Džonatans Svifts - GULIVERA CEĻOJUMI

Šķiet, iezemieši, mani atraduši guļam krastā, kur biju izpeldējis, nekavējoties izsūtījuši ziņnesi pie imperatora; valsts padome nolēmusi, ka mani jāsasien iepriekš attēlotajā veidā (tas tika izdarīts naktī, kamēr es gulēju), ka man jāatsūta daudz gaļas un dzēriena un jāsagatavo rati, lai aizvestu mani uz galvaspilsētu. Šis lēmums var likties ļoti pārdrošs un bīstams, un esmu pārliecināts, ka līdzīgā gadījumā neviens valdnieks Eiropā tā nebūtu rīkojies. Bet, manuprāt, šis lēmums bija gaužām saprātīgs un arī augstsirdīgs, jo, patiešām, ja šie ļaudis būtu mēģinājuši mani nogalināt ar saviem šķēpiem un bultām, kamēr es gulēju, - sāpju sajūta mani tūlīt atmodinātu, izraisot manī tādas dusmas un spēku, ka es būtu sarāvis virves, ar kurām biju sasaistīts; pēc tam viņi vairs nevarētu man pretoties, nedz gaidīt žēlastību.

Šie ļaudis ir izcili matemātiķi un guvuši lielus panākumus mehānikā, jo viņus skubina un atbalsta valdnieks, kas ir slavens zinātņu aizbildnis. Šim valdniekam ir daudz mašīnu uz riteņiem baļķu un smagu kravu pārvadāšanai. Viņš bieži būvē milzīgus kara kuģus, dažus pat deviņas pēdas garus, tādos mežos, kur aug labi būvkoki, un ar šīm mašīnām kuģus aizved trīssimt vai četrsimt jardu līdz jūrai. Pieci simti namdariem un inženieriem tika nekavējoties pavēlēts sagatavot vislielāko mašīnu, kāda bija viņu rīcībā. Tā bija koka platforma apmēram trīs collu augstumā no zemes, septiņas pēdas gara un četras pēdas plata, ar divdesmit diviem riteņiem. Manis dzirdētie saucieni sveica šo ratu ierašanos, kuri tika izsūtīti pie manis apmēram četras stundas pēc tam, kad biju izkāpis krastā. Rati apstājās līdztekus manam guļošajam augumam. Bet vislielākās grūtības bija mani pacelt un ielikt šajos ratos. Tādam nolūkam tika zemē iedzīti astoņdesmit stabi, katrs vienas pēdas augstumā, un ļoti stipras virves iesaiņojumu auklas resnumā tika ar āķiem piestiprinātas pie daudzajiem apsējiem, ar kuriem strādnieki bija apvijuši manu kaklu, rokas, manu ķermeni un kājas. Deviņi simti stiprāko vīru sāka vilkt šīs virves ar trīšiem, kas bija piestiprināti pie stabiem; un tā nepilnās trijās stundās es tiku pacelts, ielikts ratos un tur stingri sasiets. Visu to man vēlāk pastāstīja, jo šīs darbības laikā es gulēju dziļā miegā, kurā mani bija iegremdējušas dzērienam piejauktās miega zāles. Tūkstoš pieci simti lielāko zirgu, kas piederēja imperatoram, katrs četrarpus collas augsts, bija vajadzīgi, lai mani aizvilktu līdz galvaspilsētai, kas, kā jau teicu, atradās pusjūdzes attālumā.

Mēs bijām ceļā jau četras stundas, kad mani pamodināja ļoti smieklīgs atgadījums; kad rati uz brīdi apstāj ās, jo bija jāizlabo kāds mazs bojājums, divi vai trīs iezemiešu jaunieši aiz ziņkāres gribēja redzēt, kāds es izskatos aizmidzis; tie iekāpa ratos un klusiņām pielavījās pie manas sejas; viens no tiem, kāds gvardes virsnieks, iebāza man kreisajā nāsī sava īsā pīķa smaili, kas kutināja manu degunu kā salmiņš, un es skaļi nošķaudījos; viņi tūlīt aizzagās, manis nepamanīti, un tikai pēc trim nedēļām es uzzināju, kāpēc biju tik pēkšņi pamodies. Atlikušo dienas daļu turpināj ās mūsu garais brauciens, bet naktī atpūtāmies, un man katrā pusē bija nostādīti piecsimt sargi, puse ar lāpām un puse ar lokiem un bultām, gatavi šaut uz mani, tiklīdz es mēģinātu pakustēties. Nākošajā rītā, saulei lecot, mēs turpinājām braucienu un ap pusdienas laiku atradāmies ap divsimt jardu no pilsētas vārtiem. Imperators un viss viņa galms iznāca mums pretim, bet augstākie virsnieki nepiekrita, ka viņa majestāte apdraudētu savu personu, uzkāpjot uz mana ķermeņa.

Laukumā, kur apstāj ās rati, atradās sens templis, kuru uzskatīja par lielāko visā impērijā; šis templis pirms dažiem gadiem bija apgānīts ar zvērisku slepkavību, un kopš tā laika ticīgā tauta to uzskatīja par nesvētu vietu un izlietoja to sabiedriskām vajadzībām, bet visi izgreznojumi un iekārta bija aiznesti projām. Bija nolemts, ka es apmetīšos šai celtnē. Lielās durvis ziemeļpusē bija četras pēdas augstas un gandrīz divas pēdas platas, tā ka caur tām es varēju diezgan svabadi ielīst. Abās pusēs durvīm apmēram sešas collas virs zemes bija mazs lodziņš, caur kreisās puses lodziņu imperatora kalējs ievilka deviņdesmit vienu smalku ķēdīti, kas līdzināj ās tām, kuras Eiropā mūsu dāmas valkā pie pulksteņiem, un bija gandrīz tikpat garas, un ar trīsdesmit sešām atslēgām tās tika piestiprinātas pie manas kreisās kājas. Iepretim šim templim, pāri lielceļam, divdesmit pēdu atstatumā bija piecas pēdas augsts tornis. Šai tornī uzkāpa imperators ar sava galma augstmaņiem, lai varētu mani aplūkot, kā to man vēlāk pastāstīja, jo es nevarēju viņus redzēt. Pēc aprēķiniem, vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju bija iznākuši no pilsētas šai pašā nolūkā, un, par spīti manai sardzei, man šķita, ka ik brīdi vairāk nekā desmittūkstoš cilvēciņu pa kāpnēm uzrāpās uz mana ķermeņa. Bet drīz tika izsludināta pavēle, kas viņiem aizliedza to darīt, piedraudot ar nāves sodu. Kad strādnieki pārbaudīja, ka man nav iespējams atbrīvoties, tie pārgrieza visas virves, ar kurām biju saistīts; tad es piecēlos stāvus tik drūmā noskaņā, kādā nebiju vēl bijis savā mūžā. Bet ļaužu saceltais troksnis un viņu izbrīns, redzot mani pieceļamies, un staigājam, bija neaprakstāms. Ķēdītes, kas saistīja manu kreiso kāju, bija apmēram divus jardus garas un atļāva man ne vien puslokā staigāt uz priekšu un atpakaļ, bet, piestiprinātas četru collu attālumā no durvīm, deva man arī iespēju ielīst templī un tur visā augumā izstiepties.

Es lēnprātīgi biju pacietis apnicīgo stāvokli, kādā atradās mans ķermenis, un tagad ar vislielāko prieku piecēlos atkal kāj ās: apskatījos visapkārt, un man jāatzīstas, ka nekad nebiju redzējis pievilcīgāku ainavu. Viss apvidus izskatījās kā viens vienīgs dārzs, un iežogotie lauki, parasti četrdesmit kvadrātmetru lieli, līdzinājās puķu dobēm. Šiem laukiem apkārt bija meži pusstengas [7] augstumā, un lielākie koki bija apmēram septiņas pēdas gari. Es paskatījos uz pilsētu, kas atradās man kreisajā pusē, un tā izskatījās kā pilsētas dekorācija uz teātra skatuves.

Jau vairākas stundas mani ļoti mocīja kāda dabiska vajadzība, par ko nav jābrīnās, jo bija pagājušas gandrīz divas dienas, kopš es pēdējo reizi biju atvieglinājies. Atrados ļoti grūtā stāvoklī - mani tirdīja liela vajadzība un reizē kauns. Labākais, ko varēju izdomāt, bija ielīst savā mājā, ko arī darīju: aizvēris aiz sevis durvis, es aizrāpoju tik tālu, cik to atļāva manu važiņu garums, un atbrīvoju savu ķermeni no nepatīkamā smaguma. Bet šī ir vienīgā reize, kad mani varēja nosodīt par tik netīrīgu uzvedību, ko, es ceru, sirsnīgais lasītājs man mazliet piedos, ja saprātīgi un objektīvi iedomāsies bēdīgo stāvokli, kādā atrados. Kopš šīs reizes es parasti mēdzu, tikko piecēlies, nokārtot šīs darīšanas svaigā gaisā, atgājis tik tālu, cik to manas ķēdītes atļāva; un katru rītu divi šim nolūkam norīkoti kalpi parūpējas nepatīkamos atkritumus aizvest projām ar ķerru, iekams ieradās viesi. Es nebūtu tik ilgi kavējies pie šī apstākļa, kas pirmajā mirklī var likties ļoti nenozīmīgs, ja nejustu nepieciešamību, attaisnot sabiedrības acīs sava rakstura attieksmi pret tīrību, kuru, kā man stāstīja, dažiem no maniem ļaunvēļiem labpaticies šajā un citos gadījumos apšaubīt.