Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Kā jau iepriekš minēju, man bija slepena kabata, ko pārmeklētāji neatrada, kur glabājās brilles (tās dažreiz lietoju savas vāj ās redzes dēļ), tālskatis un vēl daži sīkumi, kas nevarēja imperatoru sevišķi interesēt, un tāpēc neuzskatīju par sava goda pienākumu šīs lietas parādīt, jo baidījos, ka tās varētu tikt pazaudētas vai sabojātas, ja nonāktu citās rokās.

Mana laipnība un labā uzvešanās tik ļoti patika imperatoram, viņa galmam, armijai un pat visai tautai, ka man sāka rasties cerība drīzā laikā atgūt savu brīvību. Es visādi centos pastiprināt šo labvēlīgo noskaņojumu. Iezemieši mazpamazām pierada un no manis vairs nebaidījās. Dažreiz es nogulos zemē

un atļāvu pieciem vai sešiem liliputiem dejot uz manas rokas, un beidzot zēni un meitenes iedrošinājās spēlēt slēpšanos manos matos. Es tagad biju labi iemācījies saprast un runāt liliputu valodu. Imperators bija nodomājis kādu dienu mani izklaidēt ar dažādiem vietējiem akrobātiskiem priekšnesumiem, kuros liliputi ar savu veiklību un lieliskumu pārspēj visas tautas, kādas pazīstu.

Visvairāk mani iepriecināja virves dejotāji, kas dejoja uz divas pēdas gara, balta diega divpadsmit collu augstumā virs zemes. Es lūgšu pacietīgo lasītāju man atļaut par šiem priekšnesumiem izteikties mazliet plašāk.

Šais izpriecās bieži atgadās liktenīgas kļūmes, un par daudzām no tām saglabājušies nostāsti. Es pats esmu redzējis, kā divi vai trīs kandidāti salauza savus locekļus. Bet briesmas ir daudz lielākas, kad pat ministriem liek rādīt savu veiklību. Jo, cenzdamies pārspēt paši sevi un sacensoņus, viņi tik loti nopūlas, ka reti kāds no viņiem nav vismaz vienreiz nogāzies un daži pat divas vai trīs reizes. Man apgalvoja, ka gadu vai divus gadus pirms manas ierašanās Flimneps būtu katrā ziņā lauzis sev kaklu, ja viens no valdnieka spilveniem, kas nejauši bija nosviests zemē, neatslābinātu viņa kritiena spēku. [10]

Ir vēl viens priekšnesums, kuru sevišķos gadījumos noskatās tikai ķeizars, ķeizariene un premjerministrs. Imperators noliek uz galda trīs smalkus zīda diegus sešu collu garumā: vienu zilu, otru sarkanu, trešo zaļu. Šie diegi paredzēti kā godalgas tām personām, kuras imperators grib pagodināt ar kādu sevišķu savas labvēlības zīmi.

Ceremonija norisinās viņa majestātes lielajā troņa zālē, kur kandidātiem jāiztur veiklības pārbaude, kas ļoti atšķiras no iepriekšēj ās un kam līdzīgu neesmu novērojis nevienā citā zemē, ne Vecajā, ne Jaunajā pasaulē. Imperators mēdz turēt rokās spieķi horizontālā stāvoklī, un kandidāti, tuvodamies cits pēc cita, dažreiz lec spieķim pāri, dažreiz vairākkārt lien zem tā šurp un turp, skatoties pēc tā, vai nu spieķis tiek pacelts augstāk vai nolaists zemāk. Dažreiz imperators satver spieķa vienu galu un premjerministrs otru galu, dažreiz spieķi tur tikai premjerministrs. Kas šos vingrinājumus izdara visveiklāk un visilgāk iztur lēkšanu un līšanu, tiek apbalvots ar zilo diegu, sarkano saņem otrais veiklībā, zaļo piešķir trešajam, un šos diegus tie valkā divkārt apjoztus ap vidukli; galmā reti sastopami augstmaņi, kas nav izgreznoti ar šādu jostu.

