Džonatans Svifts - GULIVERA CEĻOJUMI

Здесь есть возможность читать онлайн «Džonatans Svifts - GULIVERA CEĻOJUMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1957, Издательство: Latvijas valsts izdevniecība, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

GULIVERA CEĻOJUMI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «GULIVERA CEĻOJUMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džonatans Svifts
GULIVERA CEĻOJUMI
«GULIVERA CEĻOJUMI»: Latvijas valsts izdevniecība; Rīga; 1957
GULIVERA CEĻOJUMI
Džonatans Svifts.
Mirdzas Ķempes tulkojums Mākslinieks Uģis Mežavilks Ar Valda Egles komentāriem

GULIVERA CEĻOJUMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «GULIVERA CEĻOJUMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

«Imprimis. Lielā Cilvēka Kalna (tā es tulkoju vārdus: Kvinbus Flestrin) kamzoļa labās puses kabatā pēc sīkas pārbaudes mēs atradām tikai vienu lielu, rupju audekla gabalu, kas pēc saviem apmēriem varētu noderēt par paklāju viņa majestātes parādes zālei. Kreisās puses kabatā atradām milzīgu sudraba lādi ar tāda paša metāla vāku, kuru mēs, pārmeklētāji, nevarējām pacelt. Mēs pieprasījām lādi atvērt, un, kad viens no mums tajā iekāpa, tas līdz ceļiem iestiga kaut kādos putekļos, un, kad daļa šo putekļu pacēlās līdz mūsu sejām, tie lika mums abiem vairākkārt nošķaudīties. Vestes labās puses kabatā atradām milzīgu kaudzi baltas, smalkas vielas, kuras slāņi bija salikti viens uz otra gandrīz trīs vīru augstumā, kaudze bija apsieta ar stipru virvi un aprakstīta ar melnām zīmēm, kas pēc mūsu pazemīgā ieskata varētu būt burti, no kuriem katrs ir divreiz lielāks par mūsu plaukstu. Kreisajā kabatā atradās kāds instruments, kuram mugurpusē bija piestiprināti divdesmit gari stabi, kas līdzinājās žogam ap mūsu majestātes pils sētu; mēs secinām, ka Cilvēks Kalns ar šo instrumentu sukā sev matus, bet mēs viņu pārāk netraucējām ar jautājumiem, jo mums bija ļoti grūti ar viņu saprasties. Viņa vidējā apsega (tā es tulkoju vārdu ranfu-lo, ar ko viņi apzīmēja manas bikses) labās puses lielajā kabatā ieraudzījām vidū izdobtu dzelzs stabu cilvēka garumā, kas bija pievienots pie vēl garāka stipra koka gabala, un stabam vienā pusē rēgojās ļoti savāda veida lieli dzelzs izciļņi, kuru nozīmi mēs nevarēj ām noskaidrot. Kreisajā kabatā atradām otru tādu pašu instrumentu. Kreisās puses mazajā kabatā bija vairākas dažāda lieluma plānas balta un sarkana metāla ripas, dažas no baltajām metāla ripām, kas šķita veidotas no sudraba, bija tik lielas un smagas, ka mans biedrs un es tās gandrīz nespēj ām pacelt. Kreisajā kabatā atradās divi nevienādas formas melni stabi: stāvēdami kabatas dibenā, mēs tikai ar lielām pūlēm varējām aizsniegt tiem augšgalu. Viens no stabiem bija ar apvalku un darināts no viena gabala, bet otram augšgalā bija kāds balts, apaļš priekšmets, divreiz lielāks par mūsu galvu. Katrā stabā ieveidota milzīga tērauda plāksne, kuru viņš pēc mūsu pieprasījuma mums parādīja, jo baidījāmies, ka pie viņa varētu atrasties bīstami instrumenti. Viņš izņēma plāksnes no futrāļiem un teica, ka viņa zemē ar vienu no tām mēdzot skūt bārdu, bet ar otru - griezt gaļu. Divās kabatās mēs nevarējām iekļūt, un tās viņš sauc par vestes kabatām; tās ir divi gari šķēlumi viņa vidēj ā apsega augšgalā, viņa vēdera izslējuma stipri saspiestas. No labās puses vestes kabatas nokarājās liela sudraba važa ar brīnišķīgu mašīnu galā. Mēs likām viņam izvilkt visu, kas atradās važas galā, un priekšmets līdzināj ās bumbai, darinātai pa pusei no sudraba, pa pusei no kāda caurspīdīga metāla, jo caurspīdīgajā pusē mēs ieraudzīj ām dažas dīvainas, aplī sakārtotas zīmes un domājām, ka varēsim tām pieskarties, bet mūsu pirksti atdūrās pret šo spīdīgo vielu. Viņš pielika savu mašīnu mums pie ausīm, un mēs izdzirdējām nepārtrauktu troksni, it kā grieztos ūdens dzirnavu rats, un secinām, ka tas ir vai nu kāds nezināms dzīvnieks, vai dievs, kuru viņš pielūdz; un vairāk sliecamies domāt pēdējo, jo Cilvēks Kalns mums apgalvoja (ja vien sapratām viņu pareizi, tāpēc ka viņš ļoti vāji runā mūsu valodu), ka reti kaut ko darot, iepriekš neprasījis tam padomu. Viņš šo priekšmetu nosauca par savu orākulu un teica, ka tas katrai darbībai viņa dzīvē norādot laiku. No vestes kreisās kabatas viņš izvilka tīklu, gandrīz tikpat lielu, kādi mēdz būt zvejniekiem, bet tas ierīkots tā, ka to var atvērt un aizvērt kā maku, un šis tīkls tiešām viņam ir maka vietā: mēs tajā atradām vairākus smagus dzeltena metāla gabalus, un, ja tie ir īsts zelts, tad tiem vajag būt ārkārtīgi dārgiem.

Šādā veidā, paklausot jūsu majestātes pavēlei, cītīgi pārmeklējuši visas viņa kabatas, mēs ievērojām ap viņa vidukli jostu, kas darināta no kāda milzīga dzīvnieka ādas; šīs jostas kreisajā pusē karāj ās zobens piecu vīru garumā, bet labajā pusē soma jeb maiss ar diviem nodalījumiem, no kuriem ikvienā varētu novietoties trīs jūsu majestātes pavalstnieki. Vienā somas nodalījumā atradām varen smagas metāla lodes vai bumbiņas mūsu galvu lielumā, un vajadzīgs liels spēks, lai tās paceltu; otrajā nodalījumā atradās kaudze melnu graudu, kas nebija visai lieli, nedz smagi, jo varēj ām paņemt plaukstā ap piecdesmit graudu.

Tas ir sīks lietu saraksts, kuras atradām, pārmeklējot Cilvēku Kalnu, kas izturēj ās pret mums ļoti pieklājīgi un juta cieņu pret jūsu majestātes rīkojumiem. Parakstīts un apzīmogots jūsu majestātes laimīgās valdīšanas astoņdesmit devītā mēneša ceturtajā dienā.

Flesens Freloks Marsijs Freloks»

Kad šo lietu sarakstu nolasīja viņa majestātei, viņš pieprasīja, gan ļoti laipnos vārdos, lai es dažas lietas atdotu. Vispirms pieprasīja manu līko zobenu, ko es noņēmu kopā ar maksti. Šai laikā viņš bija pavēlējis trīstūkstoš saviem labākajiem karavīriem zināmā attālumā mani ielenkt un turēt lokus un bultas šaušanas gatavībā, bet es to neievēroju, jo manas acis bija pievērstas tikai viņa majestātei. Tad viņš izteica vēlēšanos, lai es izvilktu savu zobenu, kas gan bija no jūras ūdens mazliet sarūsējis, tomēr vēl gandrīz viscaur ļoti spožs. Es izvilku zobenu, un tajā pašā mirklī karavīri iekliedzās šausmās un izbrīnā, jo saules atspīdums uz mana zobena asmens, kad ieroci vicināju šurp un turp, tiem apžilbināja acis. Viņa

majestāte, kas ir ļoti drosmīgs valdnieks, bija mazāk izbijies, nekā es to varēju sagaidīt: viņš pavēlēja man zobenu likt atpakaļ makstī un to nosviest zemē, cik vien piesardzīgi es varot, apmēram sešu pēdu atstatumā no manas ķēdes gala. Tad viņš pavēlēja man parādīt vienu no izdobtajiem dzelzs stabiem, kas bija manas pistoles. Es izņēmu vienu pistoli un uz viņa lūgumu pastāstīju, cik labi prazdams, kā tā jālieto, un, pielādējis to tikai ar pulveri, kas cieši noslēgtajā makā bija palicis jūras ūdens nesaslapināts (pret šo neērtību visi piesardzīgie jūrnieki mēdz sevišķi nodrošināties), es, vispirms brīdinājis imperatoru neizbīties, izšāvu no pistoles gaisā. Izbrīns par to bija lielāks nekā par zobenu. Simtiem cilvēciņu nokrita zemē it kā beigti, un pat imperators, kaut gan palika kājās stāvam, nevarēja ilgāku laiku atģisties.

Es atdevu abas savas pistoles, tāpat kā biju atdevis savu zobenu, pēc tam atbrīvojos no sava pulvera maka un lodēm, bet lūdzu valdnieku glabāt pulveri tālāk no uguns, jo no mazākās dzirksts tas varētu aizdegties un uzspert gaisā viņa ķeizarisko pili. Tāpat nodevu savu pulksteni, ko imperators aplūkoja ar lielu ziņkāri, un tad pavēlēja diviem saviem lielākajiem gvardiem to aiznest, uzmaucot uz kārts un uzliekot kārti plecos, apmēram tā, kā Anglijā nesēji nes alus muciņas. Viņš bija pārsteigts par pulksteņa nepārtraukto tikšķēšanu un par minūšu rādītāja kustību, ko tas varēja labi saredzēt, jo liliputu redze ir daudz asāka nekā mūsējā. Valdnieks lika mācītiem vīriem izteikt savas domas par šo ierīci, un viņu atbildes bija ļoti dažādas un tālas patiesībai, ko lasītāji var labi iedomāties arī bez mana paskaidrojuma, kaut gan, jāatzīstas, zinātnieku izteicienus pilnam nesapratu. Tad atdevu savu sudraba un vara naudu, savu maku, deviņus lielus un dažus mazākus zelta gabalus, savu kabatas nazi un bārdas nazi, matu suku un sudraba tabakas dozi, savu nēzdogu un piezīmju grāmatu. Mans zobens, pistoles un pulvera maks tika aizvesti vairākos ratos uz viņa majestātes arsenālu, bet pārējās lietas man atdotas atpakaļ.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «GULIVERA CEĻOJUMI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «GULIVERA CEĻOJUMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «GULIVERA CEĻOJUMI»

Обсуждение, отзывы о книге «GULIVERA CEĻOJUMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x