumiem, jaunai dienai ataustot, pamazām izgaisa. Ar prieku apsveicu Galaksa pār­stāvi, kas ap desmitiem ieradās pie manis, piekrāvis pilnu eboretu ar medību pastas kārbām un veselu arsenālu citu piederumu.

— Vai jūs nekad neesat piedalījies kurdeļu medī­bās? — mans pavadonis apjautājās, kad lielā ātrumā traucāmies pa Totentamas ielām.

— Nē. Varbūt jūs man paskaidrotu, kas tur da­rāms … ? — es smaidīdams palūdzu.

Manu aukstasinību attaisnoja tas, ka daudzus gadus biju medījis vislielākos Galaktikas dzīvniekus.

— Ar prieku jums pakalpošu, — pavadonis laipni atbildēja.

Viņš bija sīka auguma ardrīts ar stiklainu sejas krāsu, bez abažūra, ietinies tumšzilā audeklā — tāda apģērba uz planētas vēl nebiju redzējis. Kad es par to ieminējos, viņš paskaidroja, ka tas ir medību uzvalks, kāds nepieciešams, lai tuvotos zvēram; tas, ko es uzskatīju par audeklu, bija speciāls, uz miesas uztriepts ķīmisks savienojums. Ar vārdu sakot — uzšļircināts tērps, ērts, praktisks, un — pats galve­nais — tas pilnīgi aptumšoja ardrītu dabisko spī­dumu, kas varētu aizbiedēt kurdeli.