Armijas un ķeizara zirgi, kurus ik dienas vadāja man garām, vairs nebija tramīgi un tuvojās manām kāj ām neraustīdamies. Jātnieki lika tiem lēkt pār manu roku, kad es to piespiedu pie zemes; un viens no ķeizara medniekiem lielā zirgā pārlēca pār manu zābakā apauto kāju, un tas bija patiesi apbrīnojams lēciens. Kādu dienu man palaimējās imperatoru uzjautrināt visai neparastā veidā. Es palūdzu atnest man vairākas nūjas divu pēdu garumā un parastā spieķa resnumā; viņa majestāte pavēlēja savam galma mežzinim dot attiecīgus rīkojumus; un nākošajā rītā ieradās seši mežsargi ar sešiem ratiem, kur katros bija iejūgti astoņi zirgi. Es paņēmu deviņas šīs nūjas un stingri iespraudu tās zemē kvadrāta formā, kuram katra mala bija divarpus pēdas gara, tad paņēmu vēl četras nūjas un tās sasēju stūros divu pēdu augstumā virs zemes, līdztekus katrai kvadrāta malai, tad piestiprināju pie deviņām izslietajām nūjām savu mutautiņu un izpletu to tik stingri kā bungu ādu; un četras horizontālās nūjas, paceldamās pāri lakatam apmēram piecu collu augstumā, izveidoja tam katrā malā kaut ko līdzīgu margām. Paveicis šo darbu, es lūdzu imperatoru atļaut divdesmit četriem viņa labākajiem zirgiem vingrināties uz šā laukuma. Viņa majestāte manu priekšlikumu pieņēma, un es pacēlu ar savām rokām vienu pēc otra zirgus ar visiem jātniekiem pilnā apbruņojumā un sagatavotus apmācībām. Nostājušies kaujas gatavībā, jātnieki sadalījās divās grupās un uzsāka šķietamas sadursmes, izšāva trulas bultas, izrāva zobenus no makstīm, bēga un vajāja, uzbruka un atkāpās, īsi sakot, parādīja vislabāko militāro disciplīnu, kādu esmu jebkad redzējis. Paralēlās nūjas neatļāva jātniekiem un zirgiem nokrist no laukuma, un imperators bija tik sajūsmināts, ka pavēlēja atkārtot šo priekšnesumu vairākas dienas, un vienreiz viņam labpatikās tikt pašam uzceltam uz laukuma un komandēt manevrus. Ar lielām pūlēm viņam izdevās pierunāt ķeizarieni, lai tā atļautu man viņu paturēt rokā ar visu viņas slēgto krēslu divu jardu attālumā no skatuves, un tā viņa varēja labi pārskatīt visu uzvedumu. Man palaimējās, ka šie priekšnesumi norisa bez negadījumiem; tikai kāds straujš zirgs, kas piederēja vienam no virsniekiem, ar pakavu izplēsa caurumu manā nēzdogā un, kājai paslīdot, pakrita un nogāza savu jātnieku, bet es nekavējoties abus pacēlu un, aizsedzis caurumu ar vienu roku, ar otru roku noliku zemē visus jātniekus, tāpat kā tos biju pacēlis. Pakritušais zirgs bija izmežģījis kreiso kāju, bet jātnieks palicis neskarts. Es izlaboju savu lakatiņu, cik vien prazdams, bet nevarēju vairs paļauties uz tā izturību šādos bīstamos vingrinājumos.

Divas vai trīs dienas pirms manas atbrīvošanas, kamēr es izklaidēju galmu ar šādām izdomām, ieradās ziņnesis pavēstīt viņa majestātei, ka daži no viņa pavalstniekiem, jādami gar to vietu, kur tiku pirmoreiz atrasts, ieraudzījuši zemē guļam lielu, melnu priekšmetu, ļoti savādi veidotu, ar platām malām, kura lielums līdzinoties viņa majestātes guļamistabai un vidusdaļa esot cilvēka augstumā; tas neesot dzīvs radījums, kā sākumā atradēji ar bažām domājuši, jo gulējis zālē nekustīgi, un tie vairākkārt apgājuši tam apkārt; tad, uzkāpjot cits citam uz pleciem, sasnieguši tā augšējo virsmu, kas esot lēzena un gluda, un, tai piesitot ar kājām, tie pārliecinājušies, ka priekšmets iekšpusē esot izdobts; atradēji iedrošinoties domāt, ka tas varētu piederēt Cilvēkam Kalnam, un, ja viņa majestātei labpatiktos, viņi varētu to ar pieciem zirgiem atvest. Es tūlīt sapratu, par ko viņi runāja, un no sirds priecājos par šo ziņu. Acīm redzot, pēc kuģa bojā ejas aizsniedzis krastu un iedams līdz tai vietai, kur pavadīju nakti, savā apjukumā neesmu pamanījis, ka mana cepure, ko biju piesējis sev pie galvas, kad airēju laivā, un kas bija stingri uzvilkta galvā, kamēr peldēju, ir nokritusi, kad iznācu malā; šķiet, nebiju pamanījis, ka aukla nejauši pārtrūkusi, un domāju, ka savu cepuri esmu pazaudējis jūrā. Es lūdzu viņa ķeizarisko majestāti dot pavēli, lai man šo priekšmetu atgādātu pēc iespējas ātri, un izskaidroju viņam tā lietošanu un nozīmi: nākošajā dienā važoņi to man atveda, bet ne visai labā stāvoklī. Tie bija izurbuši apmalē pusotras collas attālumā no cepures malas divus caurumus un tajos ielikuši divus āķus, tos ar garu virvi piesējuši pajūgam un tā vilkuši manu cepuri vairāk nekā pusjūdzi, bet, tā kā šai valstī zeme ir ļoti gluda un līdzena, tad cepure bija cietusi mazāk, nekā to varēja sagaidīt.