Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Ceru, Jūs būsiet ar mieru publiski apstiprināt, ja tiktu aicināts to darīt, ka ar saviem neatlaidīgajiem un biežajiem lūgumiem pierunājāt mani laist klajā ļoti paviršu un nepilnīgu stāstu par maniem ceļojumiem, ieteikdams pieaicināt dažus jaunus džentlmeņus no vairākām [2] universitātēm, lai tie šo stāstu sakārtotu un izlabotu tā stilu, kā to, sekodams manam padomam, mans brālēns Dempjērs darīja ar savu grāmatu «Ceļojums apkārt pasaulei». Bet es neatceros, ka būtu devis Jums tiesības piekrist, lai stāstā kaut ko izlaistu, un vēl mazāk, lai tam kaut ko pieliktu; tāpēc atsakos no jebkura papildinājuma, sevišķi no rindkopas par viņas majestāti karalieni Annu, lai gan viņas piemiņa ir ļoti svēta un slavena un es viņu godāju un cienīju vairāk nekā jebkuru citu cilvēcisku būtni. Bet Jums vai kādam no Jūsu pieaicinātajiem sakārtotājiem vajadzēja ņemt vērā, ka, vadoties pēc dabiskās izjūtas, man šķita nepieklāj īgi slavināt saimnieka hoihnhnma klātienē kādu mūsu sugas dzīvnieku pārstāvi, turklāt šis fakts ir pilnīgi aplams: cik man zināms (jo es viņas majestātes valdīšanas laikā šad tad biju Anglijā), tad viņa valdīja, balstīdamās uz premjerministru, nē - pat uz diviem premjerministriem pēc kārtas; pirmais no tiem bija lords Godolfins un otrais - lords Oksfords; tādējādi Jūs man esat licis apgalvot to, kas nav bijis. Tāpat stāstā par Projektētāju akadēmiju un dažās vietās manā runā, kuru teicu savam saimniekam hoihnhnmam, Jūs esat vai nu izlaidis dažus svarīgus apstākļus, vai tos paniecinājis un izmainījis tādā veidā, ka es gandrīz nevaru pazīt pats savu sacerējumu. Kad es Jums agrāk kādā vēstulē to aizrādīju, Jums labpatikās atbildēt, ka Jūs esot baidījies kādu apvainot, ka varas vīri ļoti vērojot presi un esot spējīgi rakstīto ne tikai iztulkot pēc sava prāta, bet pat sodīt par visu, kas atgādinātu aplinkus… (jo tā, manuprāt, Jūs to nosaucāt). Bet sakiet, lūdzu, kā var to, ko esmu sacījis pirms tik daudz gadiem un vairāk nekā piecu tūkstošu jūdžu attālumā, citā valstī, attiecināt uz kādu no tiem jehūziem, kas tagad, kā saka, valda ganāmpulku; sevišķi, ja tai laikā es nemaz nedomāju un nebaidījos, ka mani piemeklēs nelaime dzīvot viņu vidū? Vai man nav iemesls žēloties, ja redzu, ka šo jehūzu ratus velk hoihnhnmi, it kā šie pēdējie būtu lopi, bet pirmie - saprātīgas būtnes? Un patiesi, vēlēšanās izvairīties no tādām briesmīgām un pretīgām ainām bija galvenais iemesls, kāpēc esmu apmeties šeit.

Tik daudz es uzskatu par savu pienākumu pateikt Jums par Jūsu rīcību un par to uzticību, ko Jums izrādīju.

Bez tam man ir jānožēlo mana lielā aplamība, jo, paklausīdams Jūsu un vēl dažu citu personu lūgumiem un nepareiziem iegalvojumiem, es pieļāvu pret savu pārliecību izdot savus Ceļojumus. Lūdzu atcerieties, cik bieži es ieteicu Jums, kad Jūs sevišķi pasvītrojāt sabiedriskā derīguma motīvu, ņemt vērā, ka jehūzi ir dzīvnieku pasuga, kuru pilnīgi neiespējami izlabot ar pamācībām vai paraugiem; un tas ir pierādījies, jo vismaz uz šīs nelielās salas nav izbeigušās ļaundarības un netikumi, kaut gan man bija iemesls to cerēt, - bet, redziet, pagājuši seši mēneši, kopš parādījusies mana grāmata, un es neesmu dzirdējis, ka tā būtu atstājusi kaut vienreiz tādu iespaidu, kas atbilstu maniem nodomiem. Es vēlējos, lai Jūs man paziņotu ar vēstuli, ka partijas un šķelšanās ir likvidētas, ka tiesneši ir izglītoti un taisnīgi, advokāti godīgi, pieklāj īgi, ar kādu nelielu graudiņu veselā saprāta un ka Smisfildā blāzmodamās deg likumu grāmatu piramīdas; ka jauno muižnieku audzināšana tiek pilnīgi pārveidota, ārsti padzīti, ka jehūzu sieviešu kārtas pārstāves kļuvušas bagātas ar tikumiem, godu, patiesību un saprātīgumu, ka lielu ministru pilis un pieņemamās istabas ir pamatīgi iztīrītas un izmēztas; prāts, nopelni un zināšanas atalgotas; visi, kas dara negodu drukātam vārdam prozā un dzejā, nosodīti ēst tikai paši savu papīru un dzesēt slāpes tikai ar tinti. Paklausīdams Jūsu pamudinājumiem, es stipri cerēju uz šādiem un tūkstoš citiem uzlabojumiem, jo tiem vajadzēja būt vienkāršiem secinājumiem no manā grāmatā dotajiem norādījumiem. Un jāatzīst, ka septiņi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai izlabotu jebkuru netikumu un neprātību, kas piemīt jehūziem, ja viņu dabā būtu bijusi vismazākā slieksme uz tikumiem vai gudrību. Bet šīs manas cerības Jūs nevienā savā vēstulē neattaisnojāt un, gluži otrādi, katru nedēļu apgrūtināt mūsu pastu ar paskvilām, paskaidrojumiem, pārdomām, memuāriem un grāmatas otrām daļām, kur mani apsūdz, ka es uzbrūkot lieliem valstsvīriem, pazemojot cilvēka dabu (jo tā viņi iedrošinās izteikties) un apvainojot sieviešu dzimumu. Bet man liekas, ka šo drazu sacerētāji nav vienojušies savā starpā, jo daži no viņiem nepieļauj, ka es būtu savu Ceļojumu autors, un daži man piedēvē tādas grāmatas, kādas es nemaz nepazīstu.

Es arī ievēroju, ka Jūsu iespiedējs savā nevīžībā sajaucis dažu manu ceļojumu un atgriešanos laikus un kļūdījies datumos, neatzīmēdams ne pareizo gadu, ne pareizo mēnesi, ne mēneša dienu. Esmu dzirdējis, ka oriģinālmanuskripts pēc manas grāmatas izdošanas iznīcināts, un man nav palicis neviena noraksta. Bet es jums aizsūtīju dažus labojumus, ko Jūs varētu ievietot, ja grāmatu izdotu otrreiz; tomēr es tos Jums neuzspiežu un atstāju šo jautājumu manu saprātīgo un atklāto lasītāju izlemšanai, lai viņi rīkojas, kā tiem patīk.

Esmu dzirdējis, ka daži no mūsu jūras jehūziem atrodot kļūdas manā jūrnieku valodā, kas daudzās vietās esot nepareiza vai novecojusi. Es tur neko nevaru darīt. Pirmajos ceļojumos, kad biju jauns, mani apmācīja ļoti veci jūrnieki un es iemācījos runāt kā viņi. Bet vēlāk pārliecinājos, ka jūras jehūzi, tāpat kā sauszemes, prot izgudrot jaunus vārdus, kurus pēdējie maina katru gadu; cik atceros, katrreiz, man atgriežoties dzimtenē, viņu vecā izloksne bija tā izmainījusies, ka es jauno gandrīz nevarēju saprast. Un es ievēroju, ja kāds no jehūziem ziņkāres pēc atbrauc no Londonas mani apciemot manā mājā, mēs nespējam viens otram izteikt savas domas mums abiem saprotamā veidā.

Ja jehūzu spriedumi varētu mani kaut kā ietekmēt, tad man būtu pietiekams iemesls sūdzēties par dažiem, kas pārdroši iedomājas, ka mana Ceļojumu grāmata esot tikai manas fantāzijas auglis, un aizrunājas pat tik tālu, ka hoihnhnmi un jehūzi esot tikpat īsteni kā Utopijas iemītnieki.

Bet, kas attiecas uz liliputiem, brobdingregiem (jo tā jāizrunā šis vārds, nevis nepareizi - brobdingnegi) un laputiešiem, tad neesmu dzirdējis pat visiedomīgāko no jehūziem apstrīdam viņu esamību vai faktus, ko esmu par tiem stāstījis, jo patiesība tūlīt pārliecina lasītāju. Vai tad mans stāsts par hoihnhnmiem vai jehūziem ir mazāk ticams, ja, runājot par pēdējiem, ir acīm redzams, ka pat mūsu zemē viņu ir vairāki tūkstoši, kas atšķiras no saviem mežonīgajiem brāļiem hoihnhnmu zemē tikai ar to, ka viņi prot kaut ko muldēt un nestaigā kaili? Esmu rakstījis, lai viņus labotu, nevis lai viņi mani slavētu.

Ja pat visa viņu suga vienprātīgi mani cildinātu, tas man nozīmētu mazāk nekā to divu deģenerēto hoihnhnmu zviegšana, kurus es turu savā zirgu stallī, jo no šiem deģenerātiem es tomēr vēl varu piesavināties dažus tikumus bez netikumu piejaukuma